Ja zaudēsim valodu, zaudēsim arī valsti
Jautājums par pāriešanu uz mācībām latviešu valodā visās skolās nav Izglītības un zinātnes ministrijas darba kārtībā, un tuvākajā laikā nav plānots to aktualizēt. Tā gluži nesen pauda izglītības ministre Mārīte Seile, jo šādu darba uzdevumu viņa neesot saņēmusi valdības deklarācijā. Svēta patiesība: 2014. gada valdības deklarācijā nav punkta par krievu skolu pakāpenisku pāreju uz latviešu valodu. Tāds punkts gan bija iepriekšējā deklarācijā. Pērn piemirsās? Nē, nebija atbalsta no pārējām partijām, atbildēja NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.
Sakāvnieciska un piekāpīga valodas politika ir mūsu daudzo valdību un Saeimas sasaukumu raksturīga iezīme. Gļēvums un nekonsekvence latviešu valodai būtiskos jautājumos padara vāju ne tikai pašu valodu, bet arī cilvēkus un valsti. Latviešu valoda ir apdraudēta, uzskata filoloģijas profesore, sociolingviste Vineta Poriņa. Mūsu valsts «virsotnēm» nav plāna attiecībā uz valodas attīstību, teic filozofijas zinātņu doktors, politologs, Austrālijas latvietis Uldis Ozoliņš.
Segregētā izglītība – bīstama
«Man ir pieredze, veidojot iepriekšējo triju valdību deklarāciju,» teic Vineta Poriņa, «un es zinu, kā mēdz pazust vārdi, jēdzieni un pat teikumi. Tā var būt nejaušība, bet var būt arī nolūks. Līdzīgi notika ar iepriekšējās valdības deklarāciju, kur latviešu kultūrtelpa tika nomainīta ar Latvijas kultūrtelpu. Tur ir liela atšķirība. Acīmredzot ar pēdējās valdības deklarāciju bija līdzīgi.» Kad 12. Saeima vēl nebija ievēlēta, Rinkēvičs paziņoja, ka «Latvijas Ministru prezidente Laimdota Straujuma ir skaidri vairākkārt norādījusi, ka šīs valdības laikā reformas mazākumtautību izglītībā nav plānotas un netiks veiktas. Latvija to ir paudusi arī starptautiski – EDSO Pastāvīgās padomes sēdē 2014. gada 27. martā». Tā bija ministrijas atbilde uz Krievijas pausto uztraukumu par pārmaiņām, kas tika plānotas Latvijas mazākumtautību izglītībā.
Interesanti, ka LR Ārlietu ministrija neaizrādīja kaimiņvalstij, ka tā pārlieku jaucas mūsu valsts iekšējās lietās, tieši otrādi: tā kaunīgi nolaida acis, taisnodamās, ka viss ir kārtībā, tikai nevajag uztraukties. Nekas nav mainījies arī šobrīd: nesenā LTV raidījumā Rīta Panorāma izglītības ministre Mārīte Seile sacīja, ka neatbalsta šādu ieceri, jo līdz 2018. gadam to ne kvalitatīvi, ne sabiedrībai pieņemamā veidā neesot iespējams izdarīt. Savādi: par ieceri, sākot no 2018. gada pāriet uz latviešu valodas apmācību visās skolās, ir runāts jau sen. Ko gan ministrija ir darījusi līdz šim?
Protams, būtu normāli analizēt metodes, ar kādām skolās panākt pāreju uz latviešu valodu, taču pagaidām starp koalīcijas partijām nav panākta pat vienošanās par vienotu izglītības sistēmu, kaut arī gluži teorētiski ir zināms, ka segregētā izglītības sistēma ir ne vien dārga, bet arī bīstama nacionālajai drošībai.
Tāpēc Nacionālā apvienība uzstāj, ka imigrantu bērniem Latvijā jāapmeklē nevis mazākumtautību, bet gan latviešu skolas. Vienotība un ZZS par šo ierosmi nav sajūsmā. «Šāda iespēja ir arī tiem, kas no trešās pasaules valstīm atbraukuši uz Latviju kā viesstrādnieki,» teic Vineta Poriņa, «jebkurš var izvēlēties – apmeklēt latviešu vai minoritāšu, visbiežāk – krievu, skolas. Likumdošanas regulējuma šajā jautājumā nav. Divvalodība turpinās un nostiprinās. Ja kāds grib stutēt divvalodību, lai paskatās, kas šobrīd notiek Ukrainā. Tur 2012. gadā radikāli tika mainīta valodas politika: krievu valodai daudzos Ukrainas reģionos tika dotas ļoti lielas tiesības. Godīgi sakot, nebiju domājusi, ka Saeima neatbalstīs likuma normu, kurā paredzēts: tie, kas nav Latvijas minoritāšu pārstāvji, bet jaunpienācēji, tiem jāmācās latviešu skolās.»
Uldis Ozoliņš citē savulaik no kolēģiem – politologiem un valodniekiem – dzirdētus tekstus par to, ka krievu skolas ir ideoloģijas perēkļi. Taču Ozoliņš ir noskaņots citādi: «Savulaik Latvijā palika daudzas krievu virsnieku ģimenes, kuru sievietes sāka strādāt skolās. Tagad tā lieta ir mainījusies: daudzu krievu skolu direktori ir atklāti Latvijas patrioti, jo viņi redz nākotni kopā ar Latviju. Un tagad es arī nevaru sūdzēties, ka krievu jaunieši neprot latviski – viņi zina valodu gluži labi. Taču slikti ir tas, ka ideoloģija šajās skolās nereti ir pretēja. Ar vienu gāzienu slēgt šīs skolas – tā būtu provokācija. Divdesmit piecus gadus tās darbojušās, un tās tiek saistītas ar krievisko identitāti – nebūtu pareizi krasi pret tām nostāties. Krievu skolām pāriet uz latviešu valodu – tas jādara lēnām un bez politiskiem izsaucieniem. Kaut gan arī tad būs pretestība un dibināsies dažādi štābi.»
Pēc Jaunā viļņa – Kubana
Divvalodību sekmē arī tie, kas «principiāli» nesaprot valsts valodu. Gadījumu ar endokrinoloģi Ingu Rezgali, kura atteicās ar pacienti runāt krieviski, krievu mediji uzpūta teju par visbriesmīgāko cilvēktiesību pārkāpumu. Taču neviens likums neliek ārstam runāt svešvalodā. Savukārt ar konkrēto pacienti daktere Rezgale runāja latviski, labi zinādama, ka viņas paciente saprot valsts valodu. Garā un pārliecībā vājāks dakteris gan drīz vien pārietu uz krievu valodu, sak, ko tur mocīties. Un paciente secinātu: protams, ka valsts valoda nav jāzina, jo «viņi visi» saprot krieviski. Ja visi latvieši būtu tik stingri kā daktere Rezgale, situācija veidotos citādi, taču pagaidām latvietis savas valodas jautājumos lielākoties ir piekāpīgs un padevīgs. «Domāju, ka latviešiem – tāpat kā dakterei Rezgalei – ir jācīnās par latviešu valodu. Arī medijiem tas jādara vairāk. Jātur mugurkauls, jāsargā sava etnosa, savas nācijas robežas. Tauta, kurai šīs robežas ir stipras, viegli nepāriet uz otru valodu. Ja valoda zaudēs savas pozīcijas, tad arī valsts, kādu to dibināja 1918. gadā un kādu mēs tagad redzam, pazudīs. Un tad vairs nebūs arī tautas.»
Savāda situācija veidojas augstskolās. «Valsts ir dāsni finansējusi bilingvālo izglītību, kas ir viena no visdārgākajām izglītības formām pasaulē. Un jaunieši, kas absolvējuši krievu skolas un ieguvuši labas latviešu valodas prasmes, augstskolā ar pasniedzējiem, kas runā valsts valodā, principā nerunā latviski. Viņi demonstrē, ka vēlas dzīvot divkopienu valstī,» teic Vineta Poriņa. Viņa uzskata, ka latviešu valoda šobrīd tiek žņaugta «ar samta cimdiem». Kāpēc? «Tāpēc, ka metodes nav tik acīm redzamas,» skaidro Poriņa. «Bet tas vēl ir mazākais, jo ir pat grūti apjaust, kādas summas Krievija iegulda propagandas televīzijā un citās aktivitātēs. Tagad tiek runāts par sabiedriskās televīzijas jauno kanālu krievu valodā. Izskatās, kāds uz tā rēķina vienkārši grib pamatīgi nopelnīt,» uzskata Poriņa.
Savukārt Uldis Ozoliņš ir skeptisks attiecībā uz krievu TV kanālu: «Šāds kanāls tikai stiprinātu krievu atziņu, ka krievi var turpināt runāt krieviski. Viņi būtu tikpat pašpietiekami kā jebkad agrāk. Nezin kāpēc dažs labs iedomājas: ja tu krievam paskaidrosi viņam saprotamā valodā to, kas notiek, krievs uzreiz kļūs par tavu piekritēju. Diez vai tas vainagosies ar panākumiem.»
Viena no propagandas aktivitātēm, šķiet, būs festivāls Kubana, kas ar Rīgas mēra Nila Ušakova laipnu atļauju pārcēlies no Kaļiņingradas apgabala uz Rīgu. Nekādu šaubu – tas būs krievisks pasākums krievu valodā ar visu «īpašo viesi Ļevu Ļeščenko» priekšgalā. Jaunais vilnis (JV) laimīgi nogrimis Kislodriščinskas tālēs, nu nāk Kubana (kaut gan jau dzirdēts, ka JV ilgojas atgriezties Jūrmalā). Kāds pret to iebilst? Kāds uzdod jautājumus par valsts valodas lietošanu šajā pasākumā? Nav dzirdēts. Taču «Nacionālā apvienība ir vienīgā, kas cenšas aktualizēt politiskos jautājumus attiecībā uz latviešu valodu», uzskata Poriņa. Tomēr arī paši latvieši veicina situācijas, kurās latviešu valoda kļūst par pameslu.
Kārkluvācietība – norma
Tāds piemērs skatāms arī gadījumā ar Latvijas Nacionālās (!) bibliotēkas ēstuvi, kuras nosaukums klīst no Kleever līdz Klīver un atpakaļ. It kā latviešu valodā vārdu trūktu, bet kārkluvācietība būtu likuma un morāles norma. Niklāvs Nagla, Goda lasītāja kartes īpašnieks, mums atsūtījis vēstuli ar jautājumu: «Vai kundziskuma trūkst?»
Lūk, ko viņš raksta: «Nu vismaz restorānu, kafejnīcu un citu stuļķētavu žanrā igauņi mums nav pārāk tālu priekšā, lai mēs tik centīgi provētu kaimiņus apdzīt. Diez vai bija jācenšas viņus pārspēt ar pseidosmalkiem nosaukumiem savās prieka un labsajūtas salās. Kleever vai pat Klīvers (kuros jau esot ieguldīti reibinoši budžeta līdzekļi) diez vai ir pārāk augsta intelekta apliecinājums mūsu bezgaumīgi ilgi uzmocītās Gaismas pils ēstuvei. Mans kaimiņš Kārlis Sebris reiz stāstīja, ka latviešu vissmagākais klasiķis Andrejs Upīts savulaik spējis vecajā Pegazā Benjamiņu nama pagrabiņā pievārēt upes un ezerus. Tad varbūt latviešu labvēlīgu humoru saturošais nosaukums Andrejs drīzāk būtu saprotams nekā smagi krātais un nu pārkausējamo zelta stieņu vērtais, bet nesaprotamais Kleever. Ja kādam ir ideoloģiski iebildumi pret Zaļās zemes, Ziedošā tuksneša, Ziemeļu vēja un citu lielu darbu autora pārspīlēto žultslēkmi viņa sacerējumā par bezsaules norietu, tad mēs varētu doties uz restorānu Ņurbulis. Šis dzejnieks ir daudz tuvāks lasītājiem un rakstītājiem. Un arī Ņurbulis nebija pārāk vienaldzīgs pret upēm un ezeriem.
Gan Andreja, gan Ņurbuļa vārdos diemžēl trūkst smalko kalpības mežģīņu – ee. Nedz Upīts, nedz Neibarts gan nebija tirgotāji vai uzņēmēji, tāpēc piedāvātais nosaukums nav aktuāls ēkai, kurā galvenais ir grāmatas, ko sacerējuši rakstnieki. Neapdzīt mums igauņus ar pseidoaristokrātismu. Drīzāk atkal atpalikt, ielejot darvas karoti medus mucā.»
Uldis Ozoliņš uzskata, ka pēdējo desmit gadu laikā nosaukumu ziņā Latvijā ir iestājies atslābums: «Ja kaut kas – īstenībā daudz kas – tika nosaukts vārdā, kas nav latvisks, bet internacionāls, daudzi domāja: nu, labi, cilvēki nav atraduši atbilstošu vārdu latviešu valodā. Saistībā ar Krievijas prezidenta Putina aktivitātēm Latvijā ir saasinājies krievu spītīgums: mēs runāsim, kā gribēsim, un ko tie letiņi vispār iedomājas?! Taču tā ir tikai skaļa «spice», kurai nav ne pamata, ne seguma. Runājot par Nacionālās bibliotēkas restorāna nosaukumu... Piedodiet, krieviskais «kļever» latviešu bibliotēkas restorāna nosaukumā – tas ir kaut kas sevišķs. Tūristi nesapratīs, kas tas ir, krievi, kas dzīvo Latvijā, tie sapratīs un priecāsies, latvieši arī sapratīs, bet jutīsies apjukuši.»
Bet ko darīt? Ozoliņš ierosina: «Ja cilvēkiem kaut kas nepatīk, viņi piesaka boikotu. Protams, LNB apkārtnē nekā nav: ja tu gribi tasi kafijas vai alutiņu, tad jāiet pāri tiltam uz Vecrīgu. Ja tu tiešām gribi protestēt, tad piesaki boikotu: ēstuvē ar tādu nosaukumu neiešu. Taču latviešu mentalitāte neļauj tik aktīvi izpausties. Bet es tomēr gribu aicināt latviešus: esiet aktīvāki! Kaut arī jums uz darbu būs jāņem termoss ar kafiju, tomēr jūs parādīsiet savu attieksmi, neapmeklējot restorānu Kļever.»
Ozoliņš uzskata, ka ikvienam latvietim vajag izdomāt, ko viņš konkrēti darīs, lai latviešu valodas situācija vērstos labāka. «Ja cilvēki kādā jautājumā ir aktīvi, tas nozīmē, ka viņiem nav mazvērtības kompleksa. Latvieši kopumā ir iniciatīvas bagāti cilvēki, un ir lietas, kuras nav iespējams mainīt tikai ar likumu, tāpēc vajag aktivizēties un atklāti runāt par to, kas nepatīk vai – tieši otrādi – patīk. Citādi viss «tvaiks» aiziet agresīvos, muļķīgos interneta komentāros. Kad lasu komentārus pie avīžrakstiem, nekur neredzu intelektuālas debates par tēmu. Valoda tur ir nabadzīga, izteiksme – rupja. Vai tad tā ir latviešu valoda?».