Problēmas atrisinās sejugrāmata
Cik tomēr labi, ka ir tādi sociālie tīkli: ne tikai vienkāršais politikas vērotājs, pagalma vēstures eksperts vai koridora zinātnieks var izpausties savā objektivitātē, bet arī valdības locīklām ir dota iespēja diskutēt par valstij svarīgām lietām.
Un tāpēc nav vajadzīgas diskusijas nedz valdībā un parlamentā, nedz domu apmaiņa starp valdību, Saeimu un sabiedrību, kas, starp citu, ir visbūtiskākā sadaļa, ņemot vērā šodienas situāciju ar bēgļiem un sabiedrības attieksmi pret to. Lūk, sejugrāmatā lasām ārlietu ministra Edgara Rinkēviča atklāsmes: «Skumji, ka @VL_TBLNNK upurē Latvijas drošību un neatkarību savu reitingu vārdā, mūsu valstij svarīga efektīva dalība NATO & ES.»
Izskatās, ka «svarīgumam» ir svars tikai sociālajos tīklos, jo nav manīts, ka mūsu valdošā koalīcija būtu gatava atklāti runāt ar sabiedrību par bēgļu jautājumu. Precīzāk sakot, par to vēlas runāt vienīgi Nacionālā apvienība (NA), mēģinot pievērst uzmanību imigrantu problēmai. Ne tik sen NA centās uz Saeimu «dabūt» Laimdotu Straujumu (Vienotība), lai viņa skaidrotu pamatotību lēmumam par bēgļiem. Premjerministre uz Saeimu tā arī neatnāca, toties tika «aiziets» premjerministres parlamentārais sekretārs Rihards Kols (NA), jo viņš bija uzdrošinājies (!) parakstīt aicinājumu Saeimā skaidrot valdības pozīciju bēgļu jautājumā. Pretēji normālas demokrātiskas valsts principiem bēgļu jautājums tika skatīts nevis parlamentā un sabiedrībai atklātā, saprotamā veidā, bet gan slēgtā valdības sēdē. Kas gan šeit būtu slēpjams? Varbūt tā ir Vienotības «gudrā» politika – norādīt, ka NA ir «drošības grāvēji» un savu reitingu spodrinātāji, kas nevēlas izprast Eiropas svētsvinīgo solidaritāti?
Vienotība nevēlas runāt ar sabiedrību par problēmu, kas drīz vien appludinās mūsu valsti. Skaidrs, ka Latvija no bēgļu purva neizies sausām kājām un tai nāksies uzņemt ekonomisko imigrantu simtus vai pat tūkstošus. Izskatās, ka Eiropa negrasās bēgļu problēmu tvert saknē: meklēt atbildi uz jautājumu – kāpēc šie cilvēki bēg no savām dzimtajām vietām? – un pēc tam risināt šo jautājumu atbilstoši realitātei, bez tukšas muldēšanas par solidaritāti. Bet realitāte mums pasaka priekšā: ņemot vērā dzimstības rādītājus musulmaņu ģimenēs, nepienāks pat šā gadsimta vidus, kad – pat bez migrācijas! – musulmaņu būs vairāk nekā 50% lielākajā daļā Eiropas valstu. Sasniedzot kritisko masu, islāmticīgo pulki, visticamāk, radikalizēsies, un Eiropa arvien straujāk zaudēs savu identitāti. Tostarp arī Latvija. Bet mēs joprojām naivi ticēsim bezatbildīgām runām par bēgļu integrāciju! Kādā veidā, piedodiet, notiks šī integrācija? Vai kādam no Vienotības ir vērā ņemams plāns? Diezin vai. Bet, patiesību sakot, ekonomiskos bēgļus vajadzētu raidīt atpakaļ uz savām mītneszemēm, jo integrēt viņus ir faktiski neiespējami, savukārt lielvarām jābeidz finansēt vietējās armijas, un ieroču eksportētājiem jāapstājas pārpludināt Āfriku ar ieročiem... Bet tas laikam nav iespējams. Peļņa ir peļņa. Svēta lieta. Tikpat svēta kā solidaritāte.
...Nesen dzirdēju stāstu par to, kā tika gatavots kāda TV kanāla sižets par Muceniekiem, kur mitinās patvēruma meklētāji. Izmisuma pārņemts bēglis kaismīgi runā par to, cik bija grūti dzimtenē, par to, ka viņam par maz ar pāris eiro dienā, kas viņam ir valsts piešķirti, jo, redz, ar to pat cigaretēm nepietiekot. Kad videokamera novēršas no izmisušā jaunekļa, viņš paņem savu planšetdatoru un turpina sazināties ar radiņiem, kas palikuši tālajā dzimtenē... To gan neviens nefilmē. Pa to laiku bēgļu pulciņa «priekšnieks» ar rokas mājienu iesauc kadrā tikpat izmisušu māmiņu ar diviem bērniem padusē, sak, izstāsti, cik tev grūti! Nu, kam gan celsies roka parādīt māmiņai, kur atrodas durvis, lai dotos ārā no Latvijas! Tā rodas gaudu stāsti ar mazu patiesības devu, ar kuru baro mūs, labticīgos.
Šodien pie Ministru kabineta sanāks cilvēki, lai paustu neizpratni, neapmierinātību un – jā, arī protestu. Jo solidaritāte nenozīmē aklu pakļaušanos diktātam, un sabiedrībai ir tiesības prasīt Saeimai un valdībai atbildes uz svarīgiem jautājumiem, nevis sagaidīt, ka liela un neapmierināta sabiedrības daļa tiek lamāta par ksenofobiem un rasistiem, kamēr paši valdītāji grimst bailēs no eirobriseles pavēlēm, ko liekulīgi nodēvē par «solidaritāti», un turpina problēmas risināt sociālajos tīklos.