Kodolieroču izmantošanu cilvēcei grūti iztēloties, un nav prātam aptverams, kādas varētu būt sekas – viens no atomkara rezultātiem var būt pilnīga apokalipse jeb visu dzīvo radību bojāeja uz planētas. Arī “maigāks scenārijs” nesola neko jauku – mirs simti miljonu cilvēku, bet dzīvi palikušie cietīs no bada, ko izraisīs “kodolziema”, mocīsies ar onkoloģiskām un ģenētisku kroplību slimībām, kas tiks mantotas no paaudzes paaudzē, saindētajās teritorijās desmitiem gadu nebūs iespējams dzīvot, pa pasauli klīdīs bēgļu miljoni, cilvēki marodierēs, lai izdzīvotu.
Tomēr Krievija periodiski lieto pašnāvnieciskus leksiskos diskursus. Ne tikai televīzijas propagandisti iesaka, ka vajag pārvērst Ameriku par radioaktīvu pelnu kaudzi vai ka nupat ir brīdis “žahnutj” - iebliezt pa Ukrainu ar atombumbu -, bet arī pats galvenais Krievijas Vladimirs Putins ir vairākkārt šantažējis pasauli ar agresīviem izteikumiem un ir grozījis Krievijas kodoldoktrīnu, kurā tagad ierakstīts, ka Krievija var izmantot kodolieročus arī pret valsti, kurai nav kodolieroču. Protams, šobrīd ar to domāta Ukraina.
Pasaulei ir bail - ja nu tiešām Krievijas militāristi var būt tik traki, ka palaiž kādu kodollādiņu? Pat ja tas būtu tikai “taktiskais”, ne “stratēģiskais” ierocis, sekas būtu briesmīgas, un visi līdzšinējie Krievijas kara noziegumi šķistu kā sīks huligānisms.
Pagājušā gada novembrī Krievija izšāva starpkontinentālo ballistisko raķeti “Orešņik” pret Dnipro pilsētu, kas mērķi sasniedza milzu ātrumā (2,5-3 kilometri sekundē) un pirms nokrišanas sadalījās sešās mazākās raķetēs. Ar to Krievija bija domājusi demonstrēt, ka šādā pašā veidā tā var bombardēt Ukrainu arī ar kodolgalviņām.
Jādomā, ka arī rietumvalstīm ir gana jaudīgi ieroči, lai varētu atbildēt, taču problēma, ka nav vairs lāgā vienprātības.
Aizvien skaidrāk kļūst redzams, ka ASV Eiropai vairs nav īsti uzticama partnere un NATO 5. pants vairs nav nekāds drošais lietussargs, lai cerētu, ka, ja notiks uzbrukums kādai NATO valstij, tad visa transatlantiskā militārā organizācija uzreiz nāks palīgā. Prezidents Donalds Tramps vienā brīdī šļapstīgi bučojas ar Krieviju, nākamajā brīdī draud, ka pastiprinās sankcijas pret Krieviju, taču nekad no rīta nevar paredzēt, ko viņš domās un teiks pēcpusdienā.
Eiropā dažās valstīs ir pamanāma politiska sarosīšanās un mēģinājumi uzņemties līderību. Vienīgā kodolvalsts Eiropas Savienībā (ES) pēc tam, kad no ES ir izstājusies Lielbritānija, ir Francija. Šai valstij tagad gluži vai vēsturiski iepriekšnolemts ir uzdevums deklarēt, kādus teorētiskus soļus tā paredz spert, atbildot uz teorētiskajiem Krievijas draudiem teorētiski “žahnutj”.
Francijas prezidents Emanuels Makrons 5. martā paziņoja, ka apspriedīsies ar Eiropas sabiedrotajiem par ideju izmantot Francijas kodolieročus, lai aizsargātu kontinentu no Krievijas draudiem.
Televīzijas uzrunā tautai Makrons raksturoja Krieviju kā draudu Francijai un Eiropai un sacīja, ka ir nolēmis sākt stratēģiskas debates par sabiedroto aizsardzību Eiropas kontinentā, izmantojot kodolatturēšanas līdzekli. Viņš teica, ka Francijas kodolieroču izmantošana paliks tikai un vienīgi Francijas prezidenta rokās.
Jā, bija laiks, kad Makrons gribēja “saglabāt Putinam seju” un nemitīgi centās krievu diktatoru sazvanīt, taču tas bija sen. Tagad viņš paziņoja par Krievijas radītajiem draudiem Francijas un visas Eiropas drošībai. Viņš uzsvēra, ka karš Ukrainā ir bīstams visām Eiropas valstīm. “Ja valsts var nesodīti iebrukt kaimiņvalstī Eiropā, tad neviens vairs ne par ko nevar būt drošs. Krievijas draudi pastāv, un tie ietekmē visas Eiropas valstis,” viņš sacīja. Viņš arī noraidīja ideju par priekšlaicīgu pamieru Ukrainā bez priekšnosacījumiem un drošības garantijām. Viņaprāt, “pasauli nevar būvēt zem Krievijas diktāta”.
Publiski pieejamā informācija par pasaules kodolarsenālu, protams, nevar būt precīza militāru noslēpumu dēļ. Tā sniedz drīzāk tikai aptuvenu ieskatu par iespējamo spēku samēru. Lai vai kā, pasaules kodolvalstu kopējā arsenāla joprojām pietiek, lai iznīcinātu civilizāciju.
Pašlaik Krievijas rīcībā esot 5889 kodolgalviņas. ASV necik daudz neatpaliek - 5224.
Trešajā vietā esot Ķīna ar daudz mazāku nāvējošo masu iznīcināšanas ieroču skaitu - 410 kodolgalviņas.
Francija ir ceturtajā vietā - 290. Pēc tam piektā ir Lielbritānija - 225.
Pakistānai esot 170, bet Indijai - 164 atombumbas.
Izraēlai nav kodolieroču, bet, “ja būs tāda nepieciešamība, tad Izraēla tos izmantos” - izraēliešiem esot 90 atombumbas.
30 kodolgalviņas esot arī Ziemeļkorejai.
Itālija, Turcija, Beļģija, Vācija un Nīderlande savā teritorijā ir ļāvušas izvietot ASV kodolgalviņas.
Visu pagājušo gadu diskusijas par iespējamo kodolieroču izvietošanu savā valstī notika arī Polijā.
Savukārt Krievijas kodolieroči ir izvietoti Baltkrievijā. Un noteikti tie lielā skaitā ir kādreizējā Austrumprūsijā - Karalaučos jeb Kēnigsbergā, jeb, kā to sauc Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā. Tas ir pašā Eiropas sirdī, no kurienes katrs mērķis viegli sasniedzams, kur visa Baltijas jūra kā uz delnas.
Vēl jādomā, ka liela daļa Krievijas kodolarsenāla ir izvietota Kolas pussalā un ap Murmansku Krievijas ziemeļos. Tas ir stratēģiski viedi, jo no turienes var pārredzēt gan Skandināviju, gan sūtīt raķetes uz Ameriku pāri Ziemeļu Ledus okeānam.
Vēl pa pasaules jūrām klīst zemūdenes, kas, iespējams, aprīkotas ar kodolgalviņām - amerikāņiem tādu esot 66, krieviem ap 30. Nu un Ķīnai arī esot kādas 12.
Atšķirība starp “taktiskajiem” un “stratēģiskajiem” kodolieročiem nav konkrēti definēta - skaidrs tikai, ka pirmie ir salīdzinoši mazi, bet otrie - dikti lieli. 1961. gadā Novaja Zemļa salu arhipelāgā tika nomesta (izmēģināta) padomju “Cara bumba”, kuras sprādziena ekvivalents bija tuvs 50 megatonnām trotila. Tāda bumba tad nu neapšaubāmi ir “stratēģiskā”.
Par taktiskajiem kodolieročiem mēdz uzskatīt tādas bumbas, kuru trotila ekvivalents ir līdz 50 kilotonnām. Uz Hirosimu, ja kas, tika nomesta bumba ar “tikai” 15 kilotonnu trotila ekvivalentu. Pat ja bumba ir “taktiskā” un “maziņa”, trāpot biezi apdzīvotā pilsētvidē (Ņujorkā, Kijivā, Maskavā), tā vienā mirklī var nogalināt pusmiljonu cilvēku.
Kodolsprādziena ugunsbumbai ir nepieciešamas aptuveni 10 sekundes, lai sasniegtu maksimālo izmēru. Kodolsprādziens izdala milzīgu enerģijas daudzumu triecienviļņa, karstuma un starojuma veidā. Triecienvilnis sasniedz simtiem kilometru ātrumu stundā. Sprādziena epicentrā visi cilvēki iet bojā, bet tie, kas atrodas tālāk, gūst traumas, plaušu un ausu bojājumus, iekšēju asiņošanu. Cilvēki gūst ievainojumus no sabrūkošām ēkām un lidojošiem objektiem. Termiskais starojums ir tik intensīvs, ka iztvaiko gandrīz viss, kas atrodas tuvu epicentram. Lielais karstums izraisa smagus apdegumus, un lielā teritorijā sākas ugunsgrēki, kas saplūst milzīgā uguns vētrā. Pat cilvēki pazemes patversmēs saskaras ar iespējamu nāvi skābekļa trūkuma dēļ un no saindēšanās ar tvana gāzi.
Ilgtermiņā kodolieroči rada jonizējošo starojumu, kas nogalina vai rada ilgtermiņa sekas veselībai, tostarp vēzi un ģenētiskus bojājumus. Semipalatinskas (tagad Semejas) kodolieroču poligonā Kazahstānā izmēģinājumi beidzās 1989. gadā, bet pēc 1961. gada tajā notika tikai pazemes sprādzieni. Taču pat šobaltdien poligona vidum nav ieteicams tuvoties - starojuma dēļ tur nedrīkst uzturēties ilgāk par 40 stundām. Lai gan atompoligons atrodas ļaužu neapdzīvotā stepē ļoti tālu no tuvākās lielās pilsētas, ārsti ir konstatējuši, ka šajā reģionā mēdz būt par 10-15% vairāk onkoloģisku slimību nekā citos Kazahstānas apgabalos. Sociālajos namos dzīvo cilvēki, kam kopš dzimšanas nav kāju un roku vai kam audzējs aizsedz visu seju.
Semejas Medicīnas augstskolā ir muzejs, kurā apskatāmi satriecoši eksponāti - visādas formalīnā saglabātas ģenētiskas kroplības, embriji un dzemdību laikā miruši bērni, kam viena acs kā Ciklopam, kam smadzenes ārpus galvaskausa, vilkarīkles, Siāmas dvīņi. Nav kādu zinātniski konkrēti pierādītu datu, bet var nojaust, ka pie tik bagātas ekspozīcijas lielā mērā vainojams atompoligons.
Protams, atomkarš radītu vēl nesalīdzināmi vairāk nepatikšanu cilvēcei - pēc šāda kara par parlamentu deputātiem, premjeriem un prezidentiem varēs kļūt vienacaiņi vai pat cilvēki, kam smadzenes neatrodas galvaskausā.
