Intervija ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni: par nodokļu politiku, bēgļu problēmu, valdības stabilitāti, partnerattiecībām, Jūrmalas rezidenci, malkas skaldīšanu un strītbolu.
– Jūs kā vienu no savas darbības prioritātēm esat izvirzījis palīdzību uzņēmējiem. Kā tas izpaudīsies?
– Lai noskaidrotu situāciju, esmu ieplānojis tikšanos ar Latvijas Pašvaldību savienību, notikusi saruna ar Lielo pilsētu asociāciju, mans padomnieks tiksies ar dažādu nozaru asociāciju pārstāvjiem, lai dziļāk saprastu, kādas ir uzņēmēju pamatproblēmas un kādu palīdzību no valsts viņi vēlētos. Tad noskaidrosies jautājumu loks, kuru risināšanā es kā Valsts prezidents iekļaušos ar pilnu spēku, lai mudinātu Saeimu un valdību to risināt. Zinu, ka uzņēmēju vidē ir daudz problēmu, un visas uzreiz atrisināt nav iespējams. Šobrīd iezīmējas jautājums par tiesām, proti, lietu izskatīšanas termiņi, ilgstošās pārsūdzības, apstrīdot dažādus tiesas lēmumus. Ir problēmas ar investīciju aizsardzību, ar maksātnespējas procesiem. Otrs bloks ir nodokļu politika. Svarīga ir uzticības atjaunošana valstij, tāpēc jāpieturas pie stabilas, prognozējamas nodokļu politikas.
– Tad jums nāksies komunicēt ar Finanšu ministriju, jo tieši tā visu laiku ierosina dažādas izmaiņas nodokļos.
– Izmaiņas parasti ierosina, lai piepildītu Valsts kasi, lai būtu nauda, ko pēc tam dalīt jaunajām politikas iniciatīvām... Plānojot nākamā gada budžetu, vajadzētu atturēties no nodokļu paaugstināšanas.
– Vai jūs neriskējat, tagad publiski parādot savu pozīciju? Saeima vai valdība izdomās, ka tomēr paaugstinās kādu nodokli. Tas var iedragāt jūsu autoritāti, ja jūsu iniciatīvu noraidīs.
– Tāds risks, protams, ir. Bet mums jāpārvērtē, kā izmantojam līdzekļus, kas tiek piešķirti nozarēm, kādas funkcijas veic valsts iestādes, vai šīs funkcijas vispār ir nepieciešamas un cik tas viss izmaksā. Valsts pārvalde joprojām ir ļoti liela.
– Pat pārāk liela, salīdzinot ar citām valstīm.
– Jā, varbūt no kaut kā varam atteikties. Kaut kas dublējas, un kaut ko varam atdot pašvaldībām – kopā ar naudu. Kā jau teicu – jāveido uzticība valstij, pretējā gadījumā nenāks ne tikai ārvalstu, bet arī vietējie investori, ja visu laiku mainīsim nodokļus. Mēs zinām, cik grūti ir dabūt kredītu bankā, un, kad to dabū, Saeima pēkšņi maina nodokļu sistēmu, un uzņēmējam viss sagrūst.
– Kā nonācāt pie domas, ka palīdzība uzņēmējdarbībai ir jūsu prioritāte?
– Ierosme nāca tad, kad tikos ar pašvaldībām un kad vēl biju aizsardzības ministrs un risināju drošības jautājumus. Patlaban Latvijas lauki pakāpeniski top tukši no cilvēkiem: nav darba, un cilvēki aizbrauc. Tuvākajā laikā tas varētu būt apdraudējums mūsu drošībai: ja Latgale, tās pierobeža plašā joslā kļūs tukša, iebrucējam pretestību varēs izrādīt tikai Robežsardze un Zemessardze. Mums ir daudz kas jāizdara, lai uzņēmējdarbība attīstītos, lai cilvēki paliktu laukos. Mums pietrūkst darba ražīguma, līdz ar to neesam spējīgi konkurēt. Parādās problēmas ar jaunu tirgu atrašanu. Taču prezidents ar savu darbību var mudināt, piemēram, Tieslietu ministriju pabeigt plānotās reformas. Arī prezidents var mērķtiecīgāk plānot vizītes uz tiem reģioniem un valstīm, par kurām lielāka interese mūsu uzņēmējiem un kur viņi redz potenciālo tirgu. Daudzās valstīs prezidenta klātbūtne kopā ar uzņēmējiem var dot stimulu kontaktu uzlabošanai. Mans skatījums uz biznesu ir saistīts ar drošību: sabiedrība krīzes gados bija gatava samierināties ar smagiem lēmumiem, taču tagad mums nepieciešama izaugsme, jābūt normālām algām, lai cilvēki nebrauktu prom, bet, atlaižot cilvēkus no darba, tiek radīti draudi valsts drošībai – potenciālais pretinieks šos cilvēkus var izmantot, lai vērstos pret valsti.
– Jūs runājāt par Latgali. Advokāts Saulvedis Vārpiņš ieteica šo problēmu risināt ar imigrantiem, sak, viņi jāizvieto Latgalē, tur roku darbs vajadzīgs.
– Paldies Dievam, Latgale vēl nav tukša, kaut gan tendence nav pozitīva. Bet aizvietot ar kaut ko... Tas nav risinājums. Mums jādomā par savas nācijas stiprināšanu, atdzimšanu.
– Jautājums drīzāk ir par bēgļu integrāciju. Kas jums liek domāt, ka imigranti šeit nepaliks kā nošķirti svešķermeņi – ar savu noslēgtu kopienu un mums mazsaprotamām tradīcijām? Tas var būtiski ietekmēt visu Latvijas sabiedrību.
– Tukšās teritorijas mēs nekad neaizpildīsim ar bēgļiem. Šīs teritorijas agrāk vai vēlāk atdosim tiem, kuri patlaban izbraukuši no Latvijas, bet atgriezīsies. Tas, ka bēgļu jautājums Eiropā kļuvis ļoti nozīmīgs, ir saistīts ar drošības situācijas pasliktināšanos pasaulē. Arī mēs te, Latvijā, par to uztraucamies. Un tas ir saistīts arī ar austrumu kaimiņa uzvedību Ukrainā. Cilvēki, kuri cieš no karadarbības, vēlas dzīvot drošībā, tāpēc veidojas bēgļu plūsmas, ar kurām vajadzēs tikt galā. Domāju, ka ES jāsniedz maksimāls atbalsts tām vietām, kurās veidojas problēmas, piemēram, vietām, kurās notiek karš. Tur jāpalīdz atjaunot kārtību – Sīrijā, Irākā. Āfrikas valstīs, kurās notiek reliģiskie, etniskie, cilšu konflikti, Eiropai ir jāpalīdz, sūtot gan militāro, gan ekonomisko palīdzību. Jārada labvēlīga sociāli ekonomiskā vide, lai šajās valstīs līdz konfliktiem nenonāktu. Savukārt bēgļu plūsmas jākontrolē pie paša avota, lai viņi nenonāktu līdz robežu pārkāpšanai. Mēs esam izvēlējušies dzīvi Eiropas Savienībā, tāpēc jābūt solidaritātei bēgļu jautājumu risināšanā, jo mēs taču vēlamies, lai kopā ar mums būtu sabiedroto karavīri, lai jūrā būtu karakuģi, lai no Eiropas fondiem Latvijā būtu vairāk naudas.
– Kāpēc bēgļu jautājumā mums jābūt solidāriem ar Itāliju un Grieķiju, bet ne, piemēram, ar Poliju, kurā ir milzīgs Ukrainas bēgļu skaits? Vai tie ir merkantili apsvērumi? Vai ES ir gatava maksāt par Eritrejas, bet ne par Ukrainas bēgļiem?
– Polija nav aktualizējusi Ukrainas bēgļu jautājumu tādā veidā, ka tā būtu Polijas vai visas Eiropas problēma. Bēgļi ir tie, kas bēg no kara skartajiem reģioniem. Tie, kas dodas ekonomisko labumu meklējumos, nav bēgļi. Notikumi Ukrainā nav starptautiski identificēti kā karš...
– Kā tas iespējams, ka šo Krievijas – Ukrainas ilgstošo, asiņaino konfliktu neidentificē kā karu?
– Es arī uzskatu, ka tur notiek karš, kurā reāli iet bojā cilvēki, tostarp civiliedzīvotāji. Taču diez vai tie ukraiņi, kas aizbraukuši uz Poliju, iegūs bēgļa statusu. Viņi vienkārši ir aizbraukuši uz Poliju, jo viņiem ir ciešas vēsturiskas saites ar poļiem, taču – visdrīzāk – viņi nekvalificēsies kā bēgļi, bet vienkārši kļūs par darbaspēku. Ja mēs atzīstam, ka konkrēts cilvēks ir bēglis, mēs uzņemamies par viņu atbildību uz vienu gadu, maksājam 256 eiro mēnesī, dodam 49 eiro latviešu valodas apguvei, un viņš iegūst tiesības brīvi pārvietoties pa visu ES.
– Vai bēgļu jautājums var eskalēt valdības krīzi?
– Es neapgalvotu, ka ir valdības krīze. Ir vērojama neuzticēšanās starp partneriem. Diez vai šis jautājums varētu kaut ko eskalēt, jo ir daudz svarīgāki jautājumi, piemēram, nākamā gada budžets. Ja bēgļu jautājums nobirdina valdību, tad tā ir vāja valdība.
– Manuprāt, otrdien pie Ministru kabineta notikušais pikets pret imigrantu ieplūdumu Latvijā liecina, ka nav dialoga starp valdītājiem un sabiedrību. Ja sabiedrība būtu saņēmusi atbildes uz to interesējošiem jautājumiem, iespējams, tāds pikets nebūtu organizēts.
– Piekrītu. Valdība nepietiekami skaidro savus pieņemtos lēmumus, un nav runa tikai par bēgļu jautājumu. Bēgļu situācija cilvēkos rada bažas un bailes, tāpēc es aicināju gan premjeri, gan iekšlietu ministru, gan ārlietu ministru skaidrot sabiedrībai, kāpēc mums jāpieņem bēgļi un kā tas notiks. Reālu bēgļu mums nekad nav bijis, tāpēc mums nav pieredzes, kā rīkoties. Arī pašai valdībai ir neskaidri jautājumi. Mēs esam kā studenti vai skolēni – gatavosimies eksāmenam pēdējā brīdī... Tas pats attiecībā uz bēgļiem – kamēr to nav, tikmēr neko nerisinām. Latviešiem ir tāds teiciens – kad vilks aitās, tad skatās, kā ar to vilku cīnīties. Bieži izšķiežam laiku diskusijās, kas valstiski ir mazsvarīgas, bet nerisinām jautājumus to pamatos. Taču, runājot par piketu: mēs esam atvērta, demokrātiska sabiedrība, kurā katram atļauts paust savu viedokli. Vienīgais, kas man nepatīk, ja piketus izmanto politiskā potenciāla audzēšanai. Tas nekalpo risinājumam, tāpēc aicinu politiķus atturēties no iesaistīšanās dažādos piketos, bet gan nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem, kā risināt konkrētās problēmas.
– NA ir aktīva bēgļu problēmas apspriešanā, taču tā neatrod dzirdīgas ausis koalīcijas partneros. Savukārt ZZS vēlas atsevišķas sarunas ar Vienotību, bez Nacionālās apvienības klātbūtnes. Izskatās pēc vāji slēpta separātisma...
– Uzskatu, ka divpusējām sarunām jābūt ne tikai ZZS ar Vienotību, bet arī Vienotībai ar NA un NA ar ZZS. Tas nav pareizas signāls uz ārpusi – šī berzēšanās starp koalīcijas partijām. Ja ģimenē ir problēmas, mēs neskrienam uz ielas, klaigādami par tām, jo problēmas jāatrisina pašu mājā. Ja galīgi nevar atrisināt, tad jāšķiras. Tuvojas 2017. gada pašvaldību vēlēšanas, un katram gribas kaut kā pozicionēties. Tiek iedarbināts priekšvēlēšanu mehānisms.
– Varētu notikt amatu pārdale. Redzams, ka partijām ir iekšējais spiediens – mainīt valdības personālijas.
– Ja partijas kaut ko grib mainīt, tad tām jābūt drosmīgām paskaidrot, kāpēc tās grib to darīt. Tas tikai parāda politisko partiju mazspēju, ja tās nespēj problēmas nosaukt vārdā un ja tās nav apmierinātas ar ministriem. Tāpēc jau nevajag iniciēt valdības krišanu.
– Vai jūs nosauktu Solvitu Āboltiņu kā premjeri?
– Vispirms taču notiek koalīcijas veidošanas sarunas, kurās eventuālā koalīcija vienojas par premjera kandidātu. Bet ja situācija nonāk līdz valdības maiņai un koalīcija vienojas par Solvitu Āboltiņu, tad – jā, es to vērtēšu. Vēlētājus mānīt nevajag, un mums jāiet uz Rietumvalstīs pieņemto praksi, ka partijas vadītājs līdztekus ir arī premjerministra amata kandidāts. Bet Latvijā partiju vadītāji lielākoties vairās kandidēt arī uz premjera amatu, un tad tiek meklēts... kāds cilvēks, ko izvirzīt par šā amata kandidātu.
– Kāds ir jūsu viedoklis par Satversmes mainīšanu attiecībā uz to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti? Vai ir pamats pieņemt partnerattiecību likumu, kas potenciāli paver iespēju geju laulībām?
– Vienmēr esmu atbalstījis laulību, kāda tā ir noteikta Satversmes 110. pantā, proti, ka tā ir savienība starp vīrieti un sievieti. Pirmām kārtām mums Latvijā jāveido stipras ģimenes, ja mēs gribam, lai būtu spēcīga ataudze, līdz ar to – stabila, stipra nācija un valsts. Daudzi jauni cilvēki vienkārši dzīvo kopā, tā ir it kā ģimene – bērni, kopīga saimniecība, bet nedomāju, ka ir nepieciešams radīt kaut kādu starpinstitūciju, jo ir jārada īsta ģimene! Cilvēki, kas mēģina iedibināt partnerattiecību institūciju, vienkārši baidās no atbildības. Bet laulība – tā ir atbildība. Partnerattiecībās – cilvēki it kā piefiksē, ka it kā ir kopā.
– Partnerattiecību likuma bīdītāji gan vairāk spiež uz geju laulību legalizāciju.
– Ja partnerattiecību likuma virzītāji šajā likumā mēģina ielikt visu to, kas raksturīgs laulībai, tad kur ir atšķirība starp partnerattiecībām un laulību? Taču Satversmē ir skaidrojums, ko nozīmē laulība, un nedz sabiedrība, nedz politiķi nav gatavi mainīt Satversmi. Tas, ka mums jābūt tolerantiem pret citādi domājošiem, pret citādi orientētajiem, ir skaidrs. Par šo jautājumu ir nepieciešams plašāks konsenss pašā sabiedrībā, un, ja pati sabiedrība spēj vienoties par nepieciešamību aizsargāt šādas attiecības, tad neredzu, kāpēc Saeimā dienaskārtībā nevarētu nonākt šis jautājums. Ir jābūt pamatam, kāpēc šīs attiecības būtu institucionāli jānostiprina. Ja šiem cilvēkiem ir vērojami tiesību ierobežojumi, tad, iespējams, jāmaina citi likumi, nevis Satversme.
– Kā mainīsies attiecības ar Krieviju?
– Attiecības starp Latviju un Krieviju jāskata caur drošības prizmu. Jālūkojas, kā tiks ievērots pamiers Ukrainā un visi pārējie nosacījumi abām pusēm, un tas zināmā mērā būs pamatkritērijs. Bet manī ir maz ticības, jo neticu, ka, piemēram, līdz gada beigām varēs atjaunot 500 kilometru robežkontroli starp Ukrainu un Krieviju. Latvijas uzņēmējiem, protams, ir ļoti svarīgs Krievijas tirgus un sankcijas rada lielas problēmas. Tāpēc mēs esam ieinteresēti attiecību normalizēšanā.
– Tuvojas 15. augusts, Jaunavas Marijas svētki Aglonā. Sakiet, kādai reliģiskajai konfesijai jūs piederat?
– Nevienai.
– Uz Aglonu nebrauksiet?
– Braukšu gan. Taču publiski neuzstāšos. Tie ir reliģiski svētki, un politiķiem tie nav jāizmanto savās interesēs. Tas nav īstais formāts.
– Ko jums tagad saka Ogres dzīvokļa kaimiņi?
– Sūdzības nav dzirdētas. Ar kaimiņiem attiecības – nemainīgi labas. Nekas nav mainījies, vienīgi – pastiprinājusies drošība.
– Varbūt tomēr dosieties dzīvot uz Jūrmalu?
– Jūrmalas rezidenci es izmantošu, bet pateikt, ka tā būs mana dzīvesvieta – tā nebūs. Tur organizēšu tikšanās, varbūt dažkārt tur arī palikšu, bet ne vairāk. Mana nosacītā saimniekošanas vieta tomēr ir Ogre, Ķegums. Kļūstot par prezidentu, tas nemazināja manus pienākumus ģimenē, jo man jāpalīdz abām mūsu mammām. Pagājušosvētdien es, piemēram, pļāvu zāli un skaldīju malku, pēc tam braucu uz Siguldas opersvētkiem.
– Vai, veidojot saziņu ar sabiedrību, esat vērtējis iepriekšējo prezidentu pieredzi?
– Pārāk iedziļinājies neesmu. Turpinu būt tāds, kāds esmu bijis vienmēr, proti, atvērts un pieejams. Esmu piedalījies dažādos pasākumos, spēlējis strītbolu. Protams, agrāk arī spēlēju, taču tad man neviens īpaši nepievērsa uzmanību, tagad ir citādi. Bet vai tad es beigšu spēlēt tāpēc, ka esmu prezidents? Tas būtu muļķīgi. Vienīgais, kas varētu mainīt manus paradumus, ir laika trūkums.