TŪRISMS: Zviedrija. Mazpilsētu šarms
Stokholma, Zviedrijas galvaspilsēta, ir pārāk kosmopolītiska, lai izjustu zviedru būtību, kurā noteikti glabājas viņu priekšteču – vikingu – gars. Galvaspilsētas kosmopolītisms un imigrantu pārblīvētās priekšpilsētas padara vidi aukstu un bezpersonisku. Savukārt mazpilsētās daudz labāk var izjust zviedru sadzīvi, to, ar ko viņi elpo, kas viņiem patīk un kas ne tik ļoti. Sarkanbrūno koka mājiņu šarms iesilda daudz vairāk par vēsajām Skandināvijas vasarām, un klinšainajos mežos, šķiet, atbalsojas stāsti par troļļiem un vikingiem...
Mēs braucam prom no Stokholmas, apkārt smaržo vasara, viss ir līdzīgi kā pie mums, tomēr pavisam citādi.
Kaķu kroga aura
Mūsu draugi – Līva un Eduards – mitinās 70 kilometru attālumā no Stokholmas, nelielā apdzīvotā vietā ar nosaukumu Kalkbrū. Puskilometra attālumā no viņu mājokļa, kas pieder tipiskajai zviedru apbūvei – sarkanbrūnajām koka mājām –, atrodas senas kaļķa raktuves, kuras jau aizaugušas ar kokiem, taču saglabā vietas nosaukumu un īpatno reljefu. Pastaigas pa vecajām raktuvēm raisa vieglas baismas, taču, kamēr saule vēl nav norietējusi, tur var lasīt avenes vai iemest somā kādu savādas formas kaļķakmens gabalu. Biezokņos dzīvo brieži un aļņi, netrūkst citu, mazāku, dzīvnieku, flora un fauna saglabājas kaut vai tāpēc, ka mežu platības ir milzīgas un daudzviet neapgūtas.
Interesanti, ka Zviedrijā šādas senas raktuves nereti saglabā to pirmatnējā veidolā, neļauj aizaugt ar krūmiem un kokiem, dod iespēju tūristiem aplūkot raktuvju darbarīkus, vēl saglabātās ejas, bet apkārtējā infrastruktūra tiek izmantota saviesīgai pasēdēšanai mūsdienīgā krodziņā. Tā tas notiek, piemēram, Skottvagns Gruva – senajās dzelzs rūdas raktuvēs.
Nelielo pilsētu kopienas regulāri rīko dažādus svētkus, kas kluso un mierīgo provinces dzīvi padara krāsaināku. Maija vidū Mariefredā notika Rabarberu festivāls, kurā centrālā vieta bija atvēlēta, protams, rabarberiem: pilsētas tirdziņa apmeklētāji varēja baudīt šā dārzeņa pīrāgus, plātsmaizes un kūkas. Lielā cieņā bija pašcepta maize – gan rudzu, gan kviešu miltu gardumi. Drosmīgākie varēja nogaršot pūdētās siļķes. Patīkami, ka tirgū nebija problēmu ar norēķināšanos: ikkatrā nojumē varēja samaksāt, izmantojot bankas karti.
Ja gribas atpūsties patiešām mierīgi un klusi, tad jādodas uz Zviedrijas mazpilsētām, kurām raksturīga tāda viegli provinciāla un patīkami mietpilsoniska aura. To sapratu, dzerot baltu kafiju gaišzilajā Kaķu krogā, kas bija atvērts jau agri no rīta. Meitene aiz letes izskatījās kā mīļa porcelāna lelle, bet zilās kaķu figūras uz palodzēm viesa mieru un patikšanu...
Vikingi un rūnas
Mēlarena ezers iekļauj gan Mariefredas pilsētu, gan arī uz salas esošo Gripsholmas pili. Žēl, pilsētā netrāpījām uz vikingu festivālu, taču vikingu laiku liecības še sastopamas visai bieži: zviedri augstu vērtē savu senatni – viņi rīko dažādus ar vēsturi saistītus pasākumus, kuros piedalās vikingu gara mantinieki, festivāla apmeklētājus cienā ar maltītēm, kas gatavotas pēc vēsturiskām receptēm, teltīs var nopirkt vikingu cepures, seno skandināvu laivu modeļus un pat miniatūrus rūnakmeņus. Zviedri ir aktīvi senatnes iedzīvinātāji mūsdienās.
Pie ceļa uz pili var ieraudzīt divus palielus rūnakmeņus ar nepazīstamām, noslēpumainām zīmēm. Ir 24 rūnu alfabēts, kas ir seno skandināvu rakstības pamatā. Rūnas nav tikai burti, tās ir līdzīgas hieroglifiem, kuriem ir simbolu nozīme. Iespējams, ka rūnas savulaik izmantotas pareģošanas sistēmas pamatā. Ja tūristiem ir interese par šīm senajām zīmēm, to komplektu ar visiem skaidrojumiem var nopirkt suvenīru tirgotavās.
Mēlarena ezerā valda rosība: tas ir pilns ar jahtām un laivām, ūdeņus vago kruīza kuģīši, kas pilni ar tūristiem. Iespējams, tas tāpēc, ka skaistāko skatu uz Gripsholmas pili var noķert, pārvietojoties tieši ar kuģīti pa ezeru. Gripsholmas pils ietiecas dziļā senatnē, un to ir vērts papētīt atsevišķi. Bet šim procesam ir jāvelta pietiekami ilgs laiks: pils ir iespaidīga. Varenības ziņā tā līdzinās Polijas ziemeļos esošajai Malborkas viduslaiku pilij, kas ir viena no lielākajām Eiropā. Gripsholmas vēsture sākusies ilgi pirms Zviedrijas slavas un zelta laikmeta.
Teātris pilī
Rakstos var atrast, ka pirmo pili ezera krastā 14. gadsimtā uzbūvēja kāds zemes īpašnieks, vārdā Bo Jonsons Gripss. Viņa uzvārds nokļuva pils nosaukuma pamatā. Taču 16. gadsimtā, ap 1540. gadu, šodien redzamo veidolu pilij, to pārbūvējot, deva Zviedrijas karalis Gustavs I. Pils no ārpuses neizskatās nedz izsmalcināta, nedz viegla, drīzāk tā atgādina varenu cietoksni ar apaļiem torņiem un bieziem mūriem, kas varētu aizturēt karapūļus...
Taču iekšpuse liek domāt par ko citu. Interjers ir elegants un smalks, vietām tas pat atgādina mežģīnes. Acīmredzot pils iemītniekiem svarīgāk bija nodarboties ar mākslām, nevis karot. Īpaši interesanti ir tas, ka pilī atrodas teātris. To atrast nav vienkārši, jo tas paslēpies vienā no torņiem, un ir visai viegli paiet tam garām, jo pils eju labirinti ir gana sarežģīti. Taču tad, kad ienākam teātrī... Šķiet, ka tūlīt uz skatuves uznāks aktieri un muzikanti un sāksies izrāde! Zālē, kas izveidota kā amfiteātris, gaisma ir klusināta, toties skatuve – izgaismota. Teātra izrādes realitātes efekts ir sasniegts. Izrādās, ka teātris savu visaugstāko slavu un popularitāti ieguvis 18. gadsimtā, kad pilī dzīvoja karalis Gustavs III, kurš arī pavēlēja iebūvēt pilī teātri. Viņam teātra māksla šķita ļoti svarīga.
Portretu stundas
Gripsholmas pils ir ievērojama arī ar to, ka tā kopš 1822. gada ir mājvieta Zviedru Nacionālajai portretu galerijai, kas ir Nacionālā mākslas muzeja īpašums. Tajā ir 16./17. gadsimtā radīti karaļu un augstmaņu portreti, arī citu gadsimtu augstdzimuši ļaudis. Kolekcijā ir ap 4600 gleznu, skatītajiem ir iespēja redzēt gan karaļus un viņu ģimenes locekļus, gan arī pasaulē pazīstamus ievērojamus cilvēkus – politiķus, prezidentus, zinātniekus, māksliniekus, rakstniekus, mūziķus. Redzējām karaļa Gustava Vāsas portretu, bet netālu no viņa – slaveno grupas ABBA solistu Beniju Andersonu.
Interesanti bija pētīt, kā mainījies cilvēku attēlošanas stils: sākotnēji tas bija vienveidīgi plakans, ar uzspēlēti varonīgiem vīriešu portretējumiem un muļķīgi smaidošām sievietēm. Vēlāk personības atklājās arvien vairāk un reālistiskāk. Līdz beidzot – ieraugām šodienas Zviedrijas karalisko ģimeni. Portreti ir dzīvīgi un patiesi. Domāju: kādi ir kritēriji, lai konkrētais portrets iekļūtu šajā galerijā? Ar karaļiem viss tā kā skaidrs, bet pārējie? Kas ir cienīgs ieņemt vietu Nacionālajā portretu galerijā? Pieļauju, ka kuram katram tāda iespēja netiek dota. Tātad jābūt pozitīvi pazīstamam Zviedrijā un pat varbūt aiz tās robežām? Šķiet, paši zviedri varētu ilgi diskutēt par vienā otrā portretā attēlotu cilvēku. Ja pie mums būtu tāda portretu galerija? Ko mēs tajā liktu iekšā? Vai tikai «labos un pareizos»? Un kādi tad būtu mūsu kritēriji «labajiem un pareizajiem»? Vai tikai neizceltos gauži latviski nemieri, meklējot šos kritērijus?
Lai apskatītu visas Gripsholmas portretu zāles, paiet ilgs laiks, un uzmanību novērš arī pils interjera aplūkošana, kas mainās cauri gadsimtiem. Taču tās stundas, ko pavadījām pilī, bija vērtīgas: Zviedrijā faktiski nav otras tādas pils, kas tik vērienīgi attēlotu šīs valsts vēsturi. Neviens interneta ceļvedis vai sausu faktu piesātināta grāmata nepastāstīs par valsti tik daudz kā šīs stundas, kas pagāja Gripsholmas pilī.
Un vēl ir svarīgi, ka blakus ir cilvēki, kas dzīvo Zviedrijā, cilvēki, kas parāda īstos ceļus un pareizās vietas. Tāpēc paldies Līvai un Eduardam, kā arī Intai un Imantam, kas veltīja mums savu laiku.
Viss pareizi
Atpakaļceļs – tāpat kā turpceļš – paiet uz prāmja Tallink. Kas patīkami pārsteidz? Izcila ēdienu izvēle restorānos un brokastu bāros. Aptverošs, laipns serviss. Pozitīva atmosfēra. Ir jauki ceļot, ja tevi uzklausa un saprot, ja tev palīdz un paskaidro.
Bet tā tam arī jābūt, vai ne?