Intervija ar literatūrzinātnieci, valodnieci, rakstnieci un Saeimas deputāti (NA) Janīnu Kursīti-Pakuli: par latviešu mājas un valsts stabilitāti, par latviešu valodas situāciju, par to, kas ir latvieši – pagāni vai kristieši.
– Ziemā iznāca jūsu grāmata Latvieša māja. Latvietim sava māja ir dzīves un stabilitātes pamats. Un kā šodien ar valsts pamatiem? Vai tie ir stabili?
– Atbildēšu ar pretjautājumu: kas patlaban pasaulē ir stabils? Krimas iestrēgušais kumoss? Gruzija? Armēnija? Grieķu savārītā skābputra, kura vēl ilgi būs jāstrebj visiem kopā? Ukrainas katls atkal uzkarst. Samilst bēgļu uzplūdi Eiropā no Āfrikas. Vērojami dīvaini politiskās elites pārstāvju gājieni Ungārijā, it kā nebūtu bijis 1956. gads Slovākijā un Čehijā, it kā no atmiņas būtu pilnīgi izslaucīts 1968. gads.
– Jā, daudzi laikam ir aizmirsuši, ka 1956. gadā notika sacelšanās pret Ungārijas komunistisko režīmu, ko atbalstīja Padomju Savienība. Sacelšanos apspieda PSRS armija. Ap 20 000 cilvēku tika nogalināti un 250 000 devās bēgļu gaitās.
– Tā bija. Bet šodien starp biežāk lietotajiem Eiropā arvien biežāk vīd hibrīdkara vārds. Ja skatās no otras puses – gandrīz kā mantra trīsreiz jāatkārto – Latvija ir NATO, Latvija ir NATO, Latvija ir NATO, un vismaz vienreiz – Latvija ir Eiropas Savienībā. Latvijas ļaudīm, protams, pašiem jāgādā par mājas iekšējo stabilitāti, bet no ārpuses mums ir kas to palīdz uzturēt. Un vaimanas, ak, cik labi būtu, ja mums nebūtu saistību ne ar NATO, ne ar ES, ir nevietā. Dots devējam atdodas, un, lai kā mums katru brīdi ietu, lai kāds rūgtums vai nīgrums būtu citam pret citu, kāda nepatika būtu tautai pret valdību, lai kā tas viss kāptu vai pa muti laukā – nesvilināsim savu māju no iekšienes! Nekas nav nestabilāks par stabilitāti, kuras vērtību nenovērtē.
– Jūs esat folkloras, latviešu valodas pētniece. Kāpēc nonācāt līdz koka arhitektūras pētīšanai? Latvietim ir īpaša saikne ar koku? Ar mežiem? Man, piemēram, mežs ir svēta vieta, burvestīga vieta...
– Kad pirms gada jautāju savai bijušajai doktorantei japānietei Ajumi Kurosavai, kura labi pazīst Latviju, kas viņai ir Latvijas svētumi, viņa cita vidū nosauca latviešu kaislību uz mežā iešanu un sēņošanu. Kopā ar latviešiem, viņa teica, sēņot ir viena ārkārtīgi aizraujoša nodarbošanās, jo viņa tajā laikā varot būt pilnīgi viena un nogrimt mierīgā klusā domāšanā. Šķiet, ka arī paši latvieši sēņojot labprāt nogrimst klusā un attīrošā domāšanā. Man tikai vienmēr nedaudz bail par apmaldīšanos mežā. Viens paziņa pusnopietni stāstīja par kādu pētījumu, kura rezultātā konstatēts, ka sievietes maldoties pa riņķi uz kreiso, bet vīrieši uz labo pusi. Tā es ilgu laiku staigāju, gan ne pa mežu, bet pa lauku mājām ekspedīcijās, runājot ar cilvēkiem, pašām ēkām īsti uzmanību nepievēršot. Vēl pirms gadiem sešiem Latgales ekspedīcijā Pēterburgas etnogrāfs Vitālijs Galiopa man sajūsmināts rādīja kādu koka ēkas senlaicīgu pakšu salaidumu Goliševā. Pieklājības robežās uzklausīju. Bet interese par mājām pamodās pēc vairākkārtējām ekspedīcijām uz Poļesjes novadu Ukrainā un Baltkrievijā, kur vēl saglabājušās senlaicīgas koka ēkas ar salmu vai niedru jumtiem, ar saulītēm jumtgalēs jeb zelmiņos. Paralēli biju interesējusies par aizsargzīmēm suitu un latgaliešu, arī kursenieku mājās Kuršu kāpās. Vienā brīdī interese par folkloru, valodu, vēsturi saslēdzās ap latviešu māju. Kāpēc mēs esam pārgājuši no stāvbūvēm uz guļbūvēm, kā tas saistās ar dzīvesveidu, kādas bijušas un ir mūsu māju aizsargzīmes un tā tālāk. Redzat, sāku aizrauties, jo grāmatu par latvieša māju rakstīju lielā aizrautībā...
– Daudzi latvieši aizbrauc no mājām, un diez vai svešumā viņiem tās īstās mājas atradīsies. Līdz ar aizbraukšanu zūd arī valoda. Bērni sāk runāt tikai angliski (vāciski, islandiski utt.). Bērniem zūd saikne ar Latviju.
– Ļoti daudz latviešu aizbrauca no dzimtajām mājām 19. gadsimta otrajā pusē pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Padomju laiki jau arī bija tāda dzimtbūšana, kad pa mucas caurumu pasauli nevarēja redzēt. Izbirām no tās mucas ārā un – kur nu kurš! Senāk latvieši svešatnē visiem spēkiem centās saglabāt ne tikai savu ticību, bet arī tradīcijas un valodu, jo visi šie komponenti bija – mūsu senču uzskatā – dzīves stabilitātes pamats. Tieksme pēc materiālās labklājības bija, bet ne pirmajā vietā. Tagad ir otrādi. Ļaudis dodas prom, iekšēji iztukšoti, neticīgi, pārņemti ar materiālās labklājības vadzvaigzni, kas no spundes cauruma kaut kad salūkota kā galvenā. Protams, ir arī tādi, kas, Rietumos dzīvojot, tomēr domā par bērnu izglītošanu latviešu valodā, par tradīciju saglabāšanu. Taču, salīdzinot ar
19. gadsimtu, eksistences izpratne kopumā ir mainījusies ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet citur. Zelta teļa pielūgsmes laikā ir grūti sprediķot par tautas vai valsts pilsoņu garīgo kopību, runāt Poruka bālo zēnu ideālu valodā. Tā nav tikai Latvijas, bet, šķiet, arī lielas daļas Eiropas cilvēku strupceļa situācija: katrs par sevi, par savu labumu. Tikai kas ir tas labums, ko latvietis var iegūt, aizdodoties uz Rietumiem? Vai tas atsver māju sajūtu? Diez vai, ja māju sajūta ir bērnībā un vēlākos gados ielikta. Varbūt tāpēc es grāmatu rakstīju – parunāt par mūsu māju sajūtu un par to, ka skaisti lielveikali un biezs naudas maks var labi aizpildīt fizisko telpu, bet notrulina un nepalīdz iegūt laimes izjūtu – skaistāko un kārojamāko no sajūtām, kas cilvēkam var būt.
– Kāda ir latviešu valodas situācija šodienas Latvijā? Apdraudēta, stabila? Vai valodas bagātības nonivelējas, «pateicoties» interneta nabadzīgajai valodai? Vai skolas attīsta valodas prasmes, interesi par to?
– Teikt, ka situācija top ar katru dienu labāka, neveras mute, kaut vai tāpēc vien, lai nesanāktu kā vecā ebreju anekdotē. Aiziet vīrs uz slimnīcu apjautāties par sievasmātes veselību. Ārsts saka: «Ir jau labāk.» Nākamajā reizē: «Vēl labāk.» Trešajā reizē: «Pomre.» (nomira). Valodas nonivelējas visā pasaulē, veidojot jaunu pārvalodu – interneta valodu ar dažādiem čivināšanas paveidiem. Šķiet, cik sen tas bija, kad internets ienāca. Sēlijas novadpētnieks Gunārs Spīdainis reiz stāstīja, lūk, ko. Pagasta priekšniecei zvanījuši no VID un jautājuši: «Vai jums ir internets?» Uz to viņa sirds skaidrībā atbildējusi: «Aiziešu, paskatīšos, vai atnācis.» Nu tas ir atnācis ar savu valodu, domāšanu un filozofiju, kas visspilgtāk izpaužas anonīmo komentāru sadaļās, kur tiek izkopta lādēšanās, zākāšanās, zombēšana. Vai šo pašiznīcināšanos var apturēt ar cenzūras palīdzību, ja džins jau ir ārā no pudeles? Diez vai. Vienīgi ja lasītāji pārstāj to lasīt un iesaistīties komentāros, kur vārdiem pārsvarā ir, atvainojiet, brūnas vielas paskats un smaka. Ja par skolām... Skolotāji ir pēdējie donkihoti (pārsvarā jau laikam donkihotes), kas mēģina noturēt rakstu un runas valodas pamatus. Šogad izcils bija Baumaņu Kārlim veltītais Latvijas skolēnu sacerējumu konkurss, ko bija ierosinājuši limbažnieki. Es lasīju sacerējumus un priecājos, ka bērni un jaunieši spēj domāt ar savu galvu un pateikt, ko domā, izjūtot valodas nianses.
– Kā šodien pietrūkst latvietim? Es nerunāju par naudu... Viens otrs saka: tā «sūda valoda», kurā runā tikai pāris miljoni cilvēku. Pašapziņas, lepnuma pietrūkst?
– Bail teikt, tomēr teikšu: latvietim nekā nepietrūkst, latvietim viss ir: sava valsts, skaista, vienmērīga daba un laika apstākļi, sava valoda, kas tiek lietota ne tikai virtuvē, bet arī oficiālajā saziņā. Ir saglabājušās izloksnes, kas tik labi atdzīvina valodu. Dzirdu varbūt pamatotu aizrādījumu, ka no valodas, lai cik skaista un bagāta tā būtu, nepaēdīsi. Mēs pārāk daudz tērējam laiku, uzskaitot visu, kā mums nav, pa to laiku mūsu izdevības aizpeld garām. Viens dzīvesgudrs latvietis, šķiet, miljonārs no ASV, teica: «Laime visu laiku staigā garām, tikai vieni to pamana, citi ne.» Viņš savu laimi ieguvis ar sūru darbu, ar piepūli, netērējot laiku žēlabām. Latviešiem agrāk bija tāds trāpīgs sakāmvārds: «Nedzen Dievu kokā, pēc ne lūgdams nenolūgsies.»
– Nule bija skandāls ap Nacionālās bibliotēkas Cleever. Tiešām kļūstam par kārklu angļiem, citā gadījumā – par latvāņu krieviem?
– Tas man atgādina kādu kolēģes stāstītu gadījumu. Viena sieva otrai trolejbusā lepni stāsta, ka viņas mazbērns mācās Briselē un jau prot briseļu valodu. Cleever ir briseļu valoda, tikai pašu Gaismas pilī. Tas tāds mēģinājums gaismu nest ar maisu, kā pasakā.
– Imigranti. Viņu bērni mācīsies latviešu valodu? Patlaban viņu bērnus ievieto krievu skolās. Integrācija uz krievu valodas bāzes? Un kas notiks, ja bēgļi būs no Ukrainas?
– Varbūt es neizprotu Āfrikas dziļumus, bet bēgļu jautājums būtu jārisina nevis seku, bet cēloņu līmenī – pašā Āfrikā. Jāpalīdz tur! Par Ukrainu. Nupat Lietuvā, Druskininkos, satiku uzņēmēju no Austrumukrainas, kura apprecējusi lietuviešu puisi, atvērusi restorānu. Atpakaļ neparko nebraukšot. Mājās ar vīru runājot krieviski. Jauna, uzņēmīga, bet, spriežot pēc restorāna iekārtojuma un ēdienu piedāvājuma, padomju īstenībā joprojām dzīvojoša. Tie pagaidām ir atsevišķi gadījumi. Domāju, ka Lietuvā gan šī sieviete, gan citi viņai līdzīgie ar laiku būs spiesti ieaugt, ja gribēs palikt. Ko darīt mums? Ņemt, ja būs, bēgļus tikai no Rietumukrainas? Viens skaidrs – jāizstrādā un steidzīgi – detalizēti noteikumi par bēgļu uzņemšanu, lai tie, kas ierodas, ir skaidrībā, vai mēs celsim viņiem mošejas, ierīkosim medreses, pieņemsim kā normu pilnīgi atšķirīgu apģērba un, galvenais, domāšanas veidu. Tas pār tālajiem bēgļiem. Ukrainas, tāpat kā pirmajā gadījumā, ļoti svarīgs priekšnoteikums, lai bēgļu bērniem vienīgā iespējamā mācību valoda skolās ir latviešu valoda. Bēgļu situācija mums liek pašiem vēlreiz definēt valsts stabilitātes pamatvērtības: kristietību, latviešu valodu un kultūru... Definētiem noteikumiem jābūt gan mūsu pašu valsts stabilitātes, gan bēgļu dēļ.
– Savulaik bija nolemts, ka 2018. gadā skolās sāksies pakāpeniska pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā. Tagad saka: nekas tamlīdzīgs nenotiks, par agru. Ko tad darīja visus šos gadus?
– Baidījās sakustināt ūdeni. Gribēja mierīgi, lēnām, «ratus netricinot». Nevar teikt, ka nekas nav noticis, kā ierēdņi mēdz teikt, «šajā virzienā». Ir pozitīvi piemēri, piemēram, Preiļos. Bet joprojām situācija skolām ar krievu mācību valodu ir diskriminējoša. Intervēti televīzijā vai uzrunāti uz ielas latviešu valodā, šo skolu skolēni samērā bieži nespēj ne tikai atbildēt valsts valodā, bet arī saprast pašu jautājumu. Viņi dzīvo citā vēstures telpā. 1930. gadu autokrātijai Latvijā bija virkne trūkumu – kā jebkurai autokrātijai. Bet bija virkne plusu. Viens no tiem – izglītība skolās latviešu valodā. Esmu sastapusi nu jau vecās paaudzes krievus, poļus, ebrejus – izcilus Latvijas patriotus, pateicoties tieši vienotajai trīsdesmito gadu izglītības sistēmai. Viņi bija palikuši viņi, bet ieguvuši valsts apziņu un stāju.
– Igaunijā nule nodibināts TV kanāls krievu valodā. Mums vajag? Vairākus mēnešus notika par to diskusijas. NA apvienība bija pret, un taisnīgi.
– Mums nav tik daudz līdzekļu kā Krievijas oficiālajiem melu propagandas kanāliem. Ja to dara, tad tikai apvienojot visu Baltijas valstu un Polijas spēkus. Ideāli, ja tas būtu visu ES valstu finansēts TV vai multimediju kanāls, kas krievu valodā vēstītu par Eiropas vērtībām. Padomju Savienības sabrukumam savā laikā ļoti daudz palīdzēja gan Brīvās Eiropas, gan citu Rietumu raidstaciju balsis.
– Jūs pārgājāt uz NA no Vienotības. Kādas ir izjūtas tagad? Gandarījums, vilšanās?
– Trīs reizes nospļaujos pār kreiso plecu, ne tāpēc, ka māņticīga, bet tāpēc, ka vēl, šķiet, neesmu zaudējusi humora izjūtu. Jūtos labi.
– Vai esība politiskajā vidē maina cilvēku? Vai tā maina valodu un izteiksmes veidu?
– Esība jebkurā vidē maina cilvēku, ja vien viņš nav koka gabals. Labākais variants, ja maina tikai ārējo formu, bet ne cilvēcisko būtību. Politikā uzmanīgāk jādomā par valodu. Valodu latvietis loka, ņem, raisa, velk, darina, tecina, šķiļ, skalda, pieglaužas ar valodu. Politikā jāuzmanās ar valodas skaldīšanu, ka neiešķiļ liesmu, kuru pēc tam grūti nodzēst. Lieka pieglaušanās arī var tikt iztulkota aplami kā pieglaimošanās. Ir tāds jēdziens kā politkorektums, kas nozīmē paškontroli pār valodu, domāšanu. Bet politkorekti var runāt, nepasakot neko, tā ar’ nav vērts dzīvot.
– Kas vispār ir latvietis? Pagāns vai kristietis? Jūs pētījāt Zilākalna Martas fenomenu. Viņā, manuprāt, ir kaut kas pagānisks. Vai nav mazliet baisi no neizskaidrojamā?
– Laika gaitā esmu savākusi diezgan daudz liecību par Zilākalna Martu, patiešām apbrīnojamu cilvēku, apbrīnojamu latvieti, kā viņa palīdzējusi tiem, kam palīdzību vajadzēja. Un ne tikai lielās lietās, bet arī pavisam ikdienišķās. Par vienu tādu gadījumu jau pirms gadiem, kad Latvijā vēl bija rajoni, man uzrakstīja Bāliņa no Rīgas rajona. Viņa atcerējās, ka nācies ļoti ilgi gaidīt savu rindu pie Zilākalna Martas, sācis gribēties ēst un liels nogurums bijis. Marta uzmetusi skatu un teikusi kādam mājā: «Iznes viņai maizi, viņa ir nogurusi un grib ēst!» Bāliņa bijusi pavisam apjukusi, kā Zilākalna Marta to varēja zināt, jo patiešām ļoti, ļoti gribējies ēst. Latvietis, lai no kura novada nācis un kādā amatā bijis, vienmēr ir domājis, kā tam otram. Kamēr šī īpašība nav zudusi, latvieši noturēsies zirgā, pat ja to zirgu gribētos lielāku, stiprāku vai krāsās košāku. Zirgs paliek zirgs, un latvietis paliek latvietis: no viena vaiga kristietis, no otra pagāns. Neizskaidrojams brīža trulumā, nežēlībā, vienpatībā un nākamā brīža līdzcietībā un savstarpējā izpalīdzībā.