Lai ko mēs teiktu par otrdien notikušajām sarunām Saūda Arābijas lielākajā kūrortpilsētā Džidā, ir parādījies kaut neliels cerību stariņš, ka lietas varētu izkustēties no sastinguma punkta. Uzsveru, cerību stariņš, jo nav teikts, ka tas netiks noslāpēts jau tuvākajās dienās.
Ko var teikt jau tagad? Ir sācies reāls sarunu process par iespējamo pamieru Krievijas - Ukrainas karā. Kaut vai uz 30 dienām. Līdz šim visas tā dēvētās sarunas, tajā skaitā slavenā 28. februāra “preses konference” Baltā nama Ovālajā kabinetā, bija drīzāk politizētas izrādes, nevis reāls sarunu process. Jau tas vien, ka “process aizgājis”, uzskatāms par cerīgu zīmi.
Uz sarunām Džidā bija ieradušies nevis “idejiskie”, bet gan “pragmatiskie” abu pušu pārstāvji. No ASV puses valsts sekretārs Marko Rubio, kuru novērotāji atzīst kā saprātīgu, pieredzējušu un pasauli reālistiski uztverošu politiķi, kurš Trampam piebalso aiz karjeriskiem, ne idejiskiem apsvērumiem. Atcerēsimies viņa nelaimīgo tēlu 28. februāra skandāla laikā Ovālajā kabinetā. Rubio izskatījās galīgi ne savā ādā, iepretim laimē starojošajam Dž. D. Vensam.
Arī nacionālās drošības padomnieks Maikls Volcs, lai arī skaitās vairāk idejisks nekā Rubio, tomēr ir pieredzējis politiķis, kurš “saprot drēbi”. Vismaz tik daudz, lai apzinātos, ka ASV klaja nostāšanās Putina pusē nekādi neatbilst ASV nacionālajām interesēm.
Šī “pragmatiķu” izvirzīšana priekšplānā ir ļoti būtisks signāls, kas liecina, ka Tramps šo problēmu nolēmis atdot profesionāļiem. Līdzīgi kā Putins Krievijas Bankas priekšgalā tur nosacīto liberāli Elvīru Nabiuļinu un Krievijas monetāro politiku uztic īstiem ekonomistiem, nevis idejiskajiem lojālistiem.
Tāpat svarīgi norādīt, ka Trampa personiskās intereses var nesakrist ar ASV nacionālajām interesēm. Vai vēl trakāk. Pat paša Trampa personiskās intereses ne vienmēr sakrīt ar Trampa personiskajām vēlmēm. Tramps galu galā ir tikai cilvēks ar savām vēlmēm, kaislībām un jūtām, bet tās viegli var nonākt pretrunā ar personiskajām interesēm, kā tas bieži notiek dzīvē.
Tas, ka Trampam nav nekādu simpātiju pret Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, nav noslēpums. Putins viņam no visiem aspektiem ir tuvāks. Līdz šim Tramps uzvedās atbilstoši savām vēlmēm un par Zelenski atļāvās teikt visu, kas vien ienāca prātā, bet par Putinu nevienu sliktu vārdu. Taču pēc tam, kad aizgāja jau tik tālu, ka Trampa politika Ukrainas jautājumā nonāca klajā pretrunā ne tikai ar ASV nacionālajām interesēm, bet draudēja arī paša Trampa popularitātei, viņš savu proputinisko retoriku piebremzēja, lietu uzticot īstiem politiķiem/profesionāļiem - Rubio un Volcam. Runa ir par to ASV politiku, kuras ietvaros ASV pārtrauca visu veidu palīdzību Ukrainai, ieskaitot apmaiņu ar izlūkošanas datiem un aizliegumu “Maxar Technologies” piegādāt satelītuzņēmumus Ukrainas pusei.
Arī no Ukrainas puses galvenais sarunu vedējs Džidā bija faktiski otrais cilvēks valstī (daži pat apgalvo - pirmais), prezidenta administrācijas vadītājs Andrijs Jermaks, kurš pazīstams ar savu lietišķo, pragmatisko piegājienu lietām.
Kā pēc sarunām izteicās Rubio, bumba ir Krievijas laukuma pusē. Tagad savs gājiens jāizdara Putinam. Līdz šim no Maskavas nekas netika prasīts. Vispār nekas, jo Tramps vairākkārt apgalvoja, ka tic (zina), ka Putins gribot mieru. No kurienes Trampam bija radusies šāda pārliecība, zināms vien pašam ASV prezidentam.
Visticamāk, Putins ar skaidru atbildi nesteigsies. Viņš vienmēr šādos nenoteiktības brīžos izvēlas nogaidīt, nolaižoties dziļi dūņās. Arī pēc 28. februāra incidenta Baltajā namā Putins ieturēja uzkrītoši ilgu pauzi. Šajās divās nedēļās, kamēr Tramps neslēpti nostājās Putina pusē, pēdējais šos “mīlas” apliecinājumus izlikās nemanām.
Izskaidrojums varētu būt divējāds. Viens variants: Putins, gluži kā pieredzējis makšķernieks, baidījās, ka “dumjais” Tramps varētu norauties no āķa, tāpēc uzvedās maksimāli piesardzīgi, ļaujot pašam Trampam bez papildu skubināšanas ierīt dziļāk spožo žibuli. Otrs: zinot Trampa impulsivitāti un biežo politiskā noskaņojuma maiņu, labāk paklusēt, lai pats, pārlieku sapriecājoties un to publiski izrādot, nenonāktu muļķa lomā.
Ukrainas puses klaji paustā gatavība pamieram lielā mērā izsit pamatu Trampa un viņa atbalstītāju pārliecībai, ka galvenais šķērslis mieram esot Ukrainas un tās prezidenta stūrgalvīgā “realitātes” neatzīšana. Kāda ir šī “realitāte”, skatoties no nosacītā “Trump Tower” balkona?
Šis pasaules redzējums balstās uz samērā vienkāršu konstrukciju. Trīs gadus turpinās bezjēdzīgs karš. Abās pusēs kritušo skaits tuvojas miljonam. Laiks šo asinsizliešanu pārtraukt. Tā kā Ukrainai nav militāru iespēju izsist Krievijas spēkus no ieņemtajām teritorijām, tad jāatzīst šī realitāte un jāizbeidz karš. Tiktāl viss samērā loģiski, saprotami un reālistiski.
Uzdevuma dotie parametri formulēti skaidri un precīzi, taču problēmas sākas, tiklīdz ķeramies klāt risinājumam. Uzdevums formulēts nepārprotami: jābeidz karš. Lieliski. Kādā veidā? Te arī sākās lidojumi fantāzijas “astrālā”. Tiek izvirzīts ne ar ko nepamatots pieņēmums, ka Ukrainas puse šo realitāti negribot atzīt (tiek atkārtoti Kremļa propagandistu štampi par Ukrainas vēlmi karot “līdz pēdējam ukrainim”), tāpēc Ukraina jāpiespiež to izdarīt. Vienkāršākais veids, kā Ukrainu piespiest “atzīt realitāti”, esot apturēt jebkādu palīdzību.
Kāpēc lietoju apzīmējumu - fantāzijas lidojums? Tāpēc, ka uzdevuma risinājumā pilnībā iztrūkst vienas, pašas būtiskākās komponentes - Putina vēlmes un intereses. Jautājumi - ko grib Krievija; ko vēlas panākt Putins; kāda ir viņa nostāja šajos jautājumos - vispār neparādās. It kā tie ir tik nenozīmīgi, ka vispār nebūtu jāņem vērā. Atbilde uz jautājumu - kāpēc šos jautājumus nekad, nekādos apstākļos Trampa pasaulē dzīvojošie neuzdod - ir pašā virspusē. Tāpēc, ka tie momentā izgaisina viņu pieņēmumus, kā vasaras saule izklīdina rīta miglu.
Viss šis Trampa “lielais stāsts” ir spējīgs eksistēt tikai ar vienu nosacījumu - Putins grib mieru, bet Zelenskis negrib. Kāpēc Putins grib mieru, netiek skaidrots, jo tas Trampa pasaulē tiek pieņemts kā aksioma (es zinu, saka Tramps). Savukārt Zelenska miera negribēšana tiek skaidrota ar šajā pasaulē lieliski saprotamiem argumentiem.
Zelenskim, lūk, reitings esot tikai 4%, un brīvās vēlēšanās viņam nav izredžu uzvarēt, tāpēc viņš esot ieinteresēts karu turpināt, cik ilgi vien iespējams. Patiesībā gan Zelenska reitings pat brīdī, kad Tramps šos 4% piesauca, bija 57%, bet tagad uzlēcis vēl krietni augstāk.
Cits pamatojums no tās pašas sērijas: Zelenska administrācija esot caurcaurēm korumpēta, un kara turpināšana ļauj tai turpināt audzēt savu turību, vienlaikus izvairoties no plašām izmeklēšanām.
Nenoliedzot Ukrainas problēmas ar korupciju (visos karos, visos laikos atrodas cilvēki, kuri karadarbību izmanto savtīgos nolūkos), tā nav galvenais faktors šajā karā. Tāpat kā Krievijas pusē, kur zagšana vērojama vēl daudzkārt lielākos mērogos. Korupcija un viss ar to saistītais ir neizbēgamas kara blaknes, nevis galvenais, noteicošais faktors.
Kāda ir tā realitāte bez pēdiņām, kuru gatava atzīt Ukraina? Lai arī pēc Džidas sarunām nekāda oficiāla rezolūcija netika izplatīta, no pušu izteikumiem var secināt, ka Ukraina piekritusi šādai pozīcijai:
Aktīvā karadarbība ir jāpārtrauc, jo ātrāk, jo labāk, demarkācijas līniju velkot pa esošo frontes līniju.
Krievijas okupētās Ukrainas teritorijas de facto paliek Krievijai, bet de iure Ukrainai. Krievijas teritoriālie ieguvumi juridiski netiek atzīti. Tos atgūs kaut kad vēlāk.
Pamiera laikā tiek risināti jautājumi par karagūstekņiem un citiem sadzīviskiem jautājumiem, kuri sakrājušies kara laikā.
Strīdīgs jautājums ir par drošības garantijām nākotnē. Strīdīgs tajā ziņā, ka Ukrainas konstitūcijā (!) ierakstīts mērķis - Ukrainai kļūt par NATO dalībvalsti, bet viens no pamiera nosacījumiem varētu būt Ukrainas oficiāla atteikšanās no šī mērķa.
Taču arī šis punkts strauji zaudē aktualitāti, jo Trampa laikā NATO vairs netiek uztverts tā, kā vēl pirms dažiem mēnešiem. Šobrīd NATO 5. pants arvien vairāk līdzinās kārtējam Budapeštas memorandam. Galvenās drošības garantijas ir nevis paraksti uz līgumiem, bet gan Staļina slavenais jautājums par Romas pāvesta ietekmi: cik viņam ir tanku divīziju? Tā arī šodien: cik liela un kaujas spējīga ir tava armija, tik liela ir arī tava drošība.
Zelenska prasības pēc Rietumu drošības garantijām laikam ir vienīgā viņa “realitātes neatzīšana”, kurai Trampam var piekrist. Šīs “drošības garantijas” patiešām ilgu laiku bija Zelenska “miera plāna” centrālais stūrakmens, no kura viņam grūti atteikties. Taču pēc pēdējo nedēļu notikumiem nav šaubu, ka Zelenskis ir visu lieliski sapratis: līgumi un paraksti ir viens, bet ieroči, munīcija un kaujas spējīgas divīzijas pavisam kas cits. Daudz svarīgāks.
Tāpēc parakstīt var visu, tajā skaitā līgumus par mistiskiem, vēl neizpētītiem un neatklātiem derīgajiem izrakteņiem, bet galvenais ir nodrošināt militārās piegādes, militārās rūpniecības turpmāku attīstību un visu ar aizsardzības spēju palielināšanu saistīto.
Ja Ukraina būs militāri stipra, tad tā būs vajadzīga NATO vairāk nekā Ukrainai NATO. Līdzīgi, kā tas ir ar Turciju. Cik var noprast no pušu izteikumiem pēc Džidas sarunām, jautājums par drošības garantijām nav bijis darba kārtībā. Tas nozīmē, ka arī šajā jautājumā Ukrainas puse tuvojas “realitātes atzīšanai”.
Taču, kā jau minēju, galvenā problēma jau nav Ukrainas pusē, bet gan Krievijas pozīcijā. Krievija nekad nav ne par mata tiesu atkāpusies no savām prasībām, kuras tiek regulāri atkārtotas visdažādākajos līmeņos, sākot no ārlietu ministra vietnieka Sergeja Rjabkova (par zemāka līmeņa propagandistiem pat nerunāsim) un beidzot ar pašu Putinu. Vienmēr (atšķirībā no ASV) tiek atkārtots viens un tas pats, nemainot akcentus vai pat komatus.
Tiek uzsvērts, ka pamiers neesot risinājums un nepieciešams īsts, ilgtspējīgs miers, kurš panākams, tikai novēršot konflikta pirmcēloni. Šis pirmcēlonis Putina ieskatā ir: NATO paplašināšanās pēc 1997. gada un pietuvošanās Krievijas robežām. Turklāt tas vairāk attiecas uz Austrumeiropu un it īpaši Baltijas valstīm, nevis Somiju un Zviedriju. Līdz ar to ilgtspējīga miera nosacījumi ir: NATO spēku atvilkšana līdz 1997. gada robežām; Ukrainas demilitarizācija (simboliska armija ar vieglajiem kaujas ieročiem iekšējās kārtības uzturēšanai); denacifikācija (jaunas, Maskavai draudzīgas pārvaldes izveidošana pēc Baltkrievijas parauga); starptautiskās sabiedrības piekrišana vismaz četru Ukrainas apgabalu pievienošanai Krievijai tās administratīvajās robežās, ieskaitot šobrīd Kijivas kontrolē esošās Hersonas un Zaporižjas pilsētas.
Protams, ilgāku sarunu procesā iespējamas kaut kādas nebūtiskas novirzes no šī “miera plāna”. Teiksim, NATO atvilkšana nevis uz 1997. gada, bet gan 2004. gada robežām. Tas ir, pirmās trīs NATO Austrumeiropas valstis - Polija, Čehija un Ungārija - paliek aliansē, bet Baltijas valstis un pārējās Austrumeiropas valstis ārā.
Šo Putina nesatricināmo konsekvenci nez kāpēc daudzi negrib ne redzēt, ne pieminēt un turpina atkārtot uz faktiem nebalstīto stāstu par to, ka Putins it kā nezinot, ko gribot no šī kara. Putins lieliski zina, ko grib. Cita lieta, vai viņam vēl ir pietiekami daudz spēka, lai turpinātu karu. Visticamāk, ka ir, un nekāds pamiers, nerunājot nemaz par ilgstošu mieru, nav gaidāms.
Tad kāpēc runāju par cerību stariņu? Tāpēc, ka, iespējams, situācija Krievijas ekonomikā nav tik stabila un noskaņojums bruņotajos spēkos tik brašs, kā pašam Putinam gribētos, un viņš var būt spiests sākt miera sarunas pat pret paša gribu. Vai varbūt Putins būs atcerējies pasaku par zelta zivtiņu un, baidoties palikt pie sasistas siles, piezemējis pārmērīgo apetīti? Atkārtoju, tas ir tikai cerību stariņš, bet jebkurā gadījumā miera atslēga ir tikai un vienīgi Putina, ne Zelenska rokās.
