Par ko skumst kultūras ministre?
Izrādās, skolās slikti māca vēsturi. Un patriotisms – vismaz uz Latviju attiecināmais – vispār ir sveša lieta. Izrādās arī, ka jaunieši neidentificē sevi ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latviju, sevišķi tie, kuri skolās mācās krieviski. Bet viņiem taču, kā smejies, ir Izglītības ministrijas noteiktas mācību programmas un valstiskā audzināšana! «Mani skumdina tas, ka Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par Latvijas valsts simboliem ir svarīgāki Krievijas valsts simboli,» kultūras ministres Daces Melbārdes (VL!-TB/LNNK) balsī ir patiesas sēras, to visu konstatējot.
Jā, pēc 9. maija «visas tautas svētkiem» (Nila Ušakova no sirds dziļumiem nākušais formulējums) bija, par ko padomāt. Grūti gan nojaust, vai jauniešu īpatsvars nepareizi nodrāztā zīmuļa apkaimē bija tik blīvs tāpēc, ka viņi varēja jauki krieviskā gaisotnē ietusēt un padzerties, kamēr netraucē ne vecāki, ne latvieši, vai arī «uzvaras svētki» patiešām ir neglābjami iezīdušies apziņā gluži kā tādas ērces, saēdot smadzenes, sirdi un visus jutekļus. Jo tas bardaks, kas bija applūdinājis Pārdaugavu, pēcāk arī Akmens tiltu ar piedzērušu, agresīvu un krieviski bļaujošu tīņu bariem, bija apbrīnojams divu iemeslu dēļ: pirmkārt, kāpēc neko nedarīja Pašvaldības policija, lai atbrīvotu tilta braucamo daļu, un, otrkārt, kādus Latvijas Republikas pilsoņus ir izveidojusi mūsu izglītības sistēma? Par lojalitāti valstij nav vērts runāt, jo šie jaunuļi, kas mauro «rassija, rassija», ir mūsdienu piektās kolonnas stabilākā stute. Aplūkojot šo tēmu, simtprocentīgi jāpiekrīt kultūras ministres bēdīgajām pārdomām.
Bet ar skumjām vien, šķiet, nepietiks, lai izkļūtu no šīs vēsturiskās ķezas, kuras pamatā ir Krievijas histēriskā propaganda par «lielā tēvijas kara» gaitu un iznākumu. Būtu jau labi, ja šī histērija skartu tikai Krieviju, bet tā ir inficējusi arī Latviju, pat ne Baltiju – nedz Lietuvā, nedz Igaunijā nenotiek tik masīva prokremliskās propagandas applūde, kāda Latvijā nu jau pieņēmusi draudīgus apmērus. Diez vai Latvijas krievu skolās vēstures skolotāji stāsta par padomju armijas kara beigu zvērībām Austrumprūsijā un Vācijā, diez vai uzsver to, ka «uzvaras diena» tā bija tikai tiem, kas, izkāpuši no savas «sociālistiskās dzimtenes», asiņaini soļoja pa Eiropas valstīm, okupējot un iekļaujot savas ietekmes zonā arvien jaunas valstis un teritorijas. Tostarp arī Latviju.
Tas, par ko brīnās un skumst kultūras ministre Dace Melbārde, ir tik acīm redzams un diemžēl jau tik ierasts fakts, ka patiesībā jābrīnās par viņas izbrīnu: valsts pēdējos 25 gados ir pieļāvusi (veicinājusi) izglītības dziļu segregāciju – mācību process latviešu un krievu skolās ir absolūti dažāds, mērķi ir dažādi un iznākums... arī dažāds. 1996. gadā Latvija bijīgi un piekāpīgi ieklausījās EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu lietās Maksa van der Stūla ieteikumos «nekaitināt krievus». Atgūstot neatkarību, agrākā majoritāte – krievvalodīgie – bija kļuvusi par minoritāti, taču tās apziņa nemainījās, jo ideoloģija un mīti palika tie paši. Pievienojās tikai aizvainojums. Tāpēc, lai to mazinātu, vajadzēja kaut kā «atriebties», «parādīt tiem latviešiem»... Nu, kaut vai ar «svētkiem», kas nāk no Krievijas, ar stiprā vadoņa kultu, ar «krievu pasaules» pārākumu, ar jebko! Patiesībā ne jau murgi, kurus nosacīti var iekļaut rubrikā «spasibo ģedu za pobedu»*, ir svarīgi šiem segregētās izglītības augļiem, bet gan tā pārākuma sajūta, kuru viņi izbauda, kad redz: viena no Eiropas galvaspilsētām, naša Riga, ir mūsējā, ir «krievu pasaules» daļa, kurā uzmundrinošas runas krievu valodā teic Latvijas galvaspilsētas mērs, uzspļaudams faktam, ka valsts valoda šeit ir latviešu valoda.
Bet kādā, interesanti, valodā viņam teikt savas runas? Tie, kuri te ieradušies kara laikā un pēc tā, nekad nav bijuši apgrūtināti ar tādu intelekta pakāpi, lai apgūtu «suņu valodu», savukārt daudzi no tiem, kuri šodien to apguvuši segregētās izglītības iestādēs, nealkst to izmantot, jo uzskata, ka tai nav nākotnes. Segregētā izglītība faktiski ir solis uz divkopienu valsti, un 9. maija «tautas svētki» ir baiss brīdinājums par to. Mums atliek tikai turpināt savu piekāpšanās politiku. It visā. Lūk, par to derētu mazliet paskumt.
*Paldies vectēvam par uzvaru – krievu val.