Ar savu piekļaušanos Latvijas Nacionālajās bibliotēkas bibliotēkas jaunajai ēkai Valguma iela atgādina grēcinieci, kas nomainījusi uzvārdu un jaunajā kopdzīvē kļuvusi par priekšzīmīgu sievu un māti.
Lai gan Valguma iela savā pusē piekļaujas bibliotēkas 170 metrus garajiem sāniem daudz ciešāk nekā Mūkusalas iela piekļaujas otriem sāniem, bibliotēka oficiāli apmetusies Mūkusalas ielā 3. Jā, ko tu bagātam padarīsi! Mūkusalas ielai taču pieder ūdensmala gar Daugavu un skats uz Vecrīgas torņiem (sk. Google karti).
Mūkusalas ielas bagātību dēļ bibliotēka atkratījusies ne tikai no Valguma ielas ar apšaubāmu pagātni, bet arī no Uzvaras bulvāra, pret kuru vērsta ēkas 44 metrus platā fasāde ar galveno ieeju. Parastā gadījumā tas izšķirtu adreses izvēli par labu bulvārim, bet šajā gadījumā bulvāris izbrāķēts. Kur, lūdzu, ir apliecinājums, ka ar uzvaru domāta tikai un vienīgi Latvijas un latviešu uzvara? Domāta jau tā tika 1936. gadā, kad cēlais Uzvaras bulvāra nosaukums tika piešķirts Šoneru ielai, taču pavisam drīz bulvāris apliecināja spēju pakalpot kuram katram: 1940. gadā padomju tankiem, 1941. gadā vācu okupantiem, kuri tam atņēma bulvāra godu, bet atstāja nosaukuma saturu Siegesstrasse savu uzvaru apliecināšanai, un kopš 1944. gada atkal padomju okupantiem. Tieši tagad Uzvaras bulvāris kļuvis par zilo starmešu rajonu, kas vēl briesmīgāka zīme nekā sarkanie lukturi Valguma ielā tās iepriekšējā dzīvē ar Grāvju ielas vārdu. Tā laika netikumību “caur šķidriem aizkariem” redzējis un aprakstījis dzejnieks Aleksandrs Čaks, kura liecību par Valguma ielas pagātni Neatkarīgā citēja pirms nedēļas.
Turpretī Uzvaras bulvārī ereģēta dzimumlocekļa tēls stāv 79 metru garumā un 37 gadu ilgumā. gada. Šajā gadījumā dzimumloceklis tika slēpts nevis aiz aizkariem, bet aiz konvencijas un tradīcijas izmantot šādu simbolu tāpat, kā līdzīgos gadījumos tik izmantoti arī zirgi, zobeni vai zvaigznes.
Tikai tagad Latvijas valsts un sabiedrība sapratušas, ka tas, kas pieļaujams vienos un slavējams citos gadījumos, šajā reizē ir jānolād un jānojauc vai vismaz jānošķir no godīgas sabiedrības ar ziliem uguņiem un dzeltenu metāla žogu (attēlā).
Kārtējo reizi nākas paust apbrīnu un cieņu arhitektam Gunāram Birkertam (1925-2017), kurš jau 80. gadu beigās bija spējis paredzēt to, kas notiks 2022. gadā. Viņš, lūk, pagriezis bibliotēkas fasādi kaut par 1/10 daļu virzienā no Uzvaras bulvāra uz Mūkusalas ielu, nostiprinot bibliotēkas tagadējo adresi ne vien papīra un elektroniskajos dokumentos, bet arī dzelzsbetonā. Fasādes pusei pretēja ir sētas puse, kurā Akmeņu iela vizuāli saplūst ar automašīnu stāvlaukumu.
Tagadējā Valguma ielā savā Grāvju ielas perioda beigās izcēlās kā vienīgā, kas atdeva savas mājas un adreses publiskajiem namiem Rīgā. Vienlaicīgi gan precīzāks, gan piņķerīgāks un mulsinošāks apzīmējums tiem būtu publiski publiskie nami. Ar diviem gandrīz vienādiem vārdiem jānorāda tas, ka tiem dažādas nozīmes. Pirmā attiecas uz to, ko publiskajos namos darīja. Otrā izcēla starp daudziem namiem, kur darīja vienu un to pašu, tikai dažus namus, kuros šīs darbības valsts bija atļāvusi apmaiņā pret to uzraudzīšanu un regulēšanu. 20. gadsimtu Krievijas impērijas pilsēta Rīga bija iesākusi apmēram 15 “publiskiem publiskajiem” jeb “atklātas netiklības” namiem, kā tos apzīmēja un kuru skaitu uzrādīja avīze “Jaunākās Ziņas” mirkli pirms Pirmā pasaules kara; turpat arī paskaidrojums, ka aizklātas netiklības Rīgā daudz vairāk nekā atklātas. Pasaules kara rezultātā izveidojusies Latvijas Republika savu pastāvēšanu iesāka ar tikai sešiem publiskiem publiskajiem namiem Rīgā, kas visi atradās Grāvju ielā. Izsmeļoša skaidrojuma šo adrešu izvēlei nav, bet vispārējie apsvērumi ir par cara laika tradīciju inerci un Latvijas Republikas prasību, ka publiskā nama noformēšanai vajadzīga kaimiņnamu īpašnieku piekrišana. Šādu piekrišanu visvieglāk varēja dabūt apmaiņas ceļā no kaimiņiem, pie kuriem notika tieši tas pats. Seši publiskie nami Grāvju ielā veidoja tikai 1/10 daļu no namu kopskaita, bet laikam jau tie spēja ģenerēt tādas cilvēku un naudas plūsmas, kas izraisīja vēl citu namu īpašnieku un iemītnieku interesi gūt labumu no šim plūsmām.
No tagadējā skatpunkta par publiskajiem namiem “fui, fui, fui!” sakāmais tomēr atzīst tos par pēckara neizbēgamību vismaz tādās valstīs kā Latvijas Republika, kur kara atraisītos seksuālo dziņu apmierināšanas veidus neapspieda diktatūras, kas savai pastāvēšanai izmantoja šo dziņu kanalizāciju dažādos vardarbības veidos. Pēckara pārejas periods Latvijā nebija ilgs. Oficiāli tas tika izbeigts 1926. gada 31. decembrī ar valdības lēmumu, kas tikai kodificēja to, ko jau bija izlēmušas pašvaldības, atsaucoties uz iedzīvotāju vairākumu. Prostitūcija palika par legālu nodarbošanos ar nosacījumu, ka tajā iesaistītās puses spēs to izdarīt tā, lai netraucētu citus - lai, ideālā gadījumā, šie citi arī daudzdzīvokļu namā nemaz nemaz nezinātu, kas notiek aiz viņu istabas sienas. Grāvju iela tika atsvabināta ne vien no publiskajiem namiem, bet arī no savas slavas, pārsaucot to par Valguma ielu.
Diemžēl pat visskaistāko nosaukumu izdomāšana un iedošana ielām nav garantija, ka atbilstoši skaista būs dzīve šajās ielām adreses saņēmušajos namos un publiskajā ārtelpā. Valguma turpināja figurēt kriminālhronikā kā kura katra iela. “Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis” 1930. gada 31. janvārī
rubrikā “Galvas pilsēta” vēstīja, ka “tirgojusies dzīvoklī ar alu 28. janv. Elizabete Vībaks no Valguma ielas 24. Viņu sauc pie atbildības”. Praktiski blakus šai ziņai cita ziņa, ka it kā iznīdētie publiskie nami nemaz nav iznīdēti, bet mainījuši adreses: “Slepena “meitu” māja? Par istabu izdošanu prostitūcijai mēbelētu istabu īpašnieku “London” Kaļķu ielā 21. sauc pie atbildības.”
Pēc tam pāri Valguma ielai pārbrāzies Otrais pasaules karš un vēl daudzas citas pārvērtības nelikvidēja alkoholisma perēkļus, par ko “Rīgas Balss” šausminājās 1961. gada 15. augustā: “No veikala ar degvīna pudelēm un uzkožamiem iznāks iereibušu vīru kompānija un apsēžas turpat iepretim mauriņā. Viņi dzer, bļaustās, dažkārt pat kaujas. Šī sabiedrība drīz vien kļūst lielāka: Bērni ar ziņkārību vēro visu, kas tur notiek... mūsu mājā Valguma ielā 20, jo Ļeņina rajona pārtikas tirdzniecības uz ņēmuma 12. veikals ir kļuvis par īstu dzertuvi.”
Par alkohola un seksuālās izlaidības kokteili tā pati avīze informēja 1983. gada 1. oktobrī, jo Valguma ielā 6 dzīvojusi Valentīna Tjurina: “Veselīga 36 gadus veca sieviete, nolēma sevi neapgrūtināt ar sabiedrībai derīgu darbu. Amorālais dzīves veids, kādu izvēlējās pilsone Tjurina, viņai nedraudēja ne ar badu, ne slāpēm: visu nepieciešamo (vīnu plus uzkodas) piegādāja viņas draugi pudelesbrāļi.” Par to taisnā tiesa “piesprieda viņai brīvības atņemšanu uz trim gadiem... vispārēja režīma labošanas darbu kolonijā”.
Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas turpinātajā kriminālhronikā Valguma iela startēja kā vieta, kur ar 1998. gada 27. maijā neveiksmīgi mēģināja noslepkavot tā laika organizētās noziedzības darboni Aleksandru Dudkinu.
Pēdējos gadu desmitos aģentūras LETA ziņu lentē Valguma iela figurē ar satiksmes sastrēgumiem un izmaiņām braukšanas kārtībā, kādu bija sevišķi daudz bibliotēkas celtniecības periodā un kādas turpinās arī tagad, kad bibliotēku izmanto kā sevišķi stipra dzelzbetona nosegtu tikšanās vietu NATO un citām amatpersonām, kuru dēļ privātpersonu ērtība pašsaprotami jāupurē.
Ielas problēmas netiek izsmeltas ar tās iemītnieku un viesu uzvedības problēmām. Nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kas ko sabojā vairāk: vai slikti dzīves apstākļi cilvēkus, vai cilvēki vidi, kurā pašiem jādzīvo. Valguma ielas gadījumā šādi jautājumi bijuši tik būtiski, ka akcentēti Vitas Zelčas un Vinetas Sprungaines grāmatā “Marginālās, jeb 1376. fonds” par prostitūciju, kurā Grāvju ielai veltīta atsevišķa nodaļa (attēlā).
Un šajā nodaļā par arhitektūru gandrīz tikpat, cik par prostitūciju. Autores rakājušās ne tikai policijas, bet arī būvvaldes dokumentos, no kuriem izvilkta bijusī godība - Grāvju ielas ēku fasādes 19./20. gs. mijā (attēlā) un sākta šo ēku bojā ejas hronika.
Ar atrunām par nevienlīdzību cilvēku ienākumos un izmaiņām patēriņa struktūrā tomēr nākas atzīt, ka materiālā ziņā Latvija Republika līdz pat savai okupācijai 1940. gadā ne(pa)spēja kompensēt saviem iedzīvotājiem visu, ko viņi bija zaudējuši 1914. gadā sākto karu virknē. Protams, Latvijas Republika bija šo karu produkts, nevis vaininiece. Valsts iekārtošanās pēckara pasaulē nozīmēja jau minēto atsacīšanos no publiskiem publiskajiem namiem, kuru saimniekiem un iemītniekiem Valguma ielā nācās meklēt citus iztika avotus, kas ne vienmēr izdevās labi. Ar 1928. gadu datēta sūdzība par dzīvi Valguma ielā 22, kur “lietum līstot vai grīdas mazgājot, ūdens tek otram dzīvoklim cauri, caur ko griestu skaliņu pinums var būt sapuvis... 1a dzīvoklis draud iebrukt pagrabā uz ateju vietu ar nolaistiem mēsliem...” Šo ēku nojaukt nolēmuši 1939. gadā. Vēlāk atsevišķu Valguma ielas ēku nojaukšana pieminēta padomju laika presē.
Padomju laiku specifiku atklāj publikāciju sērija, ko “Rīgas Balss” aizsāka 1962. gada 3. jūlijā zem virsraksta “Lauz tikai laukā, tad jau redzēs”: “Mājā, kas atrodas Valguma ielā 31a, ir 30 dzīvokļu. Namam jau sen bija nepieciešams kapitālremonts, bet remontdarbus atlika no viena gada uz otru. Janvārī beidzot tos sāka. Bet iepriecinātie iedzīvotāji drīz kļuva nemierīgi. 2. remonta un celtniecības pārvaldes strādnieki “izvērsa darbus visā frontē. Gandrīz katrā dzīvoklī viņi kaut ko izlauza, bet pēc tam iesākto darbu pameta un aizgāja.” 1963. gada 8. februārī avīze par to pašu rakstīja, ka “pagājis ilgāks laiks, tomēr nekādu pārmaiņu šī nama remonta gaitā nav. Darbs joprojām gauss. Tā kvalitāte slikta.” 1966. gada 7. februārī līdzīgi pieminēts remonts ēkai Valguma ielā 15/17.
Jaukšana nenozīmē, ka ielas vietā tagad laukums, lai gan tukši gruntsgabali gar ielas sarkanajām līnijām ir ieraugāmi. “Trīsdesmito gadu otrajā pusē sākusies arī daudzstāvu mūra ēku celtniecība,” atzīmēja V. Zelča un V. Sprungaine. Divdesmit gadus vēlāk vēlāk, t.i. piecdesmito gadu beigās Latvijas komunistu galvenais preses izdevums “Cīņa” 1956. gada 20. decembrī kā numura galveno bildi 1. lpp. lika ilustrāciju rakstam “Pašu spēkiem teicami uzcelts nams” Valguma ielā: “Zivju rūpniecības ministrijas Rīgas kuģu remonta rūpnīca šajās dienās nodeva apdzīvošanai paša kolektīva spēkiem uzcelto trīsdesmit dzīvokļu māju. Ēkas ārējā fasāde vienkāršā, glītā izpildījumā ar krāsaino mehanizētā veidā uzklāto apmetumu atstāj ļoti patīkamu iespaidu. Iekšējā apdare rāda, ka celtnieki strādājuši ar lielu prasmi un darba mīlestību.”
Tagad nams ieguvis dažus 21. gadsimta aksesuārus (attēlā) un cerēsim, nostāvēs līdz laikam, kad sava vecuma dēļ izkalposies līdz arhitektūras piemineklim.
Patlaban uzmanību un apbrīnu pelna vienīgās pa visu palikušās koka ēkas izglābšana Valguma ielā 15 (attēlā), par ko jāpateicas uzņēmējam Uldim Sniegam.
Valguma ielas vēsturē ierakstāmi arī pārpratumi un kuriozi. Nevajag ticēt “Vikipedia”, kas ar atsauci uz vairs neizmantojamu avotu “citariga.lv” apgalvo, ka “1968. gadā tā atkal tika pārsaukta par Grāvju ielu, savukārt 1990. gadu beigās atguva nosaukumu Valguma iela (īsti nav noskaidrots, kad iela atguva savu iepriekšējo nosaukumu).” Kaut vai gadījums ar V. Tjurinu liecina, ka īstenībā nekā tāda nav bijis, jo 1983. gadā būtu bijis īstais laiks tiesā un tālāk avīzē lietot Grāvju ielas nosaukumu, ja tāds vispār būtu ticis atjaunots. Īstenībā padomju laikā konsekventi rakstīts tikai par par Valguma ielu. Grāvju ielas minētas Jūrmalā, Valmierā un Ilūkstē. Ir jāuzmanās, lai nesajauktu Valguma ielu Rīgā ar Valguma ielu Tukumā.
1976. gada 2. jūlijā “Rīgas Balss” kļūdījusies, aprakstot autoavāriju Valguma un Pleskodāles ielas krustojumā, kas nebija iespējama, jo šīs ielas nekrustojas. Gan jau avārija tiešām notikusi, tikai Valguma iela šajā reizē sajaukta ar Volguntes ielu.
Pavisam traku lietu šā vārda burtiskajā nozīmē uztaisījusi Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra. Tas ir informācijas stends starp Nacionālās bibliotēkas galvenajām durvīm un tuvāko autobusu un trolejbusu pieturu. Stendā atrodas it kā tuvākās apkārtnes karte ar tādu aplamību, it kā no bibliotēkas pretējā pusē Uzvaras bulvārim esošā Kuģu iela pārnāktu arī bibliotēkas pusē un ietu gar bibliotēku tur, kur īstenībā iet Valguma iela. Šādu izdomu izcelsme pilnīgi nesaprotama, jo aģentūrai taču bija tik vien darba, kā pārkopēt Gooole karti, kur teritorija ap bibliotēku attēlota pareizi.
Ielu tīkls un bibliotēkas siluets ielocīts tā, ka bibliotēku neatrastu, sacīsim, NATO vadītāji, steidzoties uz bibliotēkā rīkotu apspriedi par to, kā atbildēt uz kārtējo Krievijas uzbrukumu kaut kam. Tikpat labi var taisnoties, ka aplamā karte domāta Krievijas spiegu, diversantu un raķešu trajektoriju programmētāju maldināšanai. Rīgas Investīciju un tūrisma aģentūra sola izgatavot pareizu karti un tad vairs nemaldināt ne labos aģentus, ne sliktos spiegus, ne tūristus.
