Lustes līdz rītam?
No kapteiņa atraitnes saņēmu vēstuli: «Pa radio dzirdēju, ka Amigo Dzintara dziesmu aptaujas noslēguma koncertā 13. jūnijā Jelgavā, Uzvaras parka estrādē, būšot lustes līdz rīta gaismai. Aicina līksmot visu nakti, kurā pirms 74 gadiem Dievs debesīs drebēja no nevarības un akmeņi raudāja no latviešu sāpēm un izmisuma, jo aizrestotos ešelonus piekrāva ar tūkstošiem nevainīgu cilvēku iznīcināšanai svešumā pat bez kapavietas.
Vai esam liecinieki jaunai tradīcijai, kā pareizi ieskandēt 14. jūniju – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu? Cieņā, Daina Elsberga, pretpadomju elements.»
Elsbergas kundze vienmēr bijusi skarbi principiāla – gan jautājumos par Brāļu kapiem, gan par Latvijas karogu, gan par piemiņas un svētku dienām. Cik nu veselība ļāvusi, viņa allaž ir apmeklējusi gan tautas sāpju dienu – 25. marta un 14. jūnija – pasākumus, gan pieminējusi latviešu leģionārus 16. martā, gan baudījusi svētku pacilātības spožumu 18. novembrī. Un man ir absolūti skaidrs, par ko šodien stāsta viņas vēstule, kuras tonis ir savaldīgu dusmu iezīmēts. Tāpat kā daudzus citus vēstures jautājumus aplūkojot, arī šoreiz Daina necer, ka spēs pārliecināt Dzintara dziesmu lustētājus, ka vajadzētu padomāt, vai jautrība līdz rīta gaismai ir pareizais veids, kā sagaidīt traģiskā 14. jūnija dienu.
Ticu, ka visnotaļ pozitīvā pasākuma rīkotāji nav ļaunprātīgi izraudzījušies tieši 13. jūniju, kura nevainīgais koncerts plūstoši pāriet 14. jūnija nakts ballītē. Acīmredzot viņi vienkārši neiedomājās, ka pēc skaitļa 13 nāk tas sasodītais 14. Un vispār sēru lentes pie karogiem piesies tikai astoņos no rīta, kad visi ballētāji – visticamāk! – jau saldi čučēs savās gultiņās, tā ka nekāds briesmīgais pārkāpums nebūs noticis. Formāli tiešām nebūs. Likums taps ievērots, melnās bantītes sāks plīvot tieši astoņos, tāpēc ne par kādu tiesisko nihilismu nevar būt ne runas. Ja nu vienīgi par morālo. Bet kurš gan šodien uztraucas par tādiem niekiem, vai ne?
Tie, kas sapratīs notikušā aplamību, droši vien paklusēs, jo tad runās tikai sirds. Savukārt tie, kuriem Latvijas sēru dienu «par daudz», sāks aurēt, ka «mūs piespiež sērot», bet «man varbūt šodien dzimšanas diena»! Kaut kā līdzīgi 2013. gadā sanāca LU Medicīnas fakultātes docentei Solvitai Olsenai, kas 14. jūnijā neizkāra LR karogu sēru noformējumā pie sava nama Pārdaugavā, jo rīkoja mājas ballīti un nosprieda, ka sērot šajā dienā būtu nepiedienīgi. «Ir nepareizi, ka valsts nosaka, kad jāsēro. Tā piederas totalitārām, nevis demokrātiskām valstīm,» paskaidroja Olsena un iesniedza sūdzību Satversmes tiesā, apstrīdot likumu, kas namīpašniekus «piespiež sērot» piecas reizes gadā: tā tiekot pārkāpta Solvitas Olsenas vārda brīvība, kurā, viņasprāt, esot iekļautas arī citas izpausmes brīvības. Par lojalitāti valstij un tās vēsturei šajos vārdu izvirdumos gan tika aizmirsts.
Bet nesērojiet, Olsenas kundze. Nevienu nevar piespiest sērot, to nevar izdarīt nedz valsts, nedz mājas ballītes viesi. Var tikai iedomāties, cik daudzus cilvēkus personīgi aizskāra šī «taisnības meklēšana» Satversmes tiesā. Pat varbūt ne tas bija svarīgi aizskartajiem cilvēkiem, drīzāk jau nicinošā attieksme pret tiem, kam 14. jūnijs ir sāpju ceļa sākums un neaizdziedējama vāts. Taču vēlme novērst sīkas personiskas neērtības – nav pilnvērtīga komforta, ja aiz loga plīvo karogs ar sēru lenti, – tiek stutēta augstāk par tautas vēsturisko atmiņu, kurā šis datums iezīmēts ar traģēdijas krāsu. Bet indivīda morālais nihilisms, protams, nav saskaņojams ar vispārējiem cilvēcības likumiem, par parastajiem – juridiskajiem – likumiem nemaz nerunājot.
Interesanti, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir spriedusi, ka valstij ir tiesības prasīt lojalitāti no saviem pilsoņiem, un tas nav vārda brīvības ierobežojums. Prāvā Petropavlovskis pret Latviju ECT 2015. gada 13. janvārī atzina, ka lojalitātes prasība pret valsti nevar tikt uzskatīta par personas sodīšanas līdzekli, kas ierobežo personas brīvību.
Par Olsenas kundzes vārda brīvību tā kā skaidrs. Par dziesmu un deju brīvību 14. jūnija rītā – arī skaidrs. Atliek tikai gaidīt, kad tie, kuriem lustes Latvijas sēru dienās ir nepieņemamas, kļūs par tādiem pašiem «pretpadomju elementiem» kā Daina Elsberga.