Par vienu ugunskuru labāks
Kad dienvidvējš ar lunkaniem pirkstiem izbrauc cauri pelēkzaļam rudzu laukam un apstājas sprogainiem raspodiņiem saaugušā paugura pakausī. Kad bērzu pazares pieriet pilnas ar tumšzaļu vasaras sākuma pirmpienu. Kad pļavas alkaini tiecas debesīs, bet lietus maigi pātago savu mīļoto – zemi. Tad ir Jāņu laiks. Kā nepārejoši īsais laika sprīdis starp rietu un ausmu, kā iezīmējums saulgriežu tektoniskā lūzuma līnijā. Starp vakar un šodien. Starp tevi un mani.
Tad nomet savas izlikšanās aizsargkrāsu un pieskaries pagāniskās vasaras molbertam, pieglaudies tam, saplūsti ar to. Mēļš pusnakts samts acumirklīgi sadeg ilgus mēnešus krātajā ugunskurā, un tu paliec kails, bez izlikšanās, tikai ar vasaras krāsām kā ar ziedputekšņiem saģērbies. Tu drīksti pateikt un jautāt visu, līdz pat neatbildamajam vaicājumam par to, kāpēc nezied papardes. Tu drīksti nepazīstamajam, pie saulgriežu liesmām satiktajam cilvēkam uz pleciem uzklāt glāstu un pasniegt karstu vārdu. Lai nenosalst vēsajās nejaušību stundās.
Tāda atklājumu nakts. Tu ieraugi zvaigznes, kas jau sen – pirms miljoniem gaismas gadu – izdzisušas. Tu pamani, ka sirds, kas pelnos sabirzusi, dzen dzīvības asnus. Zeme, silta kā mātes klēpis, tevi uzpilda ar dzīvotgribas degvielu. Tu pirms tam pat nenojauti, cik dziļa bija tava aiziešana un cik augstu tev tagad jāceļas. Tur, līdz gaišajai ziemeļu švīkai virs mežiem. Līdz rītam, kas atnāks pat neaizgājis.
Tu atver acis, un tajās ielīst visīsākās nakts spožums. Kalni sasaucas gavilēs un ugunskuros. Atceries, kā tajā dziesmā... Cik būs uguņu uz katra kalna... Tu skaiti ugunis kā mazas zelta naudiņas un liec kabatās. Tur glabāsies ne tikai ikdienas putekļi, nu tajās būs arī zelts. Tavas zemes, tavas Latvijas un tavas mīlestības zelts. Nepazaudējams un neizdodams. Vienīgais, kas tev palicis. Un neko jau vairāk arī nevajag: tā ir bagātība, kas nav piederējusi nevienam valdniekam, lai cik viņš arī dižotos ar zelta ķēdēm vai briljanta piekariņiem. Ne jau ķēdēs vai piekariņos mīlestība slēpjas. No tiem mīlestība var tikai slēpties.
Jānīt’s šonakt nāk pār gadskārtu. I ne skudru nesamin, i ne zelta naudiņai uzkāpj. Viņš nāk, kad saule atkal pagriežas uz rudeņiem, viņš nāk, lai mēs neskumtu par straujo smilšu pulksteņa tecējumu, kas sola arī ziemas pēc rudeņiem. Viņš nāk, kad Dievzemīte pret mums vismīļāk vaigu pavērsusi. Viņš atnes saulgriežu gaismas riekšavas, un tu brīnies, ka visiem, itin visiem tās pietiek. Viņš ir dāsns, un gaismas mums pietiks līdz nākamajiem saules griežiem.
... Kad vakars ar rītu satiekas pat nešķīrušies. Kad pērnā gada vainagi atdodas uguns karstajām skavām. Kad tu sajūties kā viens stars no dzirksteļu spieta un kā vasaras ķēniņš vienlaikus. Kad laiks aptur savu skrējienu un apstājas debesu gaišajā stāvvietā.
Tad ir Jāņu laiks.
Tad tu piedalies vasaras ziedēšanā un dāsnumā.
Tad tu paliec par vienu ugunskuru labāks.
