Latvijas Okupācijas muzeja direktora Gunāra Nāgela galds un plaukti sablīvēti ar grāmatām, kas skaidro arhitektūras stilus un būtību. Viņam ir doktora grāds matemātikā un kodolfizikā, viņš ir laikraksta Latvietis redaktors, taču kopš seniem laikiem ir bijusi aizraušanās – vēsture. «Austrālijā bija aktīva latviešu dzīve un aktuāli bija arī vēstures jautājumi, un mani interesēja noskaidrot lietas un atrast sakritības,» teic trimdā dzimušais tautietis, nu – pilntiesīgs Latvijas pilsonis un iedzīvotājs.
Nesen – teju vai spiestā kārtā – viņš sācis interesēties par arhitektūru. Jo daži Latvijas arhitekti ir uzsākuši karagājienu pret Okupācijas muzeju, uzsverot padomju laikos celtās būves – toreiz Latviešu sarkano strēlnieku muzeja – necilo eksterjeru, kas patiešām izskatās kā svešķermenis rātsnama un Melngalvju nama cakaino kūku ielenkumā. Vēl vairāk: muzejam grasās piebūvēt papildinājumu, tā dēvēto Nākotnes namu, kura autors ir arhitekts Amerikas latvietis Gunārs Birkerts. Pārbūve ļautu paplašināt muzeja ekspozīciju, kā arī uzlabotu darba apstākļus vēsturniekiem un pētniekiem, kuri līdz šim strādājuši nepiemērotās telpās.
Projekts uzsvērti nepatīk arhitektu grupai, kuras galvgalī atrodas Zaiga Gaile. Tomēr pēc asajām debatēm, kas notiek publiskajā telpā, izskatās, ka ne jau piebūves veidols minētajai arhitektu grupai rādās nepieņemams. Pretenziju būtība, šķiet, aug no gluži citiem pamatiem.
Šķetinot Strēlnieku laukuma ēku mezglojumus, Neatkarīgā intervē Okupācijas muzeja direktoru Gunāru Nāgelu.
– Jūs no iepriekšējās muzeja direktores Gundegas Micheles pārņēmāt muzeju pērnā gada jūlijā, cerēdams, ka darbu uzsāksiet jaunās telpās.
– Jā, tā bija. Taču rekonstrukcija ir pamatīgi ieilgusi. Bija finanšu krīze, viss atsākās 2011. gadā ar MK rīkojumiem un konkursiem, bet jāatceras, ka Latvijā ir iepirkumu likums, kas nosaka: ja valsts taisa iepirkumu, jāpieņem lētākais piedāvājums. Bet sākšu ar atkāpi: daudzi nezina – Okupācijas muzejs ir privāts muzejs, kuru 1993. gadā dibināja lielākoties Amerikas latvieši, un tagad muzeja īpašnieks ir Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Tagad biedrībā un valdē ir daudzi vietējie latvieši, tā ka biedrība vairs nav gluži tikai trimdas veidojums. Muzejs eksistē lielākoties no ziedojumiem, nedaudz nāk no valsts, kas dotē muzeja darbu un finansē dažādus projektus. Savulaik valdība saprata, ka šāds muzejs ir vērtība, un nodeva tā lietošanā bijušā Strēlnieku muzeja ēku. 1999. gadā Rīgas dome bija nolēmusi nojaukt ēku, taču, pateicoties muzeja biedrības un citu entuziastu pūliņiem, ēka tomēr tika saglabāta. Daži arhitekti gribēja, lai nojauc ēku, citi ne... Jau toreiz arhitektu sabiedrība bija sašķelta. Drīz vien sapratām, ka ēka nav pietiekami liela mūsu vajadzībām. Vēl vairāk – kad blakus cēla Melngalvju namu, daļu no Okupācijas muzeja ēkas nojauca. Blakus, starp citu, ir paredzēts būvēt septiņstāvu viesnīcu... Nezinu, vai tas ir pareizi, jo vizualizācijā šis nams izskatās diezgan masīvs.
– Nav dzirdēts, ka arhitekti karsti iestātos pret šīs septiņstāvu viesnīcas iespiešanu starp Grēcinieku ielu un Melngalvju namu.
– Protams, jo visi runā tikai par muzeju: muzeja piebūves fakts ir skaļāks par jebkuru septiņstāvu māju.
– Arhitektu grupa iestājas pret Okupācijas muzeja piebūves celšanu. Kāpēc tieši tagad? Runas par piebūvēšanu ir senas.
– Jau 2007. gadā bija MK lēmums veidot piebūvi, 2011. gada apstiprinātajā Latviešu strēlnieku laukuma detālajā plānojumā šī piebūve jau bija iezīmēta. Kāpēc tieši tagad? Arhitektu grupa kopā ar māksliniekiem vēlas Rīgas Tehniskās universitātes ēku pārbūvēt par pēckara mākslas muzeju. Šī doma sāka publiski parādīties pērn oktobrī, Zaiga Gaile ir viena no galvenajām šīs domas virzītājām. Ir tāds Maijas Putniņas – Gailes projekts: paņemt Staļina laika arhitektūras pieminekli, «sabojāt» to, izgriežot daļu ēkas, un iebūvēt tajā svešķermeni. Aptuveni ap to laiku, kad parādījās šis projekts, izskanēja pirmais Zaigas Gailes protests pret muzeja piebūvi. Un laika gaitā šis protests auga augumā.
– Tās ir kādas personiskās intereses?
– Nevaru apgalvot. Zinu tikai to, kas ir acīm redzams. Lūk, slavenā vēstule, kuru pat nepiegādāja muzejam. Tā adresēta kultūras ministrei, Nacionālajai kultūras padomei, Nacionālajai arhitektu padomei, Latvijas Muzeju padomei, VKPAI un Rīgas domei. Mūsu it kā nav! Vēstule neatbilst īstenībai, pieklājīgi runājot. Vēstules autori piepin klāt gatavošanos valsts 100. jubilejai, bet kāds tai sakars ar muzeja piebūvi? Taču atgriezīsimies pie iepirkuma likuma. Tas paģēr pieņemt lētāko piedāvājumu. Viss, kas ir muzejā, pieder Okupācijas muzeja biedrībai, bet ēka pieder valstij. Un tā arī finansē muzeja pārbūvi un pieminekli padomju okupācijas upuriem. Tiek minēta summa – 7,4 miljoni eiro, kas būšot jāsamaksā par muzeja piebūvi. Nu, nav tā. Šie miljoni ir kopā muzeja rekonstrukcijai un piemineklim. Mums apgalvo, ka pārbūve izmaksās ap četriem līdz pieciem miljoniem eiro. Tas nozīmē: ap diviem tūkstošiem eiro par kvadrātmetru. Tehniskās universitātes pārbūve varētu izmaksāt divarpus tūkstošus eiro par kvadrātmetru. Par pārbūves projektēšanu otrreiz izsludināja konkursu 2012. gadā, un ar lētāko piedāvājumu uzvarēja firma Būvprojektu vadība. Ar to arī noslēdza līgumu, paredzot, ka darbi tiks pabeigti 2013. gada novembrī. Viņu darba ritenī tika mesti dažādi sprunguļi. Beigās šī firma pazuda, jo uzdevumu nevarēja izpildīt. Mēs pārcēlāmies uz Raiņa bulvāri 2012. gadā. Nu jau būs trīs gadi, kopš te esam, bet arhitekti laikam to nav pamanījuši. Katru mēnesi mēs maksājam VNĪ īri par Raiņa bulvāra telpām ap 2000 eiro. Šī nauda nāk no ziedotājiem. Mēs esam izgatavojuši jaunajai ekspozīcijai deportāciju vagonu un vēl ko citu, bet mums patiesībā nav, kur to visu glabāt. Valdības rīcības plānā ir ierakstīts, ka Okupācijas muzejs darbosies jau 2017. gadā, bet paies pusgads, lai muzeju iekārtotu. Mums patlaban traucē tas, ka atrodamies dažādās vietās. Cilvēki uz Raiņa bulvāra ekspozīciju nāk daudz mazāk, salīdzinoši ar Vecrīgu. Mēs esam atkarīgi no ziedojumiem, un šī nenoteiktība mums nenāk par labu. To redzam arī pēc Stūra mājas: slavena vieta, taču ēka neatrodas tūrisma maršrutu centrā, un cilvēki nenāk tik aktīvi, kā bijām cerējuši.
– Kāpēc tā? Tūristu skaits samazinājies?
– Jā, tas samazinājies visa tā dēļ, kas notiek Krievijā un Ukrainā. Protams, nāk krievi, taču ne tādā skaitā kā pērn. Mēs šobrīd strādājam ļoti plašā frontē: nav tikai sēras, ir arī pretošanās kustība. Un tas varbūt ir pat interesantāk.
– Atgriezīsimies pie projekta, kas nav tīkams daļai arhitektu. Viņi pārmet, ka muzeja telpas tikšot paplašinātas galvenokārt administrācijas vajadzībām.
– Mums ir, piemēram, vēsturnieki, kuriem kaut kur ir jāstrādā. Ja mums pārmet par biroja telpām administrācijai... Administratīvo darbinieku mums ir ļoti maz. Es it kā tieku pieskaitīts administrācijai, taču es piedalos projektu realizēšanā, runāju ar viesiem. Mūsu vēsturnieki sadarbojas ar izglītības nodaļu, kurā tiek sagatavoti gidi, kurā arī sagatavo materiālus mājaslapai un metodiskos materiālus, rīko seminārus; mēs tāpat gatavojam ceļojošās izstādes, kas iepazīstina ar mūsu vēsturi gan Latvijas, gan pasaules iedzīvotājus. Nupat, piemēram, mums bija izstāde Gērnsijas salā; mūsu izstādi par 1941. gadu atklāja Grācā Austrijā. Krājumā mums ir aptuveni 55 000 krājuma vienību. Bet mums visiem jāstrādā vienā vietā, lai varētu veiksmīgi sadarboties. Ja uz muzeja izglītojošām nodarbībām atnāks skolēni, mums vajadzēs tikt pie krājuma, bet pēc noteiktajiem likuma pantiem krājuma glabātāja ir vienīgā, kas drīkst ielaist krājuma glabātavā. Cilvēki pie mums nāk dažādos jautājumos. Pērn bija ap 600 cilvēku, kas nāca tieši uz krājuma glabātavu, gan atnesot mums materiālus, gan pētot mūsu materiālus, jo katram cilvēkam ir tiesības, ar nedaudziem ierobežojumiem, iepazīties ar to, kas atrodas Nacionālā muzeja krājumā. Visam jābūt vienuviet, jo muzejs darbojas kā vienots veselums. Tāpēc jau mēs esam ieplānojuši paplašināt muzeju, lai visi un viss būtu vienuviet. Un mani ļoti pārsteidz tas, ka šie protestējošie arhitekti nekad nav nākuši pie mums pajautāt, sak, kas jums ir vajadzīgs? Kādā veidā jūs strādājat?
– Viņi pat neuzaicināja jūs uz kārtējo sanākšanu, kas nesen notika Arhitektu namā un kurā tika spriests par muzeja piebūves «neracionalitāti».
– Jā, tā bija. Kad uzzināju, ka tāda «publiska diskusija» notiek, mēs tik un tā uz to aizgājām. Zaiga Gaile sāka ar prezentāciju, kurā, visu laiku smīkņādama, rādīja mūsu muzeja tehnisko projektu. Zīmīga daļa, ko viņa teica, bija aplami. Tā, piemēram: uz bibliotēku, haha, apmeklētājiem būs jānāk pa darbinieku kāpnēm. Es atļāvos aizrādīt, ka bibliotēka ir paredzēta tikai darbiniekiem un pētniekiem, tā nav publiskā bibliotēka. Tas, protams, bija tipiski Zaigas Gailes un viņas līdzdomātāju pieejai muzeja jautājumam... Kā var lemt par to, kā muzejam jādarbojas, nesaprotot, kā vispār darbojas moderns, mūsdienīgs muzejs? Kādā TV raidījumā Zaiga Gaile izrādīja sašutumu, ka muzejā ir veikals. Jā, tur mēs pārdodam grāmatas par muzeja tēmām. «Bode» – tā viņa nosauca veikalu. Tas esot neētiski, viņa teica un turpināja, ka mēs tur laikam pārdošot «kādas Sibīrijas trofejas». Taču muzejos parasti ir veikali. Ievietojiet Google meklētājā vārdus Holocaust museum shop. Uzzināsiet, ka ir daudzi holokausta muzeji Amerikā, un katram ir veikals. Arī Aušvicā ir veikals. Modernajos muzejos bieži ir tā, ka nevar tikt ārā, ja neizej caur veikalu. Nesen biju Brēmerhāfenes Emigrācijas muzejā. Muzejs ir ļoti iespaidīgs, un tad, kad jau gāju ārā, secināju, ka esmu nonācis muzeja veikalā. Protams, ikkatram muzejam ir vajadzīgas finanses – tas no vienas puses. No otras – ir labi, ka varam cilvēkiem nodot tālāk savas zināšanas caur grāmatām. Arī suvenīri ir normāla lieta. Taču attiecībā uz mūsu arhitektiem... Viņi visur apgalvo, ka atbalsta muzeju. Tikai neļauj mums strādāt... Arhitekte Ausma Skujiņa pat teica, ka Okupācijas muzeja biedrība ir likvidējama un tāds Okupācijas muzejs vispār nav vajadzīgs. Un slikti arī tas, ka šie arhitekti, kas ir pret Okupācijas muzeja rekonstrukciju, par šo tēmu laiž pasaulē daudz nepatiesību.
– Okupācijas muzejs ir arī reģistrēta izglītības iestāde. Tas nozīmē, ka svarīgums tam ir vēl lielāks nekā vienkāršam muzejam.
– Te nenotiek tikai ekskursijas pa muzeju, pie mums nāk skolēnu grupas uz nodarbībām, mūsu gidi arī dodas uz skolām. Pērn šādā veidā apguvām ap 7000 skolēnu. Esam sagatavojuši metodiskos materiālus, ir videokasetes un brošūras. Pie mums uz semināriem nāk vēstures skolotāji – ne tikai no latviešu, bet arī mazākumtautību skolām.
– Ir cilvēki, kas uzskata: kam vajadzīgs tāds Okupācijas muzejs? Aizmirstiet par okupāciju un lepojieties ar ko citu!
– Kā tad, labāk aizmirst... Bet kas notiek mums blakus? Kas notiek Ukrainā? Trīsdesmit kilometrus no mūsu robežas atrodas uzbrukuma helikopteri, kas pāris stundās var sasniegt Rīgu. Visi runā par informācijas karu, par hibrīdkaru. Bet ar mūsu muzeja palīdzību var izdarīt daudz ko. Okupācijas muzejs ir protokola daļa: valsts vadītāji, kas apciemo Latviju, gandrīz visi apciemo arī muzeju. Arī vēstnieki akreditācijas vizītēs parasti nāk uz muzeju. Lielākā daļa no viņiem izrāda nopietnu interesi.
– Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs arī ir bijis Okupācijas muzejā?
– Nē, viņš nav bijis. Vienīgais no Krievijas vēstniekiem, kas apmeklēja muzeju, bija Kaļužnijs. Ir bijis arī Rīgas mērs Nils Ušakovs. Kopš tā laika mēs katru gadu saņemam atbalstu no Rīgas domes.
– Vešņakovam, protams, nebūtu patīkami aplūkot stendu par okupāciju maiņu Latvijā. Bet kāda ir kopumā attieksme pret muzeju? Vai jūtat atdevi savam darbam?
– Protams, ir Latvijas valstij naidīgi cilvēki, un tādus nepārliecinās neviens muzejs. Grūti spriest, kādi ir mūsu darba rezultāti, bet mēs darbojamies pēc pilienu principa: ilgstoši krītoši pilieni spēj izdobt pat cietāko akmeni. Pērn mūs apciemoja Kanādas ārlietu ministrs. Vēlāk mēs uzzinājām, ko ministrs bija teicis kolēģiem: ja Ukrainas apmeklējumā, kas notika pirms vizītes Okupācijas muzejā, viņš jau būtu zinājis to, ko pie mums redzēja, viņš Ukrainā būtu runājis daudz citādāk... Nesen Kanāda izteicās, ka ir gatava Baltijas valstīs izvietot savus bruņotos spēkus. Iespējams, ka Okupācijas muzejs ir bijis viens piliens šāda lēmuma pieņemšanā. Cilvēki jau daudz ko nezina. Tā, piemēram, mēs stāstām par okupāciju maiņu Latvijā. Mums ir ceļojošā izstāde par 1941. gadu. Bija padomju okupācija, tad notika deportācijas, Centrālcietumā nošāva desmitiem cilvēku. Kad ienāca vācieši, viņi atrada līķus, tos pārapbedīja Meža kapos – tur tagad ir Baltie krusti. Sākumā latvieši domāja, ka vācieši būs atbrīvotāji, bet tā nebija. Sākās nākamā okupācija. Un tomēr mūsu muzejs nav tikai skumjas un raudāšana: ak, mēs nabadziņi, mūs mēģināja iznīcināt, mēs tagad varam tikai klusi stūrītī sevi žēlot! Mūsu muzejā ir arī par pretošanos okupantiem. Tāpēc mēs varētu saukties Okupācijas un pretošanās muzejs. Mēs stāstām par Konstantīnu Čaksti, par Centrālo padomi, par nacionālajiem partizāniem. Un viss beidzas ar pozitīvu noti: ar Baltijas ceļu, barikādēm, neatkarības atgūšanu. Mums mēdz teikt: bet kāpēc jāatgādina par visām nedienām? Tāpēc, ka visa mūsu pagātne ietekmē šodienu. Zigmunds Freids savā psihoanalīzes mācībā brīdināja: ja tiek apspiestas kādas atmiņas, tad tās kā neredzams rēgs apdraudēs līdzsvarotu garīgo dzīvi. Tā mēs netiksim atbrīvoti no šiem pagātnes rēgiem, kamēr neesam tos konfrontējuši, sapratuši un nolikuši savās vietās. Ar atmiņām jātiek galā, un Okupācijas muzejs palīdzēs to darīt.