Vējonis: Prezidentam jāspēj iedvesmot cilvēkus

Intervija ar Valsts prezidenta amata kandidātu, aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (ZZS): par izvēli kandidēt un tautas vēlētu prezidentu, par cilvēku apmierinātības indeksu, par konfliktu ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu un strīdīgajiem vēstures datumiem.

– Pirms četriem gadiem jūs arī gatavojāties kandidēt uz Valsts prezidenta amatu. Kāpēc nekas nenotika?

– Toreiz ZZS ietvaros – līdzīgi kā tagad – tika apspriestas iespējamās kandidatūras, kuru vidū biju es, Jānis Dūklavs, Uldis Augulis. Taču toreiz neviens no mums nebija īsti gatavs piedalīties Valsts prezidenta priekšvēlēšanu pasākumos, līdz ar to no ZZS pēdējā brīdī tika izvirzīts Andris Bērziņš.

– Kas mainījās šajā reizē? Jūtaties gatavs?

– Laiks gāja, un es guvu jaunu pieredzi. Drošības situācija Eiropā pēdējā gada laikā ir būtiski mainījusies, ir parādījušies jauni iespējamie apdraudējumi, jauni drošības izaicinājumi, un, vairāk nekā gadu darbojoties šajā jomā un redzot to, ka tuvākajos gados šajā jomā nekas būtiski neuzlabosies, labi sapratu, ka viens no Valsts prezidenta svarīgākajiem darbības aspektiem ir drošības jautājums. Latvijā esmu daudz izdarījis drošības stiprināšanā, panākot lēmumus par finansējuma palielināšanu aizsardzības jomai, kas ļauj reāli attīstīt valsts bruņotos spēkus, lai tie kļūtu vēl profesionālāki. Kopā ar Ārlietu ministriju panācām, ka Baltijas reģionā ir pārstāvēti NATO spēki, kas stiprina gan mūsu drošību, gan atturēšanas efektu. Tas ir labi iesākts darbs. Un, tā kā Valsts prezidents ir arī augstākais bruņoto spēku vadonis, tā būtu loģiska tālāk virzīšanās. Jāņem vērā tas, ka nedz Latvijā, nedz visā Eiropā ekonomika nemaz tik strauji neattīstās, tāpēc Valsts prezidentam būs jānodrošina, lai visos budžeta pārskatīšanas gadījumos netiktu samazināts finansējums aizsardzības jomai un lai mērķtiecīgi notiktu mūsu bruņoto spēku attīstība, tādējādi stiprinot mūsu iekšējo drošību. Ārējā un iekšējā drošība ir jāskata kompleksi. Ja būsim iekšēji nestabili, jebkurš sīkums var radīt ķēdes reakciju, un tad būs grūti tikt galā ar radušos situāciju.

– Ko jūs saprotat ar iekšējo drošību?

– Tā sastāv no dažādiem aspektiem. Tā ir ne tikai Drošības policijas un Valsts policijas kompetence. Drošība ir plašāks jēdziens: ekonomiskā drošība (cik stabili esam ekonomiski un vai spējam attīstīties), no tās izrietošā sociālā drošība. Ja cilvēks ir apmierināts ar dzīvi, ja viņš spēj izdzīvot ne tikai no algas līdz algai, bet arī plānot attīstību, viņš droši stāv uz savām kājām. Tādus cilvēkus iespaidot ar to ideoloģisko kampaņu, kas no Krievijas puses notiek pret Latviju, būs gandrīz neiespējami. Ja cilvēks – neatkarīgi no nacionālās piederības – Latvijā jutīsies stabili, neviena informatīvā kampaņa nespēs paņemt viņa prātu, lai viņš nostātos pret Latvijas valsti.

– Vai cilvēku apmierinātības indekss šobrīd ir augsts? Cilvēki taču joprojām brauc ārā no Latvijas.

– Tas lielākoties saistīts ar ienākumu līmeni. Tāpēc viena no manām prioritātēm ir: cilvēkiem jānodrošina tāds ienākumu līmenis, lai nebūtu jābrauc prom, bet tie, kuri aizbraukuši, gribētu atgriezties. Tas nav vienkāršs uzdevums. Tomēr prezidentam ir daudz sviru, ar kurām veicināt valsts ekonomisko stabilitāti un attīstību. Atkal atgriežamies pie jautājuma par drošību: ja valsti neviens neapdraudēs no militārā aspekta, mēs radīsim drošības sajūtu arī investoros, proti, uz Latviju var nākt, Latvijā var investēt. Prezidents kā reprezentatīva persona var dažādos forumos runāt par investīcijām labvēlīgu un drošu vidi Latvijā, piesaistot potenciālos investorus. Prezidents arī spēj pārtraukt neprognozējamo nodokļu politiku, kas nobiedē jebkuru investoru: ja ik pēc dažiem mēnešiem valstī mainās nodokļu likumi, tas neveicina interesi par šo valsti. Prezidentam ir iespējas atgriezt Saeimā nepārdomātus likumprojektus, kas grauj valsts ekonomiku. Mums jāatgriežas pie nodokļu prognozējamības.

– Valdība lūgšot NATO pastāvīgu klātbūtni Latvijā. Kā komentēsiet šo lūgumu?

– Ir pagājis vairāk nekā gads, kopš Krievija anektēja Krimu, un situācija Austrumukrainā būtiski neuzlabojas, Minskas miera līgumi faktiski nedarbojas, un mēs katru dienu uzzinām, ka iet bojā cilvēki. Prognozes liecina, ka nestabila situācija saglabāsies ilgi. Tas atstāj ietekmi uz Krievijas darbībām Baltijas reģionā. Pārāk bieži ir gadījumi, kad pie mūsu robežām tiek fiksēti Krievijas lidaparāti ar izslēgtiem raidītājiem, notiek dažādu kuģu «vingrinājumi» un militāras mācības. Nākamā gada NATO samitā Varšavā runāsim par drošības stiprināšanu Eiropā un citos reģionos, tāpēc mums jau tagad jāsāk domāt par NATO spēku pastāvīgo klātbūtni reģionā. Domāju, ka rotācijas spēki jāpārvērš par pastāvīgajiem. Kolēģi Lietuvā un Igaunijā domā līdzīgi.

– Savulaik starp jums un partijas Latvijai un Ventspilij līderi Aivaru Lembergu bija konflikts tieši par NATO karavīru klātbūtni: viņi Ventspilī bija visai neglīti uzvedušies. Interesanti, ka Lembergs piekrita, ka jūs – par spīti šim konfliktam – tomēr tiekat izvirzīts par Valsts prezidenta amata kandidātu.

– Konkrētā situācija, kas izveidojās pērnā gada pavasarī, tika atrisināta jau toreiz, un visai ZZS, kā arī mūsu sadarbības partneriem – Liepājas partijai un partijai Latvijai un Ventspilij – ir vienots viedoklis: ir svarīgi, ka Latvijā atrodas NATO, kas ir mūsu drošības garants. Līdz ar to asā domu apmaiņa bija izsmelta, un mēs pie tās vairs neesam atgriezušies. Katrā partijā notika prezidenta kandidātu izvērtēšana, un tad kopīgā valdes sēdē, kur piedalījās arī Saeimas ZZS deputāti, visi vienbalsīgi, ieskaitot arī Lemberga kungu, nobalsoja par manu kandidatūru.

– Jūs nesen izteicāties, ka nepiedalīsities nākamajā prezidenta vēlēšanu kārtā, ja pirmajā neuzvarēsit. Vai šis apgalvojums joprojām spēkā?

– Trešdien būs gara balsošana, tā notiks piecas reizes, un tad jau redzēs, vai 3. jūnijā kāds no minētajiem kandidātiem tiks ievēlēts par Valsts prezidentu. Ja man kā kandidātam, līdz piektajai balsošanas reizei ejot, nebūs izdevies pirmajā kārtā iegūt Saeimas vairākumu, tad, manuprāt, nebūtu īsti korekti savu kandidatūru izvirzīt uz otro kārtu, kad sāksies jaunu kandidātu izvirzīšana un jauna balsošana. Bet tajā pašā laikā tomēr apsveru iespēju piedalīties arī otrajā kārtā, lai izslēgtu kaut kādas aizmuguriskas shēmošanas.

– Kāda ir sajūta: vai visi ZZS un Vienotības kandidāti varētu par jums nobalsot?

– Tas atkarīgs no balsošanas reizes. Man ir pārliecība, ka visi ZZS deputāti nobalsos par mani. Daļa Vienotības gan ir paudusi atbalstu Levita kungam. Kad vienā brīdī deputāti nonāks līdz vienam kandidātam – tas būtu Levits vai Vējonis –, visa frakcija, domāju, balsos par to kandidātu, kas būs palicis. Ja man būs lemts palikt pēdējā balsojumā, tad ceru uz Vienotības un NA simtprocentīgu atbalstu.

– Bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs izteicās: ja pirmajā kārtā neievēlēs Valsts prezidentu, tā būšot «Saeimas un politiskās sistēmas neveiksme». Iespējams, viņš dod mājienus par prezidenta amata kandidātiem, kurus kāds varētu «izvilkt no piedurknes».

– Tagad «izvilkt no piedurknes» vairs nevar, jo ir daudz stingrāka prezidenta amata kandidātu izvirzīšana. Visi kandidāti ir cienījami, un, ja Saeima pirmajā piegājienā nespēj ievēlēt prezidentu, tad ir jautājums: kāpēc partijas virzīja tādus kandidātus, par kuriem pašas nav gatavas balsot.

– Konkurences un varas spēles.

– Tad jau pirmajā kārtā varēja izvirzīt «no piedurknes izvilktos», lai viņi piedalās un sajauc visas kārtis. Tomēr domāju, ka 3. jūnijā rezultātam ir jābūt. Šī nav tā reize, kad jāspēlējas.

– Nacionālās apvienības kandidāts Egils Levits ir izteicies, ka, ja politiskie spēki spētu balsojumā par valdību nodrošināt vairākumu, viņš premjera amatam varētu virzīt arī Saskaņas cilvēku. Vai jūs arī varētu?

– Patlaban viennozīmīgi es redzu to, ka šī koalīcija – Vienotība, ZZS un NA – ir darboties spējīga, līdz ar to nekādas būtiskas izmaiņas nav gaidāmas. Ja man būs jāizvēlas cilvēks, kurš varētu vadīt kādas iespējamās koalīcijas, es pieturēšos pie vēsturiskās kārtības, kāda līdz šim bijusi Latvijā: partijas, kas pārstāvētas Saeimā, vienojas par iespējamo koalīciju un iespējamo premjeru. Prezidenta uzdevums ir izvērtēt ministru prezidenta amata kandidātu.

– Labi, tas saprotams. Bet vai koalīcija ar Saskaņu ir iespējama?

– Patlaban tādu iespēju nesaskatu. Vienotība, NA un ZZS ir daudzus gadus kopā strādājušas, un šis modelis, manuprāt, ir labs.

– Nesen kāds TV kanāls pārbaudīja prezidenta amata kandidātu spējas runāt angliski. Manuprāt, prezidentam pirmām kārtām jāmāk runāt latviski.

– Latvija ir vienīgā vieta, kur iespējams kopt latviešu valodu. Mums jābūt lepniem runāt latviski, arī ārpus valsts. No protokolārā aspekta ir dažādi formāti, bet, manuprāt, mēs pārāk ieciklējamies uz valodu zināšanām. Manas valodu zināšanas ir pietiekamas, lai es varētu runāt ar dažādu līmeņu līderiem, un pēdējā pusotra gada laikā es to arī esmu darījis. Sarunas ar NATO nenotiek latviski, jo aizsardzības ministru sarunu formāts ir tikai un vienīgi angļu valoda.

– Protams, bet varbūt daudz interesantāk ir pajautāt, kā jūs Jāņos apsveiktu Eiropas Savienību.

– Eiropas Savienība Jāņus nesvin. Tāpēc šo savādo jautājumu uztvēru vairāk kā joku. Bet svarīgāka par svešvalodas prasmi ir ziņa, ko tu vēlies nodot tālāk. Tukša runāšana kaut vai ļoti skaistā angļu valodā – tā nedod rezultātus.

– Prezidentam ir jābūt tādam, kas spēj iedvesmot nāciju. Vai spēsit tāds būt?

– Grūts jautājums. Bet domāju, ka iedvesmošana nozīmē pārliecību par nākotni un sevi. Esmu pārliecināts par Latvijas nākotni, esmu tai veltījis savu darbu. Lai iedvesmotu cilvēkus, runām jāsakrīt ar darbiem. Ja ir tikai skaistas runas, bet reālajā dzīvē nekas nav darīts, nekāda iedvesmošana arī nesanāks.

– Viens no nāves grēkiem ir augstprātība. Tas attiecas vienlīdz gan uz sētniekiem, gan prezidentiem. Nesen skatītajā LTV raidījumā Lietuvas prezidente pret Latvijas žurnālistu, manuprāt, izturējās ļoti augstprātīgi.

– Tas man arī bija pārsteigums. Visos amatos esmu bijis atvērts cilvēks, esmu vērsts uz dialogu, vienmēr esmu bijis pieejams gan politiķiem, gan žurnālistiem, gan nevalstiskajām organizācijām un iedzīvotājiem. Tāds esmu bijis visu savu mūžu un tagad arī neplānoju mainīties. Vienmēr esmu braucis uz pašvaldībām, sarunājies ar cilvēkiem, nekad neesmu baidījies no pārmetumiem, kas nereti nāk pār politiķu galvām.

– Daļa Grībauskaite pret Krieviju izturas agresīvi, un tā šādu attieksmi, protams, ir pelnījusi. Kāda būs jūsu politika attiecībā pret mūsu austrumu kaimiņu?

– Mūsu valstī ir vienota ārpolitika, kas ir Saeimas akceptēta. Ministru kabinets, Saeima un Valsts prezidents rīkojas tajā ārpolitikas rāmī, kādu esam kopīgi izveidojuši.

– Valstij un nācijai izšķirīgos brīžos tauta gaida, lai prezidents to uzrunā un uzmundrina. Spēsiet?

– Domāju, ka jā. Ir brīži, kad jāuzņemas līdera loma, jānosauc lietas īstajos vārdos un jāiedrošina vai – tieši otrādi – jānomierina cilvēki. Pērnajā gadā, kas bija visai trauksmains, amatpersonām vajadzēja dot stingru un skaidru vēstījumu, lai iedzīvotāji neuztrauktos. To gan gribējās sagaidīt. Katra prezidenta mērķis ir kļūt par tautas mīlētu prezidentu, tāpēc ir jājūt brīdis, kad vajag skaļi paust vēstījumu, kas iedvesmo un stiprina sabiedrību.

– Kāda būs jūsu attieksme pret 16. martu un 9. maiju?

– Latvijas vēsture nav vienkārša. Latvijas iedzīvotājiem nācies iesaistīties dažādu totalitāro režīmu armijās – gan fašistiskās Vācijas, gan PSRS karaspēkā. Pēdējā laikā Krievija gan cenšas pārrakstīt vēsturi. Diemžēl abi datumi tiek izmantoti sabiedrības šķelšanai, bet pret abiem vēstures faktiem jāizturas ar cieņu. Runājot par leģionāriem, mēs sakām – latvieši. Bet patiesībā leģionāru vidū bija arī krievi, ukraiņi, ebreji... Un viņi visi bija karavīri. Mums jāpatur prātā: karavīrs ir un paliek karavīrs, viņš ir iesaukts armijā, un viņš karo.

– Vai ir vajadzīgs pāriet uz tautas vēlēta prezidenta institūciju?

– Satversmes tēvi ir lēmuši, ka vēlētāji dod pilnvaras pārstāvēt viņu intereses Saeimā. Manuprāt, mēs, politiķi un arī tauta vēl nav tam īsti gatava. Paskatieties, kas notiek vēlēšanās: līdzko parādās kāda populistiska partija ar īstermiņa uzstādījumiem, tauta uzreiz par to nobalso, bet pēc tam šī konstrukcija sabrūk kā kāršu namiņš. Ja pēc tāda principa tiks vēlēts prezidents, tad ir iespējams tikt pie grūti prognozējama – arī no ārpolitikas aspekta – populista. To uzskatāmi parāda Eiroparlamenta vēlēšanas: tur debates nenotiek par Eiropas vērtībām, bet par populistiskiem saukļiem, piemēram, «es cīnīšos par to, lai Latvijā lielākas pensijas». Eiroparlamentam ar mūsu pensijām nav nekāda sakara. Svarīgi ir arī tas, kā vēlēšanās sabalansēsies vēlētāji: varbūt skaistā, saulainā dienā latvieši aizies pastrādāt savā dārzā, bet pārējie, kam dārza nav, ievēlēs promaskavisku prezidentu... Šādā veidā eksperimentēt ar valsti ir bīstami. Mūsu politiskā kultūra vēl nav tāda, lai mēs būtu gatavi tautas vēlētam prezidentam. Mēs varam iekrist lamatās.