Muižnieks: "Sēņošanai un zinātnei ir daudz kopīga"

Indriķis Muižnieks atskrūvē burku, kurā iebērtas sakaltētas šitakē sēnes. «Pagaršojiet,» viņš mudina. Tās ir pikantas un aromātiskas. Mēs kraukšķinām brūnās strēmelītes un runājam par zinātni, Universitāti, dzīvības rašanos uz zemes un humora izjūtu.

Pēdējā, šķiet, viņam palīdz it visur. Iespējams, ka optimisms, kas viņam piemīt tikpat daudz kā humora izjūta, palīdzēja viņam savulaik rosināt ideju: atjaunot tēlnieka Kārļa Zemdegas daudzfigūru kompozīciju Jaunekļi, kas dodas uz zināšanu avotu, kas kādreiz rotāja Universitātes Lielās aulas centru. Kompozīcija atbilda Universitātes devīzei Scientiae et Patriae (Zinātnei un Tēvijai). Taču «morāles sargi» (antīkie jaunekļi taču ir kaili!) nolēma nodauzīt nost piedauzīgo cilni... Toreiz, kad Indriķis Muižnieks bija Bioloģijas fakultātes dekāns, viņam neizdevās tikt līdz ciļņa atjaunošanai. Iespējams, Indriķim Muižniekam tas un daudz kas cits izdosies tagad, kad viņš ir ievēlēts par Latvijas Universitātes (LU) rektoru. Šodien intervija ar profesoru, bioloģijas zinātņu doktoru, Latvijas Universitātes zinātņu prorektoru Indriķi Muižnieku. Viņa akadēmiskās virsvadības laiks Universitātē sāksies 4. augustā.

– Pārdaugavā, Torņakalnā, rudenī tiks atklāts jaunais Dabaszinātņu akadēmiskais centrs – pirmā augstākās izglītības ēka, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pilnībā uzcelta no jauna Latvijas Universitātei.

– Tur viss būs jauns: ne tikai māja, bet arī visas iekārtas, mēbeles. Tas viss kopā izmaksāja 36 miljonus eiro, no šīs summas LU līdzfinansējums ir seši miljoni. Pārējā nauda nāca no ES. Ēkas pamatakmeni ielika pērnā gada maijā.

– Un ēka jau gatava?! Neticami ātri.

– Projektam bija laba vadības komanda un labi celtnieki.

– Stāsta, ka jūs esat bijis šā projekta lokomotīve.

– Zināmā mērā... Ideja par jauna kampusa – studentu pilsētiņas – attīstību ir visai sena. Nav labi, ka Universitāte ir izšķaidīta kādās piecdesmit vietās. Īstas Universitātes mājas ir Raiņa bulvārī 19, ko savulaik cēla Politehniskajam institūtam, un Bioloģijas fakultātes ēka. Bet Bioloģijas fakultāte pārvāksies uz Pārdaugavas kampusu. Uz jauno ēku pārvāksies Bioloģijas, Ķīmijas, Ģeogrāfijas fakultātes, Optometrijas nodaļa, Mikrobioloģijas institūts... Tur būs kādi pāris tūkstoši studentu un kāds tūkstotis zinātnieku. Kopīgā platība – 17 000 kvadrātmetru. Būs arī siltumnīca.

– Tur būs viss, kas nepieciešams mācībām un zinātnei. Tur mācības plūstoši pāries zinātnē.

– Tieši tā. Šāda mijiedarbība ir ārkārtīgi nepieciešama, tā ir Universitātes vājā vieta, ka esam fakultātes un institūtu citu no cita nodalījuši. Vajag atvērt iespējas sadarbībai.

– Nākamā pakāpe jau ir zinātnieku un ražotāju attiecības. Profesors Ivars Kalviņš jau izsenis sūdzas par to, ka valsts nenāk pretim zinātniekiem.

– Mums ar Kalviņu brīnišķīgi sakrīt tas, ka abi uzskatām: mums trūkst viena nozīmīga posma ceļā no zinātnes līdz ražotājam – tās ir tehnoloģijas. Paskatieties, mums ir mazas mēģenes, mazi tilpumi. Būtu labi, ja mums uz esošo pētījumu bāzes izdotos uztaisīt tehnoloģiju institūtu, kur mēģinājumos varētu izmantot apjomus, kas jau ir tuvu ražošanas norisēm.

– Kas notiks ar Bioloģijas fakultātes veco ēku?

– Es ceru, ka te būs zinātnes popularizēšanas centrs, kurā atradīsies visi Universitātes muzeji, tie tiks uzlaboti un modernizēti, lai bērniem būtu lielāks prieks te nākt un darboties. Te varētu būt arī skolu mācību satura veidošanas centrs, kvalifikācijas celšanas vieta skolotājiem.

– Kā ieinteresēt skolēnus, lai viņi sāktu domāt par zinātni?

– Ir nepieciešama zinātņu un zināšanu popularizēšana. Interese izveidojas ātrāk nekā vidusskolas klasēs, tā rodas no astoņiem līdz vienpadsmit gadiem. Tas ir izšķirošs brīdis: vai nu iedēsta bērnā interesi, vai arī ne. Man pašam gan tā nebija...

– Kā tad jums bija?

– Skolā nebiju sevišķi dumjš, bet nebiju arī īpaši čakls. Pietiekami daudz piedalījos matemātikas, fizikas un ķīmijas olimpiādēs, bet tad sapratu, ka man vajag kaut ko pavisam citu. Mums bija laba bioloģijas skolotāja, un es kā pilsētas bērns, kas ne īpaši labi orientējas augos un putniņos, tomēr aizgāju uz Bioloģijas fakultāti, jo Medicīnas institūtā bija garas rindas. Man jautāja, ko es gribu mācīties. Es teicu – mikrobioloģiju. Jo sapratu, ka no zooloģijas un botānikas neko nezinu.

– Manuprāt, jūsu uzvarā, kas notika cīņā par rektora amatu, liela nozīme bija jūsu humora izjūtai. Studenti pat kolekcionē jūsu spožākos izteicienus.

– Labs joks bieži ir pats pēdējais, kas mums paliek... Citādi jau vispār varētu galu dabūt. Un studenti ļoti labi saprot humoru.

– Lūk, kāds jūsu teiciens: «Tas ir brīvības spožums un posts – brīvība ne vienmēr padara laimīgu un tikumīgu.» Un par tuvojošos Jāņu nakti: «No Jāņu nakts nevar palikt stāvoklī, tas var būt tikai stimulējošs faktors.»

– Nez, kādā sakarā esmu to teicis?...

– Bet tas, ka esat teicis, ir neapstrīdami: studenti to ir pierakstījuši.

– Tas ir labi, ka viņi vismaz kaut ko pieraksta.

– Savukārt attiecībā uz bioloģiju: «Sēnes patiesībā ir nekustīgi kukaiņi.»

– Un tā tas arī ir! Tas nav joks. No veģetārieša viedokļa tas jau ir ļoti nopietni. Latviešiem sēņu ēšana un lasīšana vienmēr ir bijusi modē. Bet sēņošanai un zinātniskajai darbībai ir daudz kas kopīgs.

– Piemēram?

– Tu nekad nezini, ko tu atradīsi, bet, ja tu ilgstoši meklēsi, tad gan jau kaut ko atradīsi. Jāzina vietas, kur meklēt, jābūt iepriekšējai sagatavotībai, lai atšķirtu, vai tas, ko atrodi, ir ēdams vai neēdams, jābūt minimāliem instrumentiem. Noteikti jābūt veiksmei. Mūsu Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas katedra bija tā, kas faktiski izveidoja tehnoloģiju, kā audzēt šitakē sēnes. Atceraties, bija tāds deputāts Gundars Valdmanis Saeimā, viņš no Kanādas aploksnītē atveda šitakē sēņu sporas un teica, lai mēs mēģinām tās audzēt. Mēģinājām, pielāgojām Latvijas apstākļiem. Sākumā tas daudziem šķita absurds – 90. gadu pirmā puse, kurš tad pirks sēnes par sešiem latiem kilogramā?! Šodien šitakē sēnes tiek pārdotas par kādiem 30 eiro kilogramā. Valdmanis bija naivais utopiskais sociālists: viņš gribēja, lai katrs pensionārs paņem trīs baļķīšus, paliek sev zem gultas un audzē šitakē sēnes. Tad visiem būtu labi un tā tālāk... Nu, mēs arī audzējām. Aizvedām sēnes uz Vāciju, uz izstādi, vāciešiem patika, teica, ka ņems. Mēs jautājām: cik jums vajag? Viņi saka: 200 kilogramu dienā. Nu kur tad mēs tik daudz ņemsim?!

– Jums kā mikrobiologam droši vien vajadzētu meklēt atbildi uz jautājumu: kā radusies dzīvība? Varbūt no sēnēm?

– Sēnes gan ir diezgan attīstīta dzīvības forma. Sēnes ir pirmais vispasaules internets. Sēnēm ir tīkls, kas izklājas pa visu zemeslodi. Ja mēs vēl prastu pievienoties šim tīklam... Bet jautājums par dzīvības rašanos ir labs. Es teiktu, ka dzīvība ir nenovēršama. Noteiktos apstākļos dzīvība ir nevis brīnums, bet nenovēršamība. Ir momenti, kad matērija pašorganizējas. Tāpat kā cilvēki pašorganizējas, kad nonāk kādā kritiskā situācijā, un tad no nesakārtotas struktūras veidojas kārtība, jo matērijas uzbūves principā kārtība jau ir iekšā. Tas attiecas gan uz sociālām sistēmām, gan uz dzīvību kā tādu, gan uz dabu kopumā.

– Izklausās, ka to visu virza kāda dievišķa roka.

– Kas to lai zina. Varbūt tas ir Lielajā sprādzienā ieliktais raksts, bet ir kaut kāds kopīgs princips, ar kuru atrasties harmonijā ir mūsu mērķis un uzdevums.

– Un tā katrs indivīds cīnās, lai harmonizētos ar šo principu, cīnās pret nelaimēm, kas rodas arvien no jauna, piemēram, vīrusi...

– Nevajag cīnīties: ja ieskatāmies mūsu pašu ģenētiskajā struktūrā, 50% no mūsu ģenētiskās informācijas ir vīrusi. Un tikai divi procenti ir tas, kas mūsu šā brīža sapratnē veido mūs par cilvēkiem. No vīrusu viedokļa mēs esam vīrusu inkubators. No šausmu filmu taisītāju viedokļa mēs esam «svešinieku» nēsātāji sevī. Var saprast, ka vīrusu pārbagātība genomā ir veidojusies periodā aptuveni pirms 400 miljoniem gadu, kad sāka attīstīties dabas daudzveidība. Ģenētiskās informācijas nolasīšanas kapacitāte ir tiktāl attīstījusies, ka drīz būs tā: jūs par 1000 dolāriem varēsiet dabūt visu savu ģenētisko tekstu. Jautājums tikai – vai sapratīsiet, kas tur ir uzrakstīts. Varēsiet kādam pajautāt, lai iztulko.

– Ko Latvijai nodara dabas piesārņojums? Piemēram, gudrona dīķi. Vai to saturs jau ir dziļi sasūcies zemē?

– Par spīti tam, ka Latvijā ir punktveida piesārņojuma vietas – tie paši gudrona dīķi, Salaspils atomreaktors, toksiskie atkritumi Olainē, augsnes piesārņojums Sarkandaugavā, Liepājas karosta un tamlīdzīgi –, Latvija tomēr ir tīra, salīdzinot ar citām vietām pasaulē. Protams, gudrons sūcas zemē, apdraudot ekosistēmu, ja aizies līdz Gaujai, būs pavisam slikti. Taču daba ar to spēj tikt galā: paies nieka pāris miljoni gadu, un būs kārtībā...

– Karātavu humoriņš... Arī Salaspils reaktors joprojām piesārņo vidi.

– Jā, tur vajadzētu tikai pāris simtu gadu, lai pati no sevis sabruktu radioaktivitāte. Bet mēs gribam dzīvot tagad, nevis pēc divsimt vai miljons gadiem, tāpēc ir vietas, kur vajag investēt tūlīt. Tāpēc reizēm nesaprotu valsti. Beidzot Vides ministrija ir sakustējusies un pasūtījusi projektu Salaspils reaktora nojaukšanai. Par gudrona dīķiem vēl būs liela skandalēšanās. Mūžīgais stāsts: vai nu firma grib izspiest vairāk naudas, vai nu ministrija nav bijusi pietiekami kompetenta, lai visu precīzi sarēķinātu.

– Kā mums ir ar ģenētiski modificētajiem organismiem (ĢMO)? Tas ir drauds vai izdomājums?

– Pie mums neaudzē neko ģenētiski modificētu. Par to, ko pārdod veikalos... Man nav pierādījumu tam, ka šī pārtika varētu nodarīt lielu postu cilvēku vai dzīvnieku veselībai. Taču ir daudz pārtikas, kurā nav ĢMO, bet kura var radīt pietiekami lielas nepatikšanas. Apspriežams ir nevis reālais drauds, bet jautājums – vai to vajag? Tas nav veselības vai ekoloģijas riska faktors, bet gan sociālās atbildības faktors. Ko mēs iegūsim, ja audzēsim ĢMO? Ja mēs izgudrotu tādus kartupeļus, kas ir izturīgi pret Kolorādo vabolēm, tad baidos, ka nenoturētos arī zemnieku šķīstā pārliecība par ĢMO nevajadzību. ĢMO ideja tika propagandēta ar to, ka šie organismi izglābšot pasauli no bada, taču tā nenostrādāja. Bet nav samazinājies trūkumā dzīvojošo cilvēku skaits, drīzāk otrādi. ĢMO veidošanu mūsu studenti apgūst jau bakalaura studiju laikā, tas ir samērā vienkāršs process. Jautājums ir: kā šo procesu mērogot, ko ar to darīt tālāk. Tas ir tāpat kā zāļu industrijā sintezēt jaunu vielu: tas nemaksā pārāk daudz. Taču šo preparātu «aizvest» līdz akceptētai zāļu vielai – tie ir simti miljonu vai pat miljardi naudiņu. Bet, ja tā plašāk skatāmies, tad – visas mūsu kultūraugu un mīļdzīvnieku šķirnes ir ģenētiski modificēti organismi.

– Ja runājam par pārtiku: cik tonnas šprotu, kuras nu noraidījusi Krievija, vajadzētu apēst vienam cilvēkam, lai viņš saindētos ar draudīgo benzopirēnu?

– Viņiem vajadzētu peldēties šprotu eļļas vannās... Ilgstoši. Bet tas, protams, ir stāsts par uzkrāšanos un ilglaicīgu iedarbību. Nu nevajag pārspīlēt šīs lietas. Dzīves jaukums ir nelielajos riskos, kas mums ir apkārt ikdienā.

– Sakiet, kas būtu jāmaina izglītības sistēmā?

– Ļoti šaurā specializācija. Ir tāds plaši propagandēts stāsts: visiem jāmācās matemātika, fizika, inženierzinātnes, tad tik mēs dzīvosim zaļi! Tā gluži nav. Visam jābūt mijiedarbībā. Ja nav ētiskā, humanitārā pamata, tad, piedodiet, nekas nenostrādās, bet sociālā sfēra ir vajadzīga, lai realizētu mijiedarbi. Labs piemērs ir no ĢMO vēstures. Pagājušā gadsimta beigās, 70. gados, ASV zinātnieki laboratorijās bija jau uztaisījuši insulīna protokolus un publikācijās pierādījuši, kā tos gēnus var «šūt» un mainīt. Šie atklājumi droši vien vēl ilgi būtu palikuši laboratorijā, ja nebūtu parādījies kāds cits kungs, kuram izglītībā bija gan ķīmiķa bakalaurs, gan vadības zinātņu maģistrs. Viņš teica: taisām augšā firmu un ražojam insulīnu. Tātad jābūt spējai ieraudzīt ko jaunu, novērtējot iespējas to attīstīt. Tiek runāts par inovācijām, piemēram, šampūns no celmiem vai zapte no piepēm, jā, tas ir kaut kāds līmenis, bet tās ir sadzīviskās inovācijas. Taču Universitātes līmenis un uzdevums ir augstāks. Mūžīgs ir stāsts par to, vai Universitātes izglītība atbilst darba tirgum, bet mēs jau neesam profesionāli tehniskā skola, kur darba tirgum gatavo atslēdzniekus, kas arī neapšaubāmi ir vajadzīgi. Universitātei vajadzētu radīt nevis tos darba ņēmējus, bet cilvēkus, kas paši spēj radīt jaunus darba piedāvājumus un būt līderi. Tas jau ir maģistra, doktora līmenis.

– Esat priecīgs, ka jūs ievēlēja par rektoru?

– Ja jau es piekritu piedalīties šajā sacensībā, tad jau vajadzētu būt (smejas). Bet būt par rektoru – tas nav viegli, tas nav pateicīgs uzdevums. Universitātei jāatdod parādi, studentu skaits samazinās, kaut kā tas jāstabilizē, jālauž sliktas tradīcijas, piemēram, norobežošanās. Tā, šķiet, ir latviskā iedzimtība: katram savs kaktiņš, savs stūrītis zemes... Tāpēc tas jaunais kampuss ir svarīgs: runāt, tikties, spriest, dziedāt – bez tā visa nevar izveidoties laba sabiedrība. Viena no Universitātes būtiskākajām lomām ir spēja socializēt cilvēkus: viņi iemācās iegūt ne tikai zināšanas, bet arī draugus.

– Kas jums personiski ir svarīgi, kļūstot par rektoru?

– Kad sākās 2008. gada krīze, Finanšu ministrija aptaujāja sociālos partnerus par to, kam «nogriezt» finansējumu. Vairums – lai cik bēdīgi tas mums arī šķistu – atbildēja, ka «jāgriež» augstākajai izglītībai... Bet es gribētu, lai ne tikai Universitātē, bet arī visā Latvijā rastos izpratne, ka mūsu augstskola ir radīta tam, kas rakstīts tās devīzē, – «Zinātnei un Tēvijai».