«Valsts vara saka: mēs esam par zinātnes attīstību! Taču Latvijā jau ir iecerēta zinātnes bēru diena: vieniem 1. jūlijā, citiem – 1. augustā,» saka profesors Ivars Kalviņš, Organiskās sintēzes institūta (OSI) Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Kaut arī optimisma un ieceru pārpilns, viņš ļoti skeptiski skatās uz Latvijas zinātnes attīstību. Šoreiz – intervija ar Kalviņa kungu par viņa nomināciju Eiropas Izgudrotāju balvai, par valsts nevēlēšanos pelnīt miljardus ar zinātnes palīdzību un par to, ka ar muļķību nav jālielās.
– Jūs esat viens no trim finālistiem 2015. gada Eiropas Izgudrotāju balvai kategorijā Mūža ieguldījums. Latvija cer, ka tieši jūs iegūsiet šo balvu.
– Tas ir liels gods man un Latvijas zinātnei, konkrēti – Organiskās sintēzes institūtam, jo zinātnieks, sevišķi izgudrotājs, nav vienpatis – viņš strādā kolektīvā. Šāds panākums ir pirmo reizi Latvijas vēsturē, ka viens no zinātniekiem iekļūst finālā – šajā konkursā piedalās visa pasaule. Konkurencē, kurā esam palikuši mēs trīs, aiz diviem maniem kolēģiem ir daudzmiljardu bizness, tāpēc man ir jo lielāks gandarījums par sasniegto, jo Latvijā nekad nav bijis pienācīgs atbalsts nedz zinātnei, nedz inovācijām. Ar visu to, ka mums ir tūkstošiem reižu mazāk naudiņas, mēs sekmīgi konkurējam ar tādiem zinātniekiem, kam līdzekļu inovācijai netrūkst, tāpēc esmu ļoti lepns par rezultātu. Šī ir balva, kurai pamatā ir daudzi desmiti dažādu izgudrojumu, tostarp mildronāts, leakadīns, jaunie pretvēža produkti, ieskaitot belinostatu, kā arī sirds asinsvadu preparāts kopikors un arī tie, kas vēl tikai top, piemēram, Alcheimera slimības ārstēšanai.
– Tie ir institūta izgudrojumi?
– Tie ir izgudrojumi, kuros esmu viens no autoriem gan kā OSI līdzstrādnieks, gan kopā ar kolēģiem ārpus institūta. Latvijas pamatproblēma ir tāda, ka izgudrotājdarbībai publiskajā sektorā īsta atbalsta nekad nav bijis. Toties ir daudz šķēršļu. Zinātnes pamatuzdevums ir radīt zināšanas. Kas ar šīm zināšanām notiek tālāk – tas vairs nav zinātnieka atbildībā. Ja valsts vai privātais sektors ir ieinteresēti šādu zināšanu iemiesošanā produktā, tā jau ir tehnoloģiju attīstība un inovācija. Un inovācija ir zināšanu pārvēršana produktā. Savukārt produkts jau nodrošina nācijas labklājību un veselību. Taču Latvijā zināšanu iemiesošana (pārnese) produktā nenotiek, jo 90. gadu sākumā, lielai daļai Latvijas zinātnieku urrāsaucieniem skanot, tika nolemts, ka zinātniekiem nav jānodarbojas ar inovācijām, bet gan ar fundamentālo zinātni. Līdz ar to zinātniskajām institūcijām tika atņemta infrastruktūra, kas nepieciešama inovācijām – eksperimentālās bāzes, darbnīcas, konstruktoru biroji, ražotnes, laboratorijas...
– Nesaprotu, kāpēc skanēja urrāsaucieni.
– Valdība, pateicoties akadēmiskās zinātnes pārstāvjiem, nosprieda, ka neko no tā nevajag, jo tā, redzat, ir Padomju Savienības sistēma. Rietumos ar inovācijām nodarbojas komercsektors, bet par akadēmisko zinātni atbildīga valsts. Tiem, kas nodarbojās ar akadēmisko zinātni, tas šķita ļoti atraktīvi: labi, mums ne par ko nevajadzēs domāt, mums būs nauda, un mēs taisīsim zinātni! Eiforija beidzās ātri, jo sabiedrībā radās neizpratne: zinātnieki kaut ko pēta, tikai nevar saprast – ko un kāpēc. Sabiedrība vērtē zinātni pēc tehnoloģiskās pārneses rezultātiem. Taču šī pārnese Latvijā valstiskā līmenī nenotiek, tāpēc sabiedrībai nav skaidrs, kam tā zinātne vajadzīga...
– Bet tas ir abpusgriezīgs zobens: ir vajadzīgi akadēmiskie zinātnieki, kas māca studentus, un ir vajadzīgi zinātnieki, kas nodarbojas ar zināšanu pārnesi uz jaunajām tehnoloģijām.
– Protams. Un valstij šajā procesā vajadzētu garantēt līdzsvaru, proti, ka netiek ražotas tikai plikas teorijas, bet tiek arī domāts par to, kā šīs teorijas pārvērst produktā, ko valsts var izmantot ekonomikas attīstībai un zinātnes finansēšanai. Taču politiķiem līdz šim labi izdevies tikai viens process: rīdīt vienus zinātniekus pret otriem. OSI, kas atguvis no ES fondiem ceturto daļu no valsts iemaksātās naudas kopīgajā zinātnes katlā, faktiski ir bankrota priekšā, jo valsts savu apsolīto līdzfinansējumu joprojām nav iedevusi.
– Cik ilga ir šāda «aizmiršanās» no valsts puses?
– Nu jau būs divi gadi. 2013. gadā saņēmām nepilnu finansējumu no valsts, 2014. gadā – lielākajam no projektiem vispār nesaņēmām. Tas tāpēc, ka izrādījās: Latvijas zinātnieki var vinnēt ES konkursos uz projektiem, kas ir nevis simtus tūkstošu eiro, bet daudzus miljonus eiro vērti. Taču Ministru kabineta noteikumos finansējuma augšējā robeža noteikta tāda, ka neko vairāk par 600 000 eiro nevar paņemt. Šīs robežas vajadzētu atcelt, taču tam nepieciešama birokrātu piepūle. Tad labāk iztikt bez piepūles! Cik ilgi? Kamēr bankrotēsim. Tagad domājam: ja Latvijai nevajag miljonus, kurus varētu iegūt no inovācijām, tad nevajag – atsakāmies no projektiem!
– Mēs par šo problēmu ar jums runājām jau pirms gadiem četriem un vēl agrāk. Nekas nav mainījies?
– Kad ar ārvalstu pasūtītājiem vienojamies, ka projekta vajadzībām nodarbināsim tik un tik cilvēku, mēs jautājam – cik esat gatavi maksāt? Atbilde parasti ir tāda – vienojamies par cenu, tikai neprasiet tiesības uz intelektuālo īpašumu! Tā tas bija arī ar belinostata izstrādi: mēs apsolījāmies sintezēt nepieciešamo produktu ļoti īsā laikā, ja būs attiecīgs finansējums. Pasūtītājs no Oksfordas gan bija ļoti skeptisks, taču norunātajā laikā mēs patiešām aizsūtījām tādu vielu, kas kļuva par pretvēža preparātu belinostatu. No valsts šeit nebija nekāda atbalsta, tā mūs finansēja tik slikti – tas bija 1999. gads, – ka mēs bijām priecīgi par katru pasūtījumu. Biju priecīgs, ka varu cilvēkiem samaksāt algas, lai viņi neaizbrauc prom no valsts. Mēs ar savu OSI zinātnieku potenciālu institūta pastāvēšanas laikā esam atraduši tikpat daudz darbīgo vielu oriģinālajām zālēm kā visa pasaule gada laikā ar visiem daudzmiljardu ieguldījumiem.
– Kāda ir institūta finansiālā situācija patlaban?
– Esam sasnieguši pirmskrīzes līmeni – bet ne jau tāpēc, ka valsts mums īpaši palīdzētu. Šis līmenis sasniegts, pateicoties pašu pētniecības darbam, Eiropas fondiem, pasūtījumiem no rūpniecības. Tie ir apmēram 14 miljoni eiro gadā. Ja valsts mūs tā pati finansētu vismaz trīs gadus, mēs tai atpakaļ atnestu vismaz 250 līdz 300 miljonus eiro.
– Tad kāpēc valsts atsakās no miljoniem?
– Valsts ierēdņi saka: amerikāņi ir aprēķinājuši, ka, lai izstrādātu zāļu vielu, ir nepieciešams aptuveni pusotrs miljards dolāru, un jūs taču nevarat par dažiem miljoniem eiro solīt jaunas zāļu vielas! Bet mēs esam radījuši jau astoņpadsmit oriģinālas zāļu vielas, kuras ir kļuvušas par zālēm. Nevar būt, viņi saka, tas jums kā aklai vistai mieža grauds! Taču tie miežu graudi mums jau ir krietns maisiņš, tie krājas vēl. Kad pie varas bija Tautas partija, man pārmeta, ka esmu izteicies – beidzot ir valdība, kas pagriezusies ar seju pret zinātniekiem. Toreiz mēs izstrādājām jauno mildronāta pēcteci. Mani interesē galvenokārt tas, kāda ir valdības attieksme pret zinātni, līdz ar to arī pret valsts un tautas ilgtspējību. Valdība toreiz nolēma tā: ja jau esat tik gudri, mēs valsts pētījumu programmā jums dosim naudu – izstrādājiet kaut ko noderīgu, ko pēc tam piedāvāt rūpniekiem. Sākām darbu pie nākamās paaudzes mildronāta. Piesaistījām izstrādnei ES un Grindex naudu, pārbaudījām, vai atrastais risinājums der. Der! Tad Grindex investēja vēl, un tā kopā paveicām visu jaunā preparāta priekšklīnisko pētījumu ciklu. Ja kāds no mūsu politiķiem saprastu, kādas vērtības ir farmācijas jomā, nauda pētījumiem un izstrādei atrastos. Bet te laikam visi domā tā: nu nevar būt, ka Latvijā ir tik labi zinātnieki! Valdība saka: prasiet naudu rūpniekiem! Un mēs arī prasām, pareizāk sakot – strādājam pie projektiem, kuros pasūtītājs un finansētājs ir industrija.
– Protams, kādam taču jāfinansē zāļu izstrāde.
– Un rezultātā zāles pieder tam rūpniekam, kas šos pētījumus finansējis, kaut arī tas varbūt zāles neražos Latvijā. Un tad kāds var teikt tā: kam tas Organiskās sintēzes institūts vajadzīgs, ja peļņa no zālēm, ko tur izstrādā, tiek citiem? Bet, lai mēs būtu tādi, kādi esam, mums ar Latvijas rūpnieku pasūtījumu vien nepietiek, jo ir jābūt pasaules līmeņa institūcijai, un pēc Ziemeļvalstu Ministru padomes ekspertu novērtējuma mēs esam vieni no līderiem pasaulē. Lai šādu līmeni sasniegtu un uzturētu, ir nepieciešams nodrošināt augstas raudzes zinātnieku koncentrāciju vienā institūcijā, kā arī izcili labu aparatūru, lai varētu veikt zinātniskās izstrādes pakalpojumus pasaules klases līmenī. Ja to jūs nespējat nodrošināt, tad ejiet mājās, jo atradīsies tādi, kas to spēj! Šobrīd mēs apmierinām ikkatru Latvijas farmācijas industrijas uzņēmuma pasūtījumu, tas ir, vajadzību pēc pasaules līmeņa izstrādnēm. Bet mēs dotu daudz vairāk, ja tikai Latvijā būtu vairāk tādu uzņēmumu, kas ir spējīgi finansēt inovācijas farmācijā un ne tikai farmācijā.
– Pirms dažiem gadiem jūs kopā ar tagadējo veselības ministru Gunti Belēviču (ZZS) nodibinājāt uzņēmumu Veselīgas pārtikas institūts. Šis projekts turpinās?
– Šo projektu iznīdēja divas ministrijas – uzreiz, jau saknē. Kā viens no izpildes partneriem šajā projektā bija paredzēts institūts BIOR: pārtikas kvalitātes ekspertīzes veiktu profesionāļi institūtā BIOR. Papildu aparātus gribējām nolikt kādā telpā pie viņiem. Bet MK noteikumos bija ierakstīts, ka nepieciešams ilgtermiņa īres līgums par telpu, kur tiek ieguldīts kaut kas no ES projekta. Izglītības un zinātnes ministrija pieprasīja, lai mēs noslēdzam īres līgumu, uz ko Zemkopības ministrija teica: tad, kad jūs to projektu dabūsiet, tad arī parakstīsim līgumu. Bet IZM saka: pirms nebūs parakstīts papīrs par īres līgumu, nekādu projektu jums neredzēt. Un tā, pamatojoties uz administratīvo neatbilstību, projekts tika nogremdēts. Ja tā nebūtu noticis, tas jau šodien būtu devis daudzus jaunus produktus. Bet to acīmredzot nevienam nevajadzēja, jo divām ministrijām svarīgāk bija sacensties, kurai lielāks vēders.
– Sakiet, vai esošās valdības deklarācijā ir kaut kas ierakstīts par zinātnes attīstību?
– Jā, tur ir pāris deklaratīvu apgalvojumu. IZM saka: dosim naudu augstākās izglītības sistēmai, tur būs tā zinātne! Taču tā būs akadēmiskā zinātne, nevis tehnoloģiju izpēte un produktu izstrāde! Mēs prasām: investējiet publiskā sektora inovācijā! Ministrija: nu tā taču ir tā pati pētniecība! Bet tas tā nav, zinātne un pētniecība rada idejas, nevis produktu, ko parādīt investoram no komercsektora! Ja to apgalvo mūsu – mūsu! – ministrija, tad ko vēl teikt?... Cilvēkiem nav izpratnes: lai izaudzētu ražu, vispirms ir jāiestāda un jāiesēj, ir vajadzīgs sēklas materiāls un arkls. Mums saka: labi, tagad audzējiet, bet to arklu mēs jums dosim rudenī. Bet kā tad bez arkla?... Zeme taču jāuzar pirms stādīšanas! Un tā to arklu – tas ir, ES finansējumu, par ko to pētniecībai un inovācijai nepieciešamo aparatūru un iekārtas iegādāt – mums sola iedot kā pašu pēdējo.
– Vai jums ir kādas cerības, ka valsts attieksmē pret zinātni kaut kas varētu mainīties?
– Vienmēr esmu teicis: mēģināsi – var nesanākt; nemēģināsi – tad noteikti nesanāks. Otrs: iesāc, un Dievs tev palīdzēs pabeigt. Katrā ziņā mēs esam sākuši to procesu, jācer, Dievs ļaus arī pabeigt – ja ne man, tad vismaz maniem amata pēcgājējiem. Tagad institūta direktora amatā ir Osvalds Pugovičs, ļoti spējīgs zinātnieks ar ekselentām darba spējām, es viņu atbalstīšu visos iespējamos veidos. Valsts saka: mēs esam par zinātnes attīstību! Taču Latvijā jau ir iecerēta zinātnes bēru diena: vieniem 1. jūlijā, citiem – 1. augustā. Tas tāpēc, ka līdz 1. septembrim zinātnes pētniecisko projektu finansējums samazināsies par 50%, jo beidzas ES finansējums, un nekas neliecina, ka tiktu meklēti risinājumi, kā paglābt Latvijas zinātni no pilnīgas iznīcības. Šķiet, ka valsts nezina, kāda naudas summa publiskā sektora zinātnei reāli ir pieejama. Mums saka: nauda celtniecībai būs līdz gada beigām. Bet mēs neesam celtnieki, un mums nav naudas zinātniskās pētniecības projektiem!
– Tas tiešām izskatās pēc nāves sprieduma: līdz 1. jūlijam zinātnes institūtu pētniecības projektu finansējums no publiskiem līdzekļiem ir 4 945 000 eiro, savukārt pēc tam – samazinās līdz 2 945 000 eiro mēnesī.
– Tā arī tas ir. Kad sākās krīze, zinātnei atņēma 56% finansējuma. Tagad – «tikai» 50%. Protams, ka mēs, OSI, mēģināsim saglabāt savu potenciālu. Kā tas izdosies – nezinu. Iespējams arī, ka zinātnieki vienkārši apsegs savas iekārtas ar plēvīti un brauks ārā no valsts. Puse strādājošo būs jāatlaiž. Daudzi iestāsies bezdarbniekos, daudzi atmetīs zinātnei ar roku... Esmu neskaitāmas reizes par to runājis, bet valdība bāž galvu smiltīs. Nesen biju Bāzelē, lai runātu par sadarbību ar pasaules farmācijas milžiem, jo mums jādomā par tiem mīnus 50% no publiskā finansējuma, kaut arī mēs strādājam ar trim no piecām vadošajām farmācijas firmām pasaulē. Bāzelē mums jau ir sadarbības projekts ar nelielu uzņēmumu koncernā, kura apgrozījums pērn bija 47,5 miljardi eiro. Ceram, ka izdosies šo sadarbību attīstīt. Biofarmācija ir tā joma, kas ir ļoti piemērota, lai nodrošinātu Latvijas attīstību. Piemēri nav tālu jāmeklē – Īrijas biofarmācijas nozares eksports gadā ir 55 miljardi eiro. Bet kas notiek pie mums? Visi domā par nākamajām vēlēšanām: kam un ko pasolīt? Atnāk ministrs Roberts Ķīlis un saka: nevajag zinātniekiem dot naudu, jo mēs nezinām, ko viņi dara. Ja nezināt, tad ar muļķību nav jālielās! Viņš tā arī neaizbrauca ne uz vienu zinātnisko institūtu savas ministrēšanas laikā. Toties starptautiskie eksperti novērtēja Latvijas zinātni un secināja, ka mums ir 15 augsta līmeņa zinātniskās institūcijas. Un kas tālāk? Organiskās sintēzes institūtam tūdaļ pat kā labākajam samazināja bāzes finansējumu par 25%. Ja mūsu valsts vadītāji saprastu, ko var dot zinātne, un to izmantotu attīstībai, tad Latvija būtu bagāta valsts. Ļoti bagāta.