Antiņ, pūt stabulīti!
«Ko viņi ir pīpējuši?» – sociālajos tīklos parādījās šāds lakonisks novērtējums, kas tika dots Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) restorāna jaunā nosaukuma ieviesējiem.
Jautājums par pīpēšanu bija īsti vietā, jo tikai viegli aptumsuša prāta gaiteņos varēja rasties tik savādas idejas, kuras dažiem šķiet piemērotas izmantošanai latvju nacionālā lepnuma – Gaismas pils – sienās. Proti, stāsts ir par LNB restorāna jauno nosaukums, kas, kā paziņoja LNB pārstāvis Augusts Zilberts, būšot Kleever. No kurienes cēlies šis vārds? Vai no kļever, kas krieviski nozīmē āboliņu, vai arī no krievu žargonvārda kļova? Bet varbūt no cleaver, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē gaļas cirtnis?
Zilbertaprāt, šis nosaukums saistoties ar ūdensceļu aizsērējumu 17. gadsimtā, kad izveidojās Mazā Klīversala un Lielā Klīversala. Vietvārds esot radies, pateicoties koktirgotājam Dītriham Klīveram. Bet, lai tam visam būtu dižāka pieskaņa, LNB pārstāvis aicināja vilkt paralēles ar angļu valodas vārdu clever, kas nozīmē gudrību. Tas savukārt «veido saikni ar bibliotēkas vērtībām un apkārtnes pakāpenisko, bet progresīvo attīstību».
Nokaunējos par savām šaubām un interneta huligānu uzbrukumiem jaukskanīgajam, oriģinālajam nosaukumam, jo apkārtnes pakāpeniskā attīstība bija tik pārliecinoša, ka Kleever sāka atgādināt jūras ērģeļu šalkas, āboliņa lauku trauksmainu ziedēšanu un neizsmeļamu gudrības avotu burzguļošanu. Taču izrādījās, ka vārds Kleever patapināts nevis no kaut kādiem maznozīmīgiem smilšu aizsērējumiem, bet gan no datorspēles Donkey Kong Country 2: Diddy’s Kong Quest, kur notiek spraigas pērtiķu cīņas, kurās izmanto iespaidīgu ieroci ar nosaukumu Kleever. Tas gan mazliet izskatās pēc jau minētā gaļas cirtņa, taču būtība nemainās: ierocis ir nopietns. Tikpat nopietns kā ar svarīgu sejas izteiksmi piedāvātais Nacionālās (!) bibliotēkas ēstuves nosaukums.
Par Kleever ir pacilātībā arī Valsts valodas centrs (VVC), kas to uzskata par vēsturiski sadomātu un nepieņemamu valodas politikā. VVC direktors Māris Baltiņš teic, ka nosaukums «nekādā veidā nesaistās ar LNB popularizēto Gaismas pils tēlu, bet drīzāk atsauc atmiņā kārkluvāciešu laikmetu un švaukstisku izpratni par svešādo (nelatvisko) kā smalko un inteliģento». No 700 sabiedrības pārstāvju iesūtītajiem nosaukuma variantiem šis diez vai bija atbilstošākais LNB restorānam, tā uzskata Baltiņš, nosaukdams šo ēku par nacionālās kultūras patvērumu. Viņš apšaubīja arī šķietamās saiknes meklēšanu ar Dītrihu Klīveru, jo tās pašas LNB digitālajos resursos noskaidrojās, ka koktirgotāja uzvārda oriģinālrakstība bijusi Klüwer. «Arī vēsturiskā argumentācija šķiet vairāk nekā brīvi interpretēta,» pieklājīgi atzīmēja Baltiņš, izteikdams cerību, ka «nosaukuma izvēle vēl var tikt mainīta, izvēloties latviskas cilmes vārdu, kas saderētu gan ar Gaismas pils tēlu, gan ar Ziedoņa zāli.»
Protams, neba par restorāna nosaukumu mūsu valstī būtu jāsatraucas pirmām kārtām, un diez vai padrūmā paskata pelēko Gaismas pili gaišāku vērsīs restorāns ar Saulcerīti, Sprīdīti vai Antiņu galvgalī. Taču šī it kā nenozīmīgā epizode parāda kopīgo tendenci: padarīt latviešu valodu par otršķirīgu, mazvērtīgu, tādu, kuru var vienkārši aizvietot ar jebko citu. Tā, lai izklausās smukāk, stilīgāk un – šajā gadījumā – arī švaukstiskāk. Izskatās, ka «smalkais un inteliģentais» latvietis gadsimtu gaitā nav mainījies, vien kārkluvācieti ir nomainījis kārkluanglis vai latvāņkrievs.
Jau kuru reizi piesaucot latvieša pašcieņu, jāatgādina: bez savas valodas tu esi nekas. Kosmopolītiska nezāle, puteklis. Lai arī cik izcils tu būtu kādā jomā, tu nevari eksistēt ārpus savas nacionālās piederības, tava būtība un lepnums sakņojas tavā valodā, tavā nācijā. Negribas, lai vairākums būtu tādi kā talantīgais basketbolists Kristaps Porziņģis, kas Ņujorkā kādam žurnālistam lepni izteicās: «Neviens nevēlas mācīties latviešu valodu, vecīt. Kur tu vari aizbraukt ar to valodu? Latviski runāt var tikai Latvijā, un neviens negrib braukt uz sūda Latviju, vecīt!»
Jā, neviens negribēs mācīties «to latviešu valodu», ja mēs paši pret to izturēsimies kā pret saslauku liekšķeri, beigu beigās padarot valodu par nožēlojamu miskasti. Kur paliek sapratne par svarīgām lietām? Laikam beidzot jāsauc pasaku tēls: Antiņ, pūt stabulīti, prātiņ, nāc mājās!