Pēdējos gados arvien uzstājīgāk skan refrēns: Latvijas ekonomiskā atpalicība no kaimiņvalstīm – Igaunijas un Lietuvas – palielinās. Valsts prezidents Egils Levits, atklājot šī sasaukuma Saeimas pirmo sēdi, kā tās galveno uzdevumu nosauca – atpakaļslīdēšanas apturēšanu.
Kā apturēt šo atpakaļslīdēšanu, un to pagriezt pretējā virzienā - straujā izaugsmē, lauž galvas ne viens vien. Viena no idejām, kā panākt dinamiskāku Latvijas attīstību ir reģionu attīstības veicināšana. Kā liecina statistikas dati, īpašu ekonomisko izrāvienu pēdējo desmit gadu laikā ir veikusi Lietuva, un tur vērojama izteikti decentralizēta attīstība. Strauji aug ne tikai Viļņa, bet arī Klaipēda, Kauņa, Paņeveža un citas pilsētas.
Pilnvērtīgai reģionālajai attīstībai jābūt arī Latvijas ekonomiskā izrāviena pamatā. Ja kādreiz Latvijas industriālās attīstības reģionālais līderis bija Ventspils, tad tagad šo stafeti pārņēmusi Valmiera, Smiltene, Jelgava un it īpaši jau Liepāja, kurā kopš “Liepājas Metalurga” bankrota atklātas 24 jaunas rūpnīcas. Liepāja kļuvusi par jauno Latvijas apstrādes rūpniecības galvaspilsētu, jo Rīga vairāk orientējas uz cita veida biznesiem.
Nupat Liepājā notika plaša izstāde “Ražots Liepājā”, kur cita starpā tika runāts ne tikai par Liepājas attīstību, bet visas Latvijas izaugsmes iespējām. Par idejām, kuras tika izteiktas šīs izstādes ietvaros rīkotajās paneļdiskusijās jau rakstīju šeit, bet turpat arī bija iespēja parunāt ar “Rietumu Bankas” valdes locekli Artūru Jukšu un Kredītu pārvaldes klientu attiecību vadītāju Romānu Maksimovu. “Rietumu Banka” kreditē vairākus Liepājas uzņēmumus, no kuriem redzamākais ir rūpnīca “Syfud”, kura tika atklāta pērnā gada nogalē, un kurā investēti vairāk nekā 70 miljoni eiro.
Galvenā atziņa, ko viņi gribētu pateikt Latvijas sabiedrībai: “Tas, ka bankas nevēlas kreditēt ekonomiku, tas ir mīts. Patiesībā ir tieši otrādi. Bankām nauda ir, un tās labprāt šo naudu investētu ekonomiku attīstošos projektos. Problēma ir tikai tā, ka šo projektu trūkst. To pašu “Syfud” mēs paši pieteicāmies kreditēt.”
Uz jautājumu, kā izpaudās šī pieteikšanās, saņēmu vismaz man pašam gluži negaidītu atbildi. Izrādās, banka pati uzzināja par šī uzņēmuma plāniem būvēt rūpnīcu Liepājā no preses, sazinājās ar uzņēmumu un piedāvāja kļūt par finanšu partneri. Jo nav tā, ka visi perspektīvie uzņēmumi stāvētu pie banku birojiem rindā, meklējot iespēju saņemt kredītus. Bankām pašām tie jāatrod. Tiesa, šādai kārtībai ir vienkāršs izskaidrojums.
Banka kreditē tikai tādus uzņēmumus, kuros īpašnieki paši ir gatavi ieguldīt noteiktu daļu naudas. Ja nāk naudas prasītājs, kuram ir investīciju ideja, bet paša finanšu ieguldījums nav, vai tas ir niecīgs, tad šādiem projektiem kredīti tiek doti krietni piesardzīgāk.
Liepāja ir viens no tiem veiksmes stāstiem, par kuriem var rakstīt bez vārdu - veiksmes stāsts -likšanas pēdiņās. Turklāt, kā tas dažkārt gadās, šis veiksmes stāsts iesākās ar smagu, sāpīgu krīzi - “Liepājas metalurga” bankrotu. Pilsētā bija milzīgs bezdarbs, cilvēki izmisumā devās darba meklējumos svešumā un šķita, ka Liepāju gaida nosacītās Detroitas liktenis. Taču sākotnējā nelaime pārvērtās par vēlāko veiksmes stāstu. Iekavās piebildīsim, ka arī īstā Detroita pēc smagas krīzes gadsimtu mijā tagad demonstrē strauju izaugsmi un kļuvusi par vienu no ASV lielpilsētu labiekārtotības paraugiem.
Kopš 2014. gada Liepājā atklātas 24 jaunas rūpnīcas un tiek plānoti jauni, grandiozi projekti. Pat ja ne visi šie projekti realizēsies, tad tāpat tie sola nodrošināt vērienīgu pilsētas ekonomisko izaugsmi. Iespējams, vēl iespaidīgāku nekā gadsimta sākumā nodemonstrēja Ventspils un Valmiera. Kāpēc šī varbūtība ir lielāka? Kaut vai tāpēc, ka Liepājā ir divas reizes vairāk iedzīvotāju nekā abās iepriekšminētajās pilsētās, bet iedzīvotāju skaits ir nozīmīga sekmīgas ekonomiskās attīstības komponente. Varbūt ne noteicošā, bet viena no svarīgākajām.
Liepājas speciālās ekonomiskās zonas (SEZ) pārvaldnieks Uldis Hmieļevskis nosauc daļu no šiem projektiem: “Vēja parku būvniecības bāze ostā. Ūdeņraža rūpnīca, kuras ražošanas blakus produkti ir skābeklis un siltums. Ja tos saliek kopā, tad tur var radīt jaunu produktu. Viens no šādiem produktiem ir SAF (sustainable aviation fuel) degviela. Lai to ražotu, vajadzīgas tieši šīs komponentes. Tā būtu zaļā veidā iegūta degviela, kuru var pildīt fosilās degvielas vietā esošo lidmašīnu dzinējos. Līdz ar to veidojas sinerģija no visiem šiem uzņēmumiem kopā.
Vēl varētu pievilkt klāt industrijas, kurām šīs izejvielas vajadzīgas. Viens piemērs ir holandiešu “Fokker Next Gen”, kuri Liepājas lidostā plāno būvēt ūdeņraža dzinēju lidmašīnu montāžas rūpnīcu. Tātad galīgā bilde izskatās šādi: ražojam ūdeņradi, ražojam lidmašīnas, pildām tās, un visas šīs lietas savelkas kopā. Ļoti būtiski, ka visi šie uzņēmumi, par kuriem stāstu, aktīvi sadarbojas, jo kas vieniem ir problēma, citam ir risinājums. Tāds vispārējs izdevīgums.”
Šie ir nākotnes projekti, taču jau tagad Liepājas SEZ darbojas un turpina attīstīties metālapstrādes uzņēmums “Jensen Metal” ar vairāk kā 400 darba vietām trijas ražotnēs, teleskopisko konveijeru ražošanas uzņēmums “Caljan” (150 darba vietas divās ražotnēs), saldūdens eksporta termināls, jau minētais “Syfud”, medicīnisko matraču rūpnīca un daudzi citi uzņēmumi. Šī attīstība vērojama arī statistikas datos.
Liepāja starp lielajām pilsētām 2022. gadā (jaunāku datu teritoriālā griezumā pagaidām vēl nav) ieņēma trešo vietu pēc IKP uz vienu iedzīvotāju - pēc Rīgas un Valmieras. Vēl 2017. gadā Liepāja bija 5. vietā, atpaliekot pat no Rēzeknes. Ņemot vērā, ka tieši pēdējos gados Liepājā vērojams izrāviens, iespējams, ka tuvākajā nākotnē Liepāja varētu kļūt par otro aiz Rīgas. Liepājas IKP piecos gados no 2017. gada līdz 2022. gadam palielinājies par 153%, kas ļauj domāt, ka 2027. gadā Liepāja desmit gados būs savu IKP dubultojusi.
Netieši (bet ļoti precīzi) par Liepājas izaugsmi liecina arī nekustamo īpašumu cenas. Ja pirms desmit gadiem Liepājā dzīvokļu cenas bija tāda lieluma un jūras krastā esošai pilsētai neadekvāti zemas, tad tagad tās daudz vairs neatpaliek no Rīgas cenām.
Liepāju šeit pieminu tieši tāpēc, ka tur pēdējos gados tiek uzskatāmi demonstrēts, ka bieži pieminētais izrāviens vai daudz ironijas izpelnījušais ekonomikas ministra Viktora Valaiņa IKP dubultošanas plāns nav nemaz tik nereāls. Ja tikai ir vēlme un, galvenais, aktīva rīcība investīciju piesaistē. Uz jautājumu, kā šīs investīcijas dabūt uz Latviju, Hmieļevskis atbild īsi: “Sarkanā paklāja politika. Tas ir, maksimāla ieinteresētība, zaļā gaisma un vispusīga palīdzība visu birokrātisko procedūru un šķēršļu (kādi ir vienmēr un visur) pārvarēšanā.”
Arī Artūrs Jukšs norāda uz investīciju noteicošo lomu valsts tautsaimniecības sekmīgai un straujai attīstībai. Tieši investīciju trūkums nosaka mūsu atpalicību no kaimiņiem. “Ja kaimiņiem ir izdevies izveidot pievilcīgāku investīcijas klimatu savās valstīs, tad kāpēc mēs to nevarētu? Un vēl labāk.” Patiešām, kāpēc?
