Elita Veidemane / Autori

«Vai Latvijas iedzīvotāji izjutīs pozitīvas pārmaiņas, kad tiks ievēlēts jauns Valsts prezidents?» – šāds jautājums izskanēja kādā TV raidījumā. Nu kā tad ne?! Latvijas iedzīvotājiem būs jauns objekts, par kuru izteikt nievas, bārstīt ņirgas un visādi citādi intelektuāli vērtēt prezidenta institūciju kā tādu.

Intervija ar Valsts prezidenta amata kandidātu, aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (ZZS): par izvēli kandidēt un tautas vēlētu prezidentu, par cilvēku apmierinātības indeksu, par konfliktu ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu un strīdīgajiem vēstures datumiem.

«Mēs nedrīkstam skaļi izrādīt savu nepatiku. Ja mēs to darīsim, būs nepatikšanas,» teic kāda Zviedrijas latviete, kad jautāju viņai par attieksmi pret imigrantiem, kas pārplūdinājuši valsti, lielākoties galvaspilsētu Stokholmu. Bilstu, ka arī viņas ģimene ir imigranti, taču sieviete tūdaļ zina teikt: «Mēs jau sen esam integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, zinām zviedru valodu, mūsu bērni beiguši zviedru skolas, mēs pilnībā esam iekļāvušies zviedru tradīcijās un cienām Zviedrijas likumus.»

Rīga TV24 nesen pārbaudīja Valsts prezidenta amata kandidātu prasmi runāt angliski.

«Malacis Grībauskaite! Prezidents ar mugurkaulu. Īsi, lakoniski un neielaižas kaut kādu žurnālistu šantāžās!» Aptuveni tāds bija vienas grupas viedoklis, kas pulsēja sociālajos tīklos.

Tā ir īpatnēja sajūta: Dzintaru slēgtā koncertzāle vienlaikus smaržo pēc senatnes un svaiguma. Šodien, 20. maijā, tā vērs durvis pēc vērienīgas rekonstrukcijas, kurā ar bijību un prasmi ir saglabāts senais koncertzāles veidols, pieliekot tam klāt mūsdienu modernizācijas dotās iespējas.

Vudū lelle, kas, krustā piesista, karājas Stūra mājas pagalmā un kurai visās iespējamās vietās var iesist naglas, izsauca ažiotāžu ne tikai melnās maģijas pielūdzēju vidū un citos tumsonīgos ļautiņos: par to esot sašutuši īstenie pareizticīgie, Krievijas vēstniecība un par Doņeckas teroristu atbalstīšanu aizdomās turētais kaut kādas tur biedrības pārstāvis Staņislavs Bukains. Melnās maģijas fani sašūt, ka izcilo mākslas darbu – lelli, kas līdzīga Krievijas prezidentam Putinam – grasās nobēdzināt, savukārt pārējie sašūt par pilnīgi pretējām darbībām – ka to taisās atstāt.

«Valsts vara saka: mēs esam par zinātnes attīstību! Taču Latvijā jau ir iecerēta zinātnes bēru diena: vieniem 1. jūlijā, citiem – 1. augustā,» saka profesors Ivars Kalviņš, Organiskās sintēzes institūta (OSI) Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Kaut arī optimisma un ieceru pārpilns, viņš ļoti skeptiski skatās uz Latvijas zinātnes attīstību. Šoreiz – intervija ar Kalviņa kungu par viņa nomināciju Eiropas Izgudrotāju balvai, par valsts nevēlēšanos pelnīt miljardus ar zinātnes palīdzību un par to, ka ar muļķību nav jālielās.

Izrādās, skolās slikti māca vēsturi. Un patriotisms – vismaz uz Latviju attiecināmais – vispār ir sveša lieta. Izrādās arī, ka jaunieši neidentificē sevi ar 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latviju, sevišķi tie, kuri skolās mācās krieviski. Bet viņiem taču, kā smejies, ir Izglītības ministrijas noteiktas mācību programmas un valstiskā audzināšana! «Mani skumdina tas, ka Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par Latvijas valsts simboliem ir svarīgāki Krievijas valsts simboli,» kultūras ministres Daces Melbārdes (VL!-TB/LNNK) balsī ir patiesas sēras, to visu konstatējot.

«Nost ar Georga lentītēm!» – dažas dienas pirms «uzvaras svētkiem» aicina Saeimas deputāts Veiko Spolītis (Vienotība).

«Es priecājos, ka pildu savu misiju Latvijā, jo no paša sākuma mans darbs Ārlietu ministrijā bija saistīts ar Baltijas jūras reģionu. Un tagad ir pavasaris, ceru, ka viss attīstīsies straujāk,» dabas un ekonomiski politisko norišu līdzpastāvēšanu akcentē Polijas jaunā vēstniece Latvijā Eva Dembska, kas šodien sniedz savu pirmo interviju Neatkarīgajai Rīta Avīzei.

Pēdējā laikā visai bieži ir pieminēts Latvijas vēstnieka NATO Māra Riekstiņa vārds: viņu uzlūko kā iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu. Tāpēc šodien intervija ar Māri Riekstiņu ne tikai par minēto tēmu, bet arī par kara draudiem Eiropā, par Eiropas solidaritātes neesamību attiecībā uz Ukrainu un par «uzvaras dienas» ideoloģiju Latvijā.

«Diez vai šīs mēslu kaudzes te sametuši krievi, kas speciāli šim nolūkam atbraukuši no Pleskavas,» ieraudzījis Valteru mežmalā izpletušos papīru, divlitrīgo plastmaseņu un skārdeņu okeānu, reiz teica mūsu dižais aktieris Eduards Pāvuls, «visdrīzāk tie būs mūsu pašu bāleliņi, kaimiņi un draugi.» Tālāk risinot sarunu, Eduards kategoriski norobežojās no tā, ka vajadzētu piedalīties Lielajā talkā un novākt visus gružus, kas graužas acīs. «Kāpēc man būtu jāstrādā to miglumērkaķu vietā un jāvāc viņu mēsli?! Es savējos novācu, man pagalms un sētmale pie meža vienmēr kārtībā, bet, ja kāds tur kaut ko nometīs, es viņam to mēslu ielikšu atpakaļ kabatā. Ja stīvēsies, tad degunā iebāzīšu,» tā Eidis.

Domāju, ka Latvijas drošībnieki un citi ārkārtīgi atbildīgi ļauži, ieskaitot deputātus un valdības locīklas, sinhroni nopūtās atvieglojuma sajūtā, kad atklājās, ka Maskavas bandītiski putiniskais motoformējums Nakts vilki nebija izteikuši vēlmi doties uz Berlīni caur Latviju. Bet Krievzemes vilkiem brauciens uz Berlīni kā piražoks ar kāpostiem: tieši Berlīnē jānosvin «lielās uzvaras» 70. gadadiena. Kur gan citur? Jāparāda taču tiem fričiem, kas te saimnieks un uzvarētājs.

...Ir pusdienlaiks. Un pilsētas centrs, pilsētas centrālais laukums ir absolūti tukšs un kluss. Gluži kā grāmatā Pelle viens pats pasaulē. Taču Pelles te nav, un mēs atrodamies Bormio – nelielā, senā Itālijas Alpu pilsētiņā, kas gan arhitektūras, gan gaisotnes ziņā atšķiras no Livinjo – latvju slēpošanas galvaspilsētas, kurā kārtējo gadu mērojam un baudām gludās Motolino un Karosello nogāzes.

Melnā tērptie ElektroFolk mūziķi izcēlās uz vairāk vai mazāk centīgi (talantīgi) dziedošajiem Eirovīzijas nacionālās atlases konkursa Supernova dalībniekiem. Dziesmas Sundance enerģija, mūziķu prieks un izpildījuma meistarība grupu viegli aiznesa līdz Supernovas finālam, un tomēr... Uzvarēja tradicionālisms. Ne labi, ne slikti. Tā vienkārši notika.

Ik reizi, kad tiek nosaukti cilvēki, kas svētku reizē saņems Triju Zvaigžņu ordeni, uzsprāgst neizpratnes un sašutuma pildīta Molotova kokteiļpudele, radīdama troksni un dūmu aizsegu, kurā paslēpjas allaž klusējošie un komentārus nesniedzošie Triju Zvaigžņu ordeņa kapitula locekļi. Pasaulē ir tikai trīs neizskaidrojamas lietas: Tā Kunga ceļi, SAB gribas izpaudumi par pielaižu neizsniegšanu un Ordeņa kapitula lēmumi. Šoreiz mēģināsim pievērsties pēdējiem, kas atvēzējušies piešķirt ordeņus un goda zīmes 4. maijā, LR Neatkarības atjaunošanas dienā. Apbalvojumus pasniegs aizejošais Valsts prezidents Andris Bērziņš.

«Mudini meitu pēc studijām atgriezties Latvijā,» teica kāds Eiroparlamenta deputāts, uzrunājot lidostā satiktu paziņu, kurš nule bija pavadījis savu lolojumu uz lidmašīnu. «Tev viegli tā runāt,» indīgi attrauca pavadītājs, «tu ar savu deputāta algu izdzīvosi arī Latvijā. Bet ko viņai te darīt?» «Bet tu taču esi patriots,» sirsnīgi izbrīnījās deputāts. «Patriots es esmu, taču ar to vien paēdis nebūšu. Un mana meita arī ne.» Deputāts steidzīgi atvadījās, jo labi trenētā iekšējā dzirde teica priekšā: vēl mirklis, un senais paziņa sāks uz viņu kliegt. Agresīvi un, protams, netaisnīgi – kā šķita deputātam.

Ezerkrastu veco korpusu ieskauj nabadzīgas ēdnīcas smagais smārds. Saeimas deputāti, kas atbraukuši aplūkot vietu, kurā pēc mājīgo Raunas un Kauguru filiāļu pamešanas vajadzēs mitināties vismaz daļai to iemītnieku, netīksmē rauc pieri. «Jums jābrauc mazliet tālāk, tur, cauri mežam, uz jauno korpusu,» mudina kāda sieviete. Deputāti paklausa. Jā, tur jau arī vīd svaigi atjaunota, gaišpelēka ēka. Tur tiešām viss ir skaisti, tīri un pareizi. Funkcionālās gultas, mācību virtuve, datortelpa un sporta zāle.

Toreiz, 1995. gadā, vēl dzīvojām Atmodas eiforijas beigu noskaņās un ideja veidot radiokanālu, kurā skanētu tikai latviešu mūzika, bija iederīga un skaidra. Tāpēc savādi, ka toreizējā radio un televīzijas padome ilgi un dikti stīvējās, līdz tika pieņemts lēmums (ar vienas balss pārsvaru!) atbalstīt šo ideju. Skaidrs, ka vislielākais ieguvējs no šāda radio būtu Raimonds Pauls un citi latviešu komponisti – autortiesību honorāri augtu līdz ar popularitāti. Un šis popularitātes vilnis bija tik varens, ka 2000. gadā Latvijas Radio 2 (LR2), kas atskaņoja tikai latviešu mūziku, bija viena no populārākajām radiostacijām Eiropā, proporcionāli rēķinot pēc tās daļas, kas iekarota vietējā tirgū. Skeptiķi un smalkie intelektuāļi nu varēja tikai brīnīties: kaut kādu «šlāgeru radio» klausās teju katrs otrais latvietis.

«Ir iedarbināta pretdarbība,» pēc pagājušās nedēļas LTV raidījuma Sastrēgumstunda izteicās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ainārs Dimants. Protams, tas bija neoficiāls situācijas novērtējums, kā mēdz teikt, privātā sarunā izsprucis. Bet raidījums, kurā Dimanta kungs demonstrēja nepārvaramus runas plūdus, bija par to, vai Latvijā nepieciešams vēl viens krievisks TV kanāls, kura mītnesvieta būtu sabiedriskā televīzij

Lieldienu saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par gara brīvību, par to, kāpēc cilvēku dzīvē nekas nemainās, kaut arī viņi iet uz baznīcu, par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam, un par to, kas aizkustina cilvēku Jāni Vanagu.