Rotaļu šķērītes un vēsturiskais asums
«Nost ar Georga lentītēm!» – dažas dienas pirms «uzvaras svētkiem» aicina Saeimas deputāts Veiko Spolītis (Vienotība).
Viņš rosina likumā noteikt naudas sodu par Georga lentītes demonstrēšanu publiskos pasākumos, kā arī par tāda transportlīdzekļa vadīšanu, kas redzamā vietā aprīkots ar šo lentīti. Tālāk ir naudas sodi un veidi, kā «piemērot» administratīvo arestu personām, ja tās šādus pārkāpumus izdara atkārtoti. Šie grozījumi ir iesniegti, lai veiktu izmaiņas Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.
Tiešām piemērots priekšlikums! Ir taču 9. maija gandrīz priekšvakars, un deputātam precīzi laikā ir ienācis prātā šis oriģinālais ierosinājums. Ir tikai viens nepatīkams āķis: šīs izmaiņas netiks veiktas vienā dienā, lai pirms «uzvaras svētkiem» un to norises stundās, un vispār uz mūžiem mūsu ači pārstātu matīt jelkādus kolorādo lenteņus, ar kuriem ik dienu krāšņojas tie, kuriem labpatīk izspīlēt «lielās uzvaras» nozīmi Padomju Savienības asiņainajā vēsturē. Zinot mūsu likumdevēju nenormāli zibenīgās kustības, izskatot un akceptējot dažādus likumus, lēmumus un kodeksus, varam prognozēt, ka tas būs intelekta un domu ātruma rekords, ja šādas izmaiņas taps pieņemtas līdz nākamā gada 9. maijam.
Tā ka, kolorādo lenteņu staipītāji, varat atslābt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs kādā radio raidījumā patiesā sirsnībā atzina: «Mēs gribam, lai tas būtu Latvijas pasākums.» Vai tas būtu kāds negaidīts pārsteigums? Protams, ne. Pēdējos gados varoņpilsētas Rīgas priekšniecība šos «svētkus» organizē arvien vērienīgākus, un šogad, raugi, reokupācijas 70. gadadienu apgaismos Krievijas vēstniecības apmaksāts salūts. Tas viss bija prognozējams. Tad kāpēc Spolīša kungs ar savu ierosmi nāca tik vēlu? Un kāpēc ar tādu neprezentējās, piemēram, kāds no Nacionālās apvienības? Medijos šis priekšlikums izskanēja daudz agrāk, taču politiķi to laikam palaida garām. Tā jau ir: kas nav paspējis, tas ir nokavējis...
Tas izskatās pēc deputāta Spolīša pārdomāta PR gājiena, kuru viņš cerējis pārdot kā patiesu rūpi par patriotiski noskaņotu cilvēku attieksmi pret simboliku, kas jau sen krīt uz nerviem, jo nešaubīgi apzīmē okupantu un viņu pēcteču aktivitātes ne tikai Latvijā, bet arī Ukrainā un visur citur, kur viņus negaida ne sitami, ne lūdzami. Protams, ir vienkārši ar likumdevēja kapacitāti vērsties pret nīsto simboliku, kas gan ir tikai traģikomiskas izrādīšanās ārējie atribūti, kurus var iznīcināt pat ar mērenu drosmi apveltīti indivīdi. Daudz grūtāk ir radīt valstisku ideoloģiju, kas savukārt dzemdina vērtību sistēmu, kura top svēta teju visiem, sākot no sētniekiem, beidzot ar nopelniem bagātiem mākslas darbiniekiem.
Tādu ir radījis Putinam pietuvinātais Kremļa ideologs, neonacists Aleksandrs Dugins, kura pamatpostulāti skan tā: Krievija ir pāri visam, un, ja nav «krievu pasaules», tad cita pasaule nav vajadzīga. Dugins ir padomdevējs Krievijas armijas virspavēlniecībai, savukārt par Putinu viņš savulaik teicis šādus vārdus: «Putinisma politikai pretinieku nav. Taču, ja kāds atrodas, tad tas ir psihiski slims un nekavējoties jānogādā ārstniecības iestādē. Putins ir visur. Putins nozīmē visu. Putins ir absolūts. Putins ir neaizstājams!» Neaizstājama ir arī šodienas Krievijas ideoloģija, ko lielā mērā radījis tieši Dugins, un šīs ideoloģijas pamatā ir vienīgais vēsturiskais fakts, kas ir izmantojams šajā kontekstā, – tā ir «uzvara Lielajā Tēvijas karā». Viss, citu faktu nav.
9. maijā Kremlis ar tankiem demonstrēs pasaulei savu vienīgo – agresīvo un okupantisko – ideoloģiju, kas padara par leģitīmu un emocionāli pieņemamu ne tikai asiņaino «uzvaru» Otrajā pasaules karā, bet arī šodienas agresiju Ukrainā. Dugins saka: «Aust jauns laiks – Krievijas laiks. Tā būs krievu civilizācijas ēra. Mūsu brāļi pašlaik izcīna šo kauju – krievi un ukraiņi dienvidaustrumos. Viņi patlaban lej savas asinis, lai nodrošinātu lielo atmodu. Viņi upurē savas dzīvības uz krievu idejas altāra. Viņu karš ir mūsu karš. Viņu asinis ir mūsu asinis.»
Tā nav bērnišķīga vicināšana pret kolorādo lenteņiem. Tas ir nopietni. Bet vai mūsu valstisko domu, ideju un varas grandi ir spējīgi radīt ko vairāk par rotaļu šķērītēm, kas šķietami uzasinātas ar vēsturisku aktualitāti?