«Mēs nedrīkstam skaļi izrādīt savu nepatiku. Ja mēs to darīsim, būs nepatikšanas,» teic kāda Zviedrijas latviete, kad jautāju viņai par attieksmi pret imigrantiem, kas pārplūdinājuši valsti, lielākoties galvaspilsētu Stokholmu. Bilstu, ka arī viņas ģimene ir imigranti, taču sieviete tūdaļ zina teikt: «Mēs jau sen esam integrējušies Zviedrijas sabiedrībā, zinām zviedru valodu, mūsu bērni beiguši zviedru skolas, mēs pilnībā esam iekļāvušies zviedru tradīcijās un cienām Zviedrijas likumus.»
Savukārt nospiedoši lielākā daļa imigrantu, kas ieradušies no Āfrikas, no Tuvo Austrumu valstīm, pat nedomā integrēties: viņiem savās kopienās ir labi tāpat, valsts netraucē, maksā pabalstus, valodu mācīties nespiež un mušas arī nekož. «Pateicoties» Zviedrijas imigrācijas politikai, izglītības līmenis valstī ir ievērojami krities, aug noziedzība, imigranti nereti dara visu, kas viņiem ienāk prātā. Taču – nedod dies parādīt, ka esat pret imigrāciju, jūs sevi identificēsiet kā rasistu, kam nevar būt nedz sava viedokļa, nedz nākotnes.
Stokholmas «melnās» priekšpilsētas uzdzen trīsas, un atliek vien iedomāties, kas notiks ar Rīgu un Latviju, ja valsts piekritīs uzņemt bēgļus. Pagaidām vēl turamies pretī šai prasībai, tomēr atteikumu var pārvarēt Briseles spiediens. Iespējams, tuvāko piecu gadu laikā Latvijai nāksies uzņemt ap 7000 bēgļu, tā ka skaitlis 700 ir tikai ziediņi. Ābolīši ienāksies pēc tam. Baidos, ka uzreiz iepuvuši. Jo Latvija diez vai spēs pārciest vēl vienu migrantu vilni: tādi jau ir bijuši pēc 1940. gada okupācijas, kā arī pēc Otrā pasaules kara beigām, kas atnesa nākamo padomju okupāciju. Latvijā ienāca krievvalodīgo ordas, kas uzreiz pieprasīja mainīt latvisko dzīvesveidu pret padomisko, ienāca ar svešu mentalitāti – ar savām slotām svešā pirtī. Ja kāds mēģināja iebilst, to uzreiz nokristīja par tautas ienaidnieku un nosūtīja tur, kur vajag nosūtīt.
Situācija atbaidoši līdzīga Zviedrijas situācijai – tikai ar atšķirību, ka tā nav bijusi padomijas okupēta. Bet valdības verdziskums attiecībā pret migrantiem tieši tāds pats kā savulaik padomju Latvijā. Runājot par imigrantiem, jauku domu nule paudusi arī eksprezidente Vaira VīķeFreiberga: «Latvieši, kas uzņemti tik daudz valstīs... Tagad teikt, ka mēs bēgļus nevaram atļauties... Tas nav morāli simpātiski.» Laikam eksprezidentes kundze nav pamanījusi atšķirību starp šodienas Tuvo Austrumu migrantiem un Latvijas cilvēkiem, kas bēga no komunistu režīma. Pirmie dodas uz labklājības valstīm, kurās ir stabila sociālā sistēma, lai ar minimālu piepūli iegūtu «pelnītus» pabalstus. Latvieši pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās, nenojaušot, kas viņus sagaida. Turklāt latvieši devās prom ar cerībām atgriezties dzimtenē, ar sāpju pārņemtām dvēselēm, nevis ar mērķi sagrābties svešas valsts pabalstus. «Morāliski (ne)simpātiska» ir viena cita lieta: kad nākamā prezidente bēga pāri jūrai, viņas ģimenei šo iespēju deva tie paši latviešu leģionāri, kas vēl turēja Kurzemi un kuriem viņa mūsdienās tā arī nepaspēja vai negribēja pateikt paldies.
Diez vai «morāliski» argumenti kaut ko mainīs attieksmē pret nākamo migrācijas vilni, kas mums atnesīs vien negācijas un atgādinās par visiem pārējiem viļņiem. Bet, kā smejies, svēta vieta nekad tukša nemēdz palikt: no Latvijas joprojām aizbrauc cilvēki, un tukšums aizpildās gluži kā savienotajos traukos, kārtējo reizi sajaucot mentalitātes, kultūras un nekultūras. Par aizbraukšanu «lielais paldies» jāsaka visiem valdīklām, jo neba no laba prāta ļaudis pamet Latviju. Arī tagad: Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs apgalvo, ka iedzīvotāju ienākumu nodokļa plānotā samazināšana, ņemot vērā ministriju vēlmes un ģeopolitisko situāciju, nav iespējama. Kaut arī vēl pirms Laimdotas Straujumas valdības tika solīts, ka ik gadu ienākuma nodoklis tiks samazināts par vienu procentpunktu. Tas nozīmē, ka vieglāk nekļūs.
Bet kam šodien viegli? Mūsu pašu mājas ir pārņēmis nepārejošs bardaks, un vienīgais resurss, ko joprojām var slaukt, ir cilvēks. Varbūt vispirms sakārtojam paši savu māju un pēc tam sākam lāpīt pasauli? Un, kamēr valsts eiropeiskā tolerance pret imigrantiem vēl nav sasniegusi Zviedrijas aplamo apogeju, drīkstam pateikt: Latvija nevēlas uzņemt imigrantus. Mēs neilgojamies pēc svešām slotām. Nedz 1940. gadā ilgojāmies, nedz arī tagad.
