KULTŪRA: Jūrmalā būs Laimes ministrija

Dzintaru koncertzāles direktors Guntars Ķirsis cer, ka koncertzāle kļūs par īstu Laimes ministriju. Mūzika un gaisma ir laimes pamatā, un tas jau ir nopietni © F64

Tā ir īpatnēja sajūta: Dzintaru slēgtā koncertzāle vienlaikus smaržo pēc senatnes un svaiguma. Šodien, 20. maijā, tā vērs durvis pēc vērienīgas rekonstrukcijas, kurā ar bijību un prasmi ir saglabāts senais koncertzāles veidols, pieliekot tam klāt mūsdienu modernizācijas dotās iespējas.

Nacionālais romantisms, Anša Cīruļa gleznojumi priekštelpā un pilnīgi jaunas mākslinieku ģērbtuvju un apmeklētāju garderobes telpas. Izcila zāles akustika, kas raksturīga vien koka koncertzālēm, un ērti krēsli – kas gan var būt labāks koncertu apmeklētājiem? Pēc arhitektu Viktora Mellenberga un Aleksandra Birzenieka projekta būvētā slēgtā zāle ir vienīgā koncertzāle Latvijā, kas iekļauta kultūras kanonā. Remontu gaida arī Dzintaru vasaras koncertzāle, taču tas vēl ir nākotnes jautājums.

Šodien, atklāšanas svētkos, saruna ar Dzintaru koncertzāles direktoru Guntaru Ķirsi, kas sāka strādāt Dzintaru koncertzālē pērnā gada februārī.

– Bijāt pārsteigts, kad jūs uzrunāja kļūt par koncertzāles direktoru?

– No vienas puses – jā, no otras – ne. Uzņēmumam Latvijas koncerti, kuru vadīju pirms Dzintaru koncertzāles un vadu arī šobrīd, ir jau desmit gadu, tā ir izveidojusies komanda, arī tur ir jauni izaicinājumi, un man bija tāda sajūta, ka dzīvē varētu kaut ko pamainīt.

– Dzintaru koncertzālei noteikti ir sava īpašā specifika, salīdzinot ar citām koncertzālēm.

– Noteikti. Šis ir specifisks objekts gan tehniski, gan emocionāli – ar dažādiem brīnumiem, kas saistās ar šo vietu.

– Pastāstiet, lūdzu, par brīnumiem.

– Pirmām kārtām tā ir saasināta uzmanība no dažādām pusēm, kas attiecas uz dažādu kultūru krustpunktiem. Pērnvasar man nācās izjust visu šo kultūru spektru, un tas man bija jaunums, bet šogad jau viss ir citādi.

– Jūs runājat par Jauno vilni (JV), Comedy Club (CC) un tamlīdzīgi?

– Jā.

– Izjutāt diskomfortu vai lūkojāties uz to visu pragmatiski?

– Diskomforta nebija, toties cilvēkiem bija pārsteigums, ka es māku runāt arī viņiem saprotamā valodā, jo divus gadus esmu dienējis padomju armijā. Bija situācijas, kuras jārisina, es tās atrisināju, un pēc tam mēs sapratāmies itin labi. Tie cilvēki acīmredzot ir pieraduši pie cita mēroga.

– Daudziem bija šoks, kad uzzināja, ka Jaunais vilnis šogad notiks kaut kur Krievijā. Savukārt citi priecājās, ka Dzintaru koncertzāle vairs netiks «piesārņota». Kā ir ar jums?

– Mums nebija nekāda šoka. Nekur jau nepazudīs tie cilvēki, kuriem Jaunā viļņa estētika ir tuva, mums jārēķinās ar to, ka mēs ar viņiem dzīvojam vienā valstī, arī šiem cilvēkiem ir nepieciešama izklaide, kas viņiem saprotama. Līdz ar to būtībā nekas nemainās, izņemot repertuāra līdzsvarojumu. Dzintaros ieradīsies un sniegs koncertus Krievijā populārie mākslinieki – Maksims Galkins, Grigorijs Ļepss, Laima Vaikule un citi. Bet būs arī spilgti mākslinieki, par kuriem vairāk interesējas Rietumu publika. Tas nav mans mērķis – izslēgt Krievijas māksliniekus. Patlaban mums veidojas sadarbība ar producentiem gan no Ukrainas, gan no Krievijas – ar tiem, kuri ir gatavi uz Dzintariem vest kvalitatīvu mākslu.

– Manuprāt, ir jārēķinās ar to, ka ikviena kūrortpilsēta, tostarp arī Jūrmala, ir izteikti kosmopolītisks veidojums, un ar to jārēķinās ikvienam.

– Pilnīgi piekrītu. Ja mēs no kūrortpilsētas vēlamies iegūt maksimālu ekonomisko efektu, tad mums jārēķinās ar to, ka šeit būs skaļāk un raibāk nekā guļamrajonā, te nāks dažādas kultūras, un visam vajadzēs atrast vietu. Tā būs jebkur – vai tā būtu Nica vai Rimini... Par Rimini vispār nerunāsim. Es pat nevaru iedomāties, kas notiktu, ja Jūrmala uz vienu dienu pārvērstos par Rimini. Tur viss ir skaļi, vienkārši, ļoti daudz cilvēku, un domāju, ka to, kurus šeit kritizē Jaunā viļņa dēļ, ir daudz vairāk nekā Jūrmalā...

– Kā jūs domājat – JV, aizejot uz nekurieni, saglabāsies vai arī tā ir šā festivāla pēdējā nopūta?

– Tas ir biznesa projekts. Ja tur būs iespēja pelnīt, ja tur būs reklāmdevēji, tad tas saglabāsies. Protams, ir daudz ieguvumu, ko šādi festivāli dod, bet pamatā tam ir bizness. Domāju, ka JV neaizbrauktu uz citu vietu, ja tam nebūtu nogriezts krievu televīzijas ēters. Nekur jau nav tik labi kā šeit.

– Protams. Šeit nav nekāda Krievija. Un nekādi Soči nekad nestāvēs blakus Jūrmalai, kas turklāt atrodas ārzemēs un nostalģiski saistās ar Jaunā viļņa veco monstru jaunību... Bet kā līdzsvarot vēlmes un gaumi? Daudziem žēl, ka šeit nebūs nedz JV, nedz CC. Būs grūti aizstāt šādus festivālus ar kaut ko mērogā līdzvērtīgu.

– Festivāls ir tikai forma, kādā viens vai otrs pasākumu kopums tiek pasniegts cilvēkiem. Nekas tukšs nepaliks. Daudzi klaigāja, ka nu Jūrmalai ir beigas, koncertzālē nekas nenotiks. Bet tās ir pilnīgas muļķības: situācija mums sagādāja papildu darba stundas, un koncertzālē šovasar nav nevienas brīvas dienas. Šeit būs gan JV dalībnieki, gan citu populāru koncertu dalībnieki. Ceru, ka izdosies viens spilgts notikums, kādu Jūrmala vēl nav piedzīvojusi, un tas ir gaidāms augusta pirmajās dienās...

– Burvju mākslinieku festivāls?

– Jā gan. Tur vēl daudz nezināmo, bet, ja izdosies, būs ļoti interesanti. Arī jūlija pēdējā nedēļa būs aizraujoša ar daudzveidīgu programmu: būs gan akadēmiskā mūzika, gan teātris, gan izklaide, gan Aleksandrs Antoņenko, gan opernamu zvaigznes no Milānas un Ņujorkas Metropolitēna operas, gan Konstantīns Raikins ar savu soloprogrammu, gan 21. gadsimta tenori... Mēs izveidosim Jūrmalas festivāla orķestri, kas turpinās savu dzīvi tieši ar šādu nosaukumu, un tas koncertēs arī ziemas sezonā Mazajā zālē.

– Un Raimonda Paula bigbends?

– Tas arī būs.

– Raimondu Paulu vajadzētu vairāk...

– Atklāšanas sērijā divi vakari būs kopā ar Raimondu Paulu. Es varu saprast viņa piesardzību attiecībā uz koncertēšanu lielajā zālē: samazgas, kas gāzušās pār viņa galvu saistībā ar Jauno vilni, ir vienkārši zemiskas un nepiedodamas. Cilvēks, kas Latvijai izdarījis tik daudz laba un kas ir tāda mēroga mākslinieks, neko tādu nav pelnījis.

– Diemžēl sīku cilvēciņu maziskā attieksme pret dižiem talantiem ir neaprēķināma, verbālus mēslus var gaidīt jebkad un jebkurā daudzumā.

– Dod, Dievs, Raimondam Paulam to visu izturēt un neņemt pārāk pie sirds.

– Kas jums ir palīdzējis repertuāra veidošanā?

– Tā ir mana profesija un pieredze. Man ir pazīstami ne tikai Latvijas, bet arī ārzemju mākslinieki, līdz ar to viss notiek, kā tam ierasti jānotiek. Koncertzāles komanda tiek veidota, jo nāk jauni uzdevumi: līdz šim lielā zāle faktiski darbojās tikai kā īres nams, bet jau šogad ir aptuveni 80 pasākumu, kurus mēs rīkosim paši. Tas nozīmē: pašu idejas un organizācija, tāpēc vajadzīga lielāka komanda. Un klāt vēl nākusi arī mazā zāle. Protams, esmu gatavs uzklausīt kritiku, jo programma ir pilnībā manis veidota, tā ir mana atbildība.

– Kas jums pašam ir tuvāks no muzikālā piedāvājumu groza?

– Man ir grūti noklausīties viena estrādes mākslinieka koncertu no sākuma līdz galam. Man patīk lielākas formas, piemēram, simfonijās es varu izdzīvot pasauli no sākuma līdz galam, sajust dažādas nianses. Savukārt estrādes mākslinieki, kas diskos piedāvā savas dziesmas, ļoti reti šos diskus izveido kā vienotu veselumu, kurā ir sava attīstība, sava kulminācija un savs atrisinājums. Parasti ir vienkārši dziesmu salikums. Man ir svarīgi, lai cilvēks kvalitatīvi izdara savu darbu.

Runājot par to pašu JV, mani ir sajūsminājis tas, kā strādā krievu televīzija – kā viņi kustas, kā tiek veidots kadrs. Sākumā bija tāds viedoklis: viņi te atbrauc un tikai izklaidējas. Nu, nē. Man ir bijusi iespēja divas nedēļas būt viņiem blakus, kad JV konkursā grupā Framest piedalījās mans dēls Jānis.

– Tas bija 2012. gadā, kad Framest konkursā Jaunais vilnis ieguva 4. vietu?

– Jā. Redzēju, ka ikviens krievu mākslinieks, kas nāca uz JV skatuves, bija maksimāli nokoncentrējies, iznāciens bija profesionāli sagatavots, tur nebija nevienas paviršības. Tas tāpēc, ka televīzija viņiem dod milzu atpazīstamību, turklāt ne tikai Krievijā, bet arī Amerikā, Izraēlā, visur, kur dzīvo krievi. Mūsējiem māksliniekiem būtu daudz ko mācīties – kā sevi sagatavot, kā iemācīties pamatlietas skatuvei. Protams, vajadzīgs liels daudzums, no kā iespējams atlasīt labākos. Krievijā tas ir iespējams. Bet Latvijā nereti ir tā: vienreiz piedalies konkursā Dziedi ar zvaigzni, un tu jau esi mākslinieks...

– Kā tad. Pēc viena iznāciena jau disku izdod, jau tiek plānota «tūre pa Latviju». Tas ir vairāk nekā smieklīgi... Sakiet, cik liela naudas summa ir ieguldīta mazās zāles atjaunošanā un dažādu nepieciešamo telpu izbūvē?

– Kopumā ieguldīti 13 miljoni eiro. Ņemot vērā atjaunošanas un pārbūves sarežģītības pakāpi un vērienu, tā ir ļoti ekonomiska summa. Var pat teikt – mazbudžeta projekts. Te nav tā, ka ir tikai kaut kas uzbūvēts no jauna, te ir rekonstrukcija un restaurācija. Ir zināms, cik izmaksā jaunu koncertzāļu būvniecība, un šis ir samērīgs skaitlis.

– Kas bija lielākā sarežģītība?

– Tā slēpjas apstāklī, kā šī ēka tapa 1936. gadā. Koncertzāle tika celta lielā steigā no salasītiem materiāliem – kā tāds izmisuma solis lietaino vasaru rezultātā. Forma – ļoti klasiska un tīra, bet svarīgākais, protams, ir akustika, kādu šī telpa ieguva. To nebija paredzēts apkurināt, un tā visus 70 gadus tā lēnām gāja bojā. Piedevām to maitāja arī sāls, kas atrodas piejūras gaisā. Uzskatu, ka Jūrmalas iedzīvotājiem jāpiešķir ordenis, ka viņi ar savu nodokļu naudu ir piedalījušies koncertzāles atjaunošanā. Atcerēsimies, bija ekonomisko pārmaiņu laiki, rocība nebija nekāda lielā, tomēr Jūrmalas deputāti pieņēma lēmumu investēt naudu šādā projektā.

– Valsts, kā zināms, šajā projektā neinvestēja nevienu santīmu, kaut gan Dzintaru koncertzāle ir nevis Jūrmalas vai pat Latvijas, tas ir Eiropas kultūrvēstures objekts.

– Tā ir. Taču tagad, runājot ar Kultūras ministriju, esam atraduši kopsaucējus, kādā veidā, investējot repertuāra sabalansēšanā, valsts varētu nākt talkā. Jo nav taču jēgas kaunināt Jūrmalu par to, ka šeit ir tāds vai citāds repertuārs, jo repertuārs tomēr ir valsts politika – tā investē naudu tādā kultūras virzienā, kuru tā grib attīstīt. Skaidrs, ka akadēmiskā mūzika sevi nevar atpelnīt, tā nekur nenotiek. Amerikā to atbalsta dažādi fondi, savukārt Eiropā tas tradicionāli ir vai nu pašvaldības, vai valsts rokās. Jūrmalas pašvaldība šajā jautājumā ir demonstrējusi milzīgu atbildību, sperot lielu soli kultūras mantojuma un profesionālās arhitektūras attīstības virzienā, tāpēc, domāju, valstij nebūs grūti pieņemt lēmumu investēt naudu koncertzāles mākslinieciskajā saturā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka koncertzālei nākamvasar ir 80 gadu jubileja.

– Kādas ir ieceres šai jubilejai?

– Vispirms jāizpēta vēsture. Nav tā, ka mēs skaidri zinātu: Dzintaru koncertzāli atklāja 1936. gada tādā un tādā datumā, spēlēja to un to, un, re, šeit ir fotogrāfijas. Tādu faktu nav. Ir tikai divas vai trīs versijas, kā tas bijis. Diemžēl nav tādas vienīgās fotogrāfijas, kāda ir no Latvijas Republikas proklamēšanas brīža. Bija vai nebija šeit Vīgners? Ir pat tāda versija, ka Oginska polonēze šeit esot atskaņota pirmoreiz. Interesanti stāsti ir par būvniecības lietām. Šeit ir neizbūvētu vasarnīcu dēļi sienās salikti, ir atrastas granātas un šautene, ir stāsti par celmiem pamata pāļu vietās... Taču akustika ir pāri visam. Nesen runāju ar Raimondu Paulu, un viņš stāstīja, kā slepus pie durvīm ir klausījies Padomju Savienības džeza orķestrus, te muzicēja arī Ļeņingradas un Berlīnes orķestri... Protams, lielās zāles koncerti ir aizēnojuši mazās zāles vērtību, mums nākas no jauna skaidrot faktus par mazo zāli, par kuras eksistenci daudzi cilvēki pat nezina. Dzīvi veido nejaušības, tomēr vai tā ir nejaušība, ka viss sakritis tieši tā, ka ir atjaunota mazā zāle? Domāju, ka ne.

– Kurā vietā mazajā zālē jums visvairāk patīk atrasties?

– Man ļoti patīk ieejas halle, kur ir Anša Cīruļa sienu gleznojumi. Tur ir laba, gaiša sajūta. Protams, arī pati zāle. Bet arī jaunais apjoms ir brīnišķīgs – piemēram, stiklotais restorāns, par ko arhitekti krietni padomājuši, lai te ir mierīgi un skaisti. Mazās zāles foajē varētu notikt mākslas izstādes, savukārt jaunajā restorānā ir jābūt kulinārijai kā mākslai. Te nevar atrasties kaut kādi gadījuma rakstura hamburgeri.

– Vai esat domājis par rokeriem? Motovīri vasarās parasti pulcējas pie Dzintaru koncertzāles, šeit ir bijuši rokeru vairākdienu festivāli, Dzintaru koncertzālē ir bijuši rokkoncerti viņiem par prieku. Tas ir skaļi, taču atraktīvi un vareni.

– Ja tāds priekšlikums būtu, mēs varētu par to lemt. Tā ir nozīmīga kustība, un, ja cilvēkiem tādas aktivitātes ir nepieciešamas, par to der padomāt.

– Nākamajai ziemai mazajai zālei repertuārs, domāju, jau gatavs?

– Jā. Mēģināsim arī uzsākt jaunu festivālu, kas sāksies decembrī un ilgs līdz Zvaigznes dienai. Darba versijā to saucam par gaismas un mūzikas festivālu. Rudenī piedāvāsim skolām izglītības programmu. Es nevaru pārdzīvot, ka skolās šobrīd nedēļā ir tikai viena 40 minūšu gara mūzikas nodarbība. Tas ir no 4. līdz 9. klasei, bet pēc tam kļūst par izvēles priekšmetu. It kā mūzika nebūtu vissvarīgākais priekšmets cilvēka emocionālajā audzināšanā. Deviņus mēnešus mums viss ir tumšs, tāpēc gaisma ir tik svarīga.

– Jā. Gaisma ir laime.

– Ir valstis, kurās ir Laimes ministrija. Domāju, ka Dzintaru koncertzālē arī varētu atrasties Laimes ministrija.

– Protams, es pat redzu ministra kandidātu. Tas noteikti esat jūs. Jūrmalnieki varētu kļūt mazlietiņ laimīgāki, ja reiz šajā pilsētā atrastos tāda ministrija. Tagad, strādājot Dzintaros, jūtaties kā jūrmalnieks?

– Es esmu lepns par šo pilsētu. Man nav vienalga, kas te notiek. Ja es kaut ko redzu, kas man šķiet ne tā, kā vajadzētu būt, es to skaidri arī pasaku. Īsu brīdi manā pārziņā bija Mellužu estrāde, pirmajā dienā aizbraucu uz turieni, novērtēju būvi un pateicu tā: vai nu nedēļas laikā mēs to nostiprinām, vai nu nojaucam. Stabi bija sakrituši, satrupējuši, nedod dievs, ka tur kaut kas notiktu. Patlaban ir gatavs rekonstrukcijas projekts, ceru, ka tas tiks realizēts.



Kultūra

Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves 18. janvārī Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas „Zelta Mikrofons 2025” ceremonijā balvas „Par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā” saņems televīzijas režisore Svetlana Rudzīte un festivāla „Bildes” rīkotāja Tija Auziņa.

Svarīgākais