Glābēji mācās tikai "kara laukā"

Astrīda Streiča un Mārtiņš Šics. Astrīda: «Kāpēc mūsu armija nevarētu piedalīties glābšanas darbos? Zemessargi?» Mārtiņš: «Piedalās, bet tas ir lēnais mehānisms. Tas nenostrādā, ja būs vajadzīgs reaģēt momentā.» © F64

«Nav dienas, kad es nedomātu par savu dēlu,» teic Astrīda Streiča. Viņa ir atbraukusi uz Latviju, lai aizietu uz dēla kapu. Drīz jau būs aizritējuši pieci gadi, kopš jaunais un talantīgais kinorežisors, Astrīdas un Jāņa Streiča dēls Kristaps Streičs traģiski gāja bojā motodeltaplāna avārijā Daugavpils novadā. Tas notika 2010. gada 2. oktobrī.

Sieviete joprojām nevar izprast, kā varēja notikt, ka glābēji nebija spējīgi risināt situāciju, lai glābtu Kristapu. Rūgtuma un nepārejošo zaudējuma sāpju fonu, kas valdīja mūsu sarunā, racionāli mēģināja kliedēt bijušais Katastrofu medicīnas centra direktors, tagad Saeimas deputāts Mārtiņš Šics. Kristapu vairs neatgūt, taču mācību no šā notikuma varētu smelties. Taču – vai tas ir noticis?

Astrīda Streiča: – Kristaps toreiz veidoja filmu par Latvijas pierobežu. Pirms liktenīgā lidojuma viņš man piezvanīja naktī, taču neteica, ka lidos. Vēlāk izrādījās, ka lidojums ir nereģistrēts, bet pats lidaparāts nebija izgājis tehnisko apskati. Sākumā izlidojuši vienu loku, nosaluši un atgriezušies lidlaukā. Anete, Kristapa draudzene, atnesa konjaku – lai sasildītos. Es pēc tam jautāju lidotājam: jūs arī dzērāt? Nē, viņš atbildēja. Kad viss jau bija noticis, lidotājs aizmuka no slimnīcas, nenodevis asins analīzes. Tāpēc to vairs nevar noskaidrot – lidotājs bija vai nebija dzēris. Otrajā lidojuma reizē motors sācis slikti darboties, un lidaparāts uzplanēja kokiem.

– Kā jūs uzzinājāt par notikušo?

A.S.: – Naktī manam dēlam Mārim piezvanīja Aija, Kristapa oficiālā sieva. Un Māris pateica man. Jau vēlāk, kad visi runāja par šo gadījumu, glābēju priekšnieks teica, ka glābēji nav nekādi betmeni...

– Precizēšu, VUGD vadītājs Ainars Pencis teica: «Meža vidū divdesmitmetrīgā priedē nevaram uzkāpt – mums nav ne Tarzāna, ne Betmena, kas to varētu izdarīt, un aprīkojums nav piemērots šādām situācijām.»

A.S.: – Bet ja glābēji nevar nodrošināt palīdzību, tad zvaniet uz visām iespējamām vietām un lūdziet palīdzību! Mūsu advokāte izpētīja, ka bija 26 minūtes, kurās pie traģēdijas vietas atradās visi – gan ugunsdzēsēji, gan mediķi, bet netika darīts itin nekas. Nofilmētajā materiālā var redzēt: no lidaparāta pil benzīns, bet lejā stāv glābējs un smēķē! Kristaps augšā mirst, viņš lūdz, lai pārgriež striķus, uz kuriem viņš turas, jo viņš vairs nespēj izturēt sāpes... Bet apakšā vīri spriež, ka «ļotčiks» jānoceļ, jo Kristapu vairs neesot vērts glābt... Kristaps karājās ar galvu uz leju divarpus stundas. Pie pilnas apziņas. Kad Kristapu beidzot nolaida lejā, viņš zaudēja samaņu, jo strauji mainījās ķermeņa novietojums. Vai tad tiešām nebija iespēju izsaukt helikopteru, lai viņu aizved uz slimnīcu ātrāk?

Mārtiņš Šics: – Esmu sniedzis skarbus komentārus gan attiecībā uz glābēju darbu, gan attiecībā uz pašiem nelaimē nonākušajiem. Protams, viens no efektīvākajiem veidiem ir cietušā transportēšana ar helikopteru. Bet to var izdarīt, piemēram, Norvēģijā vai Vācijā, kur ātrajā palīdzībā tiek izmantoti tikai tam īpaši sagatavoti un aprīkoti helikopteri. Mūsu vēl aizvien lielās nabadzības dēļ mēs izmantojam valsts bruņoto spēku helikopterus – tad, kad tiem ir iespēja palīdzēt. Ikdienā viņi nestāv ar uzsildītiem motoriem un negaida mūsu zvanu. Helikopters var tikt sagatavots pusstundas laikā – darbdienās. Ārpus tām – aptuveni trīs stundu laikā. Savulaik Daugavpils novadā mums bija mācības, kur grūti pieejamās vietās imitēja baļķu uzvelšanos virsū cilvēkiem. Šo mācību ietvaros gandrīz notika traģēdija: kad helikopters pielidoja klāt baļķu krāvumam, tad vēja spiediens no turbīnām lauza rokas resnuma zarus, un visi šie zari gāzās virsū tiem cilvēkiem, kas imitēja cietušos. Kopš Kristapa traģēdijas ir pagājuši pieci gadi, un es mēģinu saprast, kas šo piecu gadu laikā nav izdarīts.

– Un kas nav izdarīts?

M.Š.: – Latvijā vēl aizvien nav sakārtota izsaukuma vietas noteikšanas sistēma. Tā varēja būt gatava jau pirms piecpadsmit gadiem. Tā ir programma, kas visdārgākajā izpildījumā prasītu kādus pārdesmit miljonus eiro. Bet šajā gadījumā lomu spēlē dažādas telekomunikāciju operatoru ambīcijas, jo tās pašas nevēlas ieviest jauninājumus, kas dārgi maksā un nenes tiešu peļņu. Bet, pateicoties šiem jauninājumiem, varētu noteikt zvanītāja atrašanās vietu ar precizitāti līdz dažiem metriem, pat centimetriem. Šo jautājumu esam mēģinājuši risināt kopš Katastrofu medicīnas centra dibināšanas. Tā ir Satiksmes ministrijas tiešā atbildības sadaļa. Acīmredzot ir tā, ka veikli darboņi uz šā projekta pamata nevar neko nopelnīt, jo šādas sistēmas ieviešana maksā tik, cik tā patiešām maksā. Nesen noslīka vairāki peldētāji. Zvanot uz neatliekamās palīdzības numuru, cilvēki teica, ka viņi esot piebraukuši pie smukā ezeriņa pa līkumainu celiņu. Bet kur tas ir?! Ja būtu GPS signāla uztvere, glābēji piebrauktu ātrāk un, iespējams, kāds no slīkstošajiem būtu izglābts. Šā elementa trūkums katru gadu viņsaulē aizved daudzus desmitus cilvēku. Protams, ne vienmēr cilvēkus var izglābt. Bet Kristapa Streiča gadījumā var izpētīt, ko konkrēti izdarīja konkrētais Jānis vai Pēteris un ko sistēmiski varēja izdarīt, lai cilvēks taptu izglābts.

– Tad sāksim ar to, ko konkrētais Jānis un Pēteris izdarīja vai neizdarīja. Kristaps divarpus stundas karājās ar galvu uz leju, bija smagi savainots, cieta briesmīgas mokas, bet glābšana nenotika.

M.Š. : – Tika zaudēts milzīgs laiks, lai Kristapu atrastu. Mūsu burta kalpu valsts bēda ir tāda, ka cilvēki slēpj savus nodarījumus pat tad, ja uz spēles likta cilvēka dzīvība. Pilots nezvanīja ātrajiem bailēs no tā, ka viņu varētu sodīt par lidojumu, kas faktiski bija nesankcionēts. Tā ir cilvēka dzīvības nenovērtēšana. Atcerēsimies: vistraģiskākie bija konsolidācijas gadi, budžeta apgriešana – tajā skaitā arī glābšanas dienestiem, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam utt. Nevienā no šiem dienestiem mācībām gadiem netika piešķirts neviens santīms budžeta naudas. Kā protam, tā maunam. Protams, mēs nesagatavosim supervaroņus, bet mēs varam cilvēkiem iedot glābšanas pamatiemaņas, prasmes rīkoties, saņemot profesionāļu telefonkonsultācijas. Viens no pēdējiem darbiem, ko paspēju izdarīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā: mēs sagatavojām mediķus dispečerus attālinātu telefona konsultāciju sniegšanai cietušajiem un citiem mediķiem.

A.S.: – Pastāstīšu par senu gadījumu Berģos. Ar Jāni Streiču braucām mājās pēc kāda kino pasākuma. Mums pa priekšu brauca melna volga ar divām nullēm numurā. Tā nezin kādēļ strauji pagriezās, aizbrauca, un nākamajā mirklī mēs ieraudzījām uz ceļa guļam vīrieti asins peļķē ar gandrīz norautu kāju. Pierādījās kaut kādi glābēji, kuri nezināja, ko darīt. Izkāpu no auto un teicu viņiem: uzlieciet vismaz žņaugu viņam uz kājas! Atrauju vaļā auto aptieciņu, mēģinu uzlikt žņaugu, bet tas saplīst. Neviens cits neko nedara, stāv bāli un nobijušies. Paķēru kaut kādu trosi, visa notašķījos ar asinīm. Toreiz taču nebija mobilo telefonu, apturējām kaut kādu auto, tajā bija Oļģerts Dunkers, teicām, lai viņš zvana uz traumām, viņš atrada telefona automātu, piezvanīja. Tika sazvanīts Viktors Kalnbērzs, viņš norīkoja mediķus, lai viņi neamputē kāju, kamēr viņš nav atbraucis. Vēlāk uzzinājām, ka operācija ilgusi vairākas stundas, puisis palicis dzīvs, viņu sauc Aivars Ruske. Pēc tam puiša mamma atnāca pie mums ar rožu pušķi – pateicībā par to, ka esam viņas dēlu izglābuši.

M.Š.: – Šajā gadījumā ir runa par senu, bet arī tagad svarīgu parādību – par sabiedrības iesaistīšanos. Jūsu gadījumā iesaistījās visi, izņemot volgu ar divām nullēm... Tagad šī iesaistīšanās diemžēl ir gājusi mazumā. Ir bailes no svešām asinīm, bailes no inficēšanās – no AIDS, no C hepatīta un tamlīdzīgi. Bet tāpēc ir jābūt kvalitatīvai apmācībai: lai cilvēki gribētu un prastu sniegt pirmo palīdzību. Domāju, ka Kristapa Streiča pilots nebija sagatavots pirmās palīdzības sniegšanā, kaut gan tas ir absolūti nepieciešams. Bet kā ir tagad? Nereti ir tā: uz ceļa notiek traģiska avārija, tiek apturēts garām braucošs auto, šoferim lūdz iedot aptieciņu, bet tas jautā: «Un kas man atdos naudu par aptieciņu?» Dažu eiro vērta aptieciņa ir vērtīgāka par cilvēka dzīvību Uzskatu, ka sodi ir par maigu – gan par ātruma pārsniegšanu, gan par būšanu alkohola reibumā pie stūres, gan par notikuma vietas atstāšanu. Nesodāmība veicina vēlmi līdzināties šādiem cilvēkiem. Sak, kāpēc es nevaru, ja viņi var?! Negadījumos cieš gan labie, gan sliktie. Bet mediķiem nav pienākums glābt tikai labos, mediķis nav soģis. Taču pasaules prakses un Streiča glābšanas pieredzes apkopošana un ieviešana, manuprāt, nav notikusi.

– Bet kam tas būtu jādara?

M.Š.: – Glābšanas dienestiem ir praktisko metožu sadaļas izstrāde, bet tiem trūkst analītiskās un metodiskās izstrādes. NMPD uz nozīmīgām konferencēm var aizsūtīt tikai dažus cilvēkus, bet apgūt nākotnes tehnoloģijas vajadzētu daudz lielākam cilvēku skaitam – īstenībā visiem. Tas ir valsts finansējuma jautājums. Mūsu glābšanas dienesti ir kā bērni, kuriem iemācīts lasīt, bet tos nelaiž tālākās skolās. Mēs varam iztērēt desmitiem miljonu eiro dažādiem Eiroprezidentūras pompoziem pasākumiem, bet nevaram atrast dažus miljonus minētajai telefona zvanīšanas vietas noteikšanas ieviešanai.

A.S.: – Bet kāpēc mūsu armija nevarētu piedalīties glābšanas darbos? Zemessargi?

M.Š.: – Piedalās, bet tas ir lēnais mehānisms. Tas nenostrādā, ja būs vajadzīgs reaģēt momentā. Ja kāds cilvēks ir pazudis mežā, kaut vai ar lauztu kāju – armija vai zemessargi, ķemmējot mežu, viņu atradīs kaut vai pēc diennakts. Bet ja izdzīvošanas iespējas tiek skaitītas minūtēs, retāk stundās... Tāpēc es saku: sakne visam ir telefona zvana vietas no notikuma identificēšana.

– Vai paši glābēji tiek fiziski gatavoti smagiem, dažkārt pat ekstrēmiem darbiem?

M.Š.: – Katrs mediķis nevar būt sagatavots par kardioķirurgu, tāpat visi glābēji netiks sagatavoti par švarcenegeriem, glābējiem ir jāzina pamatlietas. Gadījumā ar Kristapu var secināt, ka pietrūka vadības centru koordinējošās un padomdevēju lomas. Vadības centros ir jābūt īpaši apmācītiem ārstiem – konsultantiem vai glābējiem konsultantiem, kas tur atrodas visu diennakti, attālinātu konsultāciju veikšanai. Diemžēl ir jāatzīst: tādi gadījumi, kāds notika ar Kristapu, rada pieredzi. Teorētiski neviens neko nevar izdomāt. Neviens nekarinātu dzīvu cilvēku ar galvu uz leju divarpus stundas, lai secinātu, kas ar viņu pēc tam notiek. Reāla pieredze bija arī ar kuģi Estonia. Glābšanas laikā helikopteri no jūras ar trosēm vilka desmitiem cilvēku, viņi glābšanas plostos pirms tam dzīvi atradās horizontālā stāvoklī un vēsumā. Un ļoti daudzi izvilktie helikopteros pēc tam mira... Tikai pēc tam atklājās: ja cilvēks ilgi ir atradies aukstā ūdenī un viņu ceļ stāvus gaisā, asinis strauji satek uz leju, iestājas smadzeņu tūska un nāve. Un tikai pēc tam tika mainīti Ziemeļvalstu un Eiropas glābēju algoritmi: cietušie no ūdens ir jāpaceļ horizontālā stāvoklī. Es nezinu, vai Kristapa nāve ir kalpojusi par pieredzes avotu, vai šis negadījums ir bijis izanalizēts, lai labākā veidā reaģētu uz visiem turpmākajiem līdzīgajiem nelaimes gadījumiem. Domāju, ka ne. Noprotu, publiskajā vidē secinājumi par šo gadījumu neparādās tāpēc, ka Latvijā tam nav akadēmiskās un pētnieciskās vides.

– Publiskajā vidē nav bijusi arī analīze par traģēdiju veikalā Maxima. Pēc liecinieku teiktā: glābēji daudzas stundas negāja iekšā sabrukušajā veikalā, jo paši glābēju komandieri nezināja, ko darīt.

M.Š.: – Nekustamo īpašumu projektos un kartēs atzīmēta katra konstrukcija, katrs panelis, pagrabiņš un kociņš, bet šī informācija nav operatīvi pieejama glābējiem. Tad, kad uz Maxima aizbrauca glābēji, viņi daudzas stundas nevarēja iegūt ēkas un zemes plānu. Tikai laimīgas sakritības dēļ pēc vairākām stundām rasējumus ieguva. Un tikai tad glābēji varēja sākt drošāk strādāt. Diemžēl daudziem – par vēlu... Un tas notiek pasaules ātrākā interneta valstī.

– Astrīda, vai jūs iesūdzējāt tiesā pilotu, kas veda Kristapu?

A.S.: – Nē, šo procesu koordinēja Kristapa tēvs Jānis Streičs. Pagāja vairāk nekā gads, es februārī atlidoju uz Latviju. Mēs braucām uz Daugavpili, jo tur vajadzēja notikt tiesai. Bet nekāda tiesa nenotika... Izrādījās, ka mans bijušais vīrs Jānis Streičs jau pirms diviem mēnešiem pilotam bija visu piedevis...

M.Š.: – Tas, kādā līmenī bija sagatavoti glābēji, kuri mēģināja no koka nocelt Kristapu, nav viņu privātais jautājums, tas ir glābšanas dienestu kopīgā līmeņa un sagatavošanas organizēšanas jautājums. Pavasaros dzēšot kūlas ugunsgrēkus un glābjot nelaimē nonākušus dzīvniekus – tas faktiski ir lielākais glābšanas dienestu cilvēku treniņš. Viņi mācās tikai «kara laukā». Kur viņi var gatavoties? Kur ir labi aprīkotie poligoni, kur apkopoti pētījumu rezultāti, no kuriem glābēji var mācīties? Kur ir mūsu ugunsdzēsības un glābšanas profesori? Kur ir akadēmiski izglītotie cilvēki, kuri savas zināšanas var nodot tālāk? Ir tikai ugunsdzēsības koledža, bet tas, piedodiet, ir tehnikums. Visu cieņu, labi, ka ir. Bet kur augstākais līmenis? Armijai gan viss ir kārtībā, jo visi karavīri ir iekļauti kopīgajā NATO apmācības sistēmā. Mums neatliekami ir nepieciešama glābšanas ekspertu bāze: viens zina visu par glābšanu no lediem, otri par glābšanu grūti pieejamās vietās, trešie par glābšanu ugunsgrēkos un tā tālāk. Un vajag akadēmiski analizēt un sistematizēt kļūdas, lai nākotnē tās neatkārtotu. Pretējā gadījumā traģiskās nelaimēs neizglābto skaits palielināsies, bet mēs tikai plātīsim rokas.



Latvijā

Valsts vides dienesta (VVD) Radiācijas drošības centrs (RDC) nav saņēmis oficiālu informāciju par avāriju Rostovas atomelektrostacijā, un radiācijas līmenis Latvijā atbilst ikdienas situācijai, aģentūru LETA informēja VVD sabiedrisko attiecību vadītāja Aija Jalinska.

Svarīgākais