APRITĒ: Ritenieks raksta grāmatas
Par savu lāci viņš vairs nesapņo. Viņš ir samierinājies ar domu, ka lācis Bargais atlikušo mūžu nodzīvos zoodārzā. «Un lai viņš tur dzīvo, ja viņam tur labāk,» teic Aivars Ritenieks, «bet lai valsts man samaksā to naudu, ko es iztērēju, lāci uzturot divdesmit gadus. Man to naudu nevajag, es to atdošu bāreņiem. Un nauda nebūs mazā, jo katru mēnesi es lācim tērēju ap 100 latiem.»
Stāsts par lāci, kas pirms 21 gada piedzimis cirka lācenei, šķiet, ir zināms teju katram Latvijas iedzīvotājam. Cirks atteicās no lācēna, un to savāca Ragaciema iedzīvotājs Aivars Ritenieks, svarcelšanas un boksa treneris, kas savās mājās bija izveidojis treniņu zāli. Lācim bija uztaisīts voljērs, un lāča turēšanai privātīpašumā bija saņemta valsts iestāžu atļauja. Taču Aivara boksa un svarcelšanas skola un bizness pajuka, banka atsavināja īpašumu, un situācija kļuva finansiāli smaga. Kaimiņi pūcējās un guģojās, apgalvodami, ka lācis viņus apdraud, un varasvīri Riteniekam lāci atņēma.
Taču Ritenieks ar draugu palīdzību uzbūvēja treniņu telpu, kas nu ir gatava uzņemt jaunos spēkoņus. Bet tas, patiesību sakot, nav galvenais jaunums: Aivars Ritenieks raksta grāmatas – jā, tas pats raupjais un nereti rupjais Ritenieks, kuru no Jūrmalas Pumpuru vidusskolas savulaik izmeta par huligānisku uzvedību. Ir iznākusi viņa bērnības un pusaudzības atmiņu grāmata Pašiem sava Vellu bedre, kas skolasbiedru vidū jau guvusi lielu atsaucību. Aivara stāstnieka talants tur uzplaucis kā peoniju kupena. Bagāta valoda, aizrautīgs teksta ritējums, neparastas metaforas un alegorijas. Bet vēl lielāku pārsteiguma sprādzienu radīja viņa dzejoļu grāmata Tev un Zāģer Annai. «Es pats nesaprotu, kā tie dzejas vārdi pie manis atnāca,» rausta plecus Aivars. «Es, lēkdams no jumta, caurdūru kāju ar sarūsējušu naglu. Nonācu slimnīcā. Gandrīz atdevu galus. Un tad nāca dzeja!»
«Miegs, apmaldījies tumsas gaiteņos...», «Mirdz akas acs, tā vēro debesis kā kādreiz pazaudētās mājas...», «Peļķēs lietus bultas krīt...», «Kā sabristi zābaki atmiņas nomestas pagultē...» – tēlu mežs, asociāciju jūra un savpatns skatījums uz dzīvi. Nereti cilvēkam atveras pavisam citas durvis, daudz neparastākas par tām, kuras reiz aizvērušās. Tas ir par Aivaru Ritenieku.