Elita Veidemane / Autori

Vēl pie varas ruļļiem esošais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Toms Artūrs Plešs tā arī neko nav varējis izdarīt, lai savaldītu Daugavpils valstspilsētas mēra Andreja Elksniņa (S) pretvalstiskās aktivitātes. Ar dvēseliskām mokām un uzspēlētu pompu pilsēta gan tika atbrīvota no okupantu pieminekļu smakas, tomēr ne līdz patiesi tīram gaisam. Turklāt Elksniņš nesen arī paspēja nogānīt Latviju īpaši smalkā veidā.

„Mani aizkustina šīs rūpes par manu prezidentūru (smejas)... Biju ievēlēts uz četriem gadiem un uz šo laiku arī plānoju savu darbību. Kas būs tālāk – nezinu. Viss izšķirsies īsi pirms finiša. Būšu apmierināts, ja man būs nākamais prezidentūras termiņš, bet būšu tikpat apmierināts, ja kļūšu par vienkāršu privātpersonu, kas vēro un analizē politiku,” teic Egils Levits. Šodien intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu.

„Jauniešu vietā man grūti atbildēt. Varbūt viņi vispār netaisās iet dienēt. Tad būtisks top jautājums: kāpēc mūsu sabiedrotajiem – NATO karavīriem – vajadzētu aizstāvēt Latviju, ja mūsu pašu sabiedrība to nevēlas darīt?” retoriski vaicā ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bruņoto spēku komandieris.

„Varbūt labāk ieguldīt līdzekļus pretgaisa aizsardzībā, nevis civilās aizsardzības aizsargbūvēs? Ja nav pretgaisa aizsardzības, lādiņi nokrīt uz mājām, kas pēc tam ir jāatjauno. Ja būtu pretgaisa aizsardzība, nekādi lādiņi uz mums nekristu. Savukārt patvertņu būvēšana izmaksātu miljonus. Nauda jāiegulda jēdzīgi,” uzskata Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis.

„Mums bija svarīgi izveidot koalīciju no lielāka cilvēku skaita – stabilu koalīciju. Gadās, ka deputāti slimo. Gadās, ka deputātiem ir alternatīvs viedoklis, piemēram, Aleksandram Kiršteinam (NA) nereti ir cits viedoklis. Tāpēc 54 balsis ir diezgan relatīvs skaitlis. Tas nozīmē, ka jābūt nopietnai koalīcijas disciplīnai. Savukārt otrā pusē ir fundamentāli jauni Rosļikova spēki, mēs vispār nesaprotam, kas viņi ir un kā viņi izpildīsies,” domā Evika Siliņa („Jaunā Vienotība”), Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa parlamentārā sekretāre, 14. Saeimas deputāte.

„Tagad es jums pateikšu, kas notiks tālāk. Sarūsējusi fašistu kaska uz bērza krusta – tas ir viss, ko viņi pelnījuši,” tīmeklī gaudo kāda Jeļena Osipova, sērojot par kārtējā padomju okupekļa – šoreiz Liepājā – nojaukšanu. Kaska un krusts ir novēlēti „naciķiem”, kuri mīda visādu osipovu „istoričeskuju pamjaķ” (vēsturisko atmiņu – krievu val.). Nav gan dzirdēts, ka par šiem draudiem policija būtu sākusi resorisko pārbaudi – kā gadījumā ar anesteziologa dr. Roberta Fūrmaņa ironisko piezīmi par to, ka viņš vēlas būt suns.

„Tas būtu apmēram tāpat, ja Anglijas karalis teiktu, ka viņš grib vienā valdībā konservatīvos un leiboristus. Bet starp viņiem ir mazāk pretrunu nekā starp NA un „Progresīvajiem”,” ironiski teic Aleksandrs Kiršteins (NA), vērtēdams pēcvēlēšanu sarunvedēja Krišjāņa Kariņa (JV) pirmdienas piedāvājumu: koalīciju veidot no trim spēkiem, uzdāvinot vienu ministra krēslu „progresistiem”.

„14. Saeimas vēlēšanās aptuveni 28% no vēlētājiem nobalsoja par tām partijām, kuras parlamentā neiekļuva, jo nav pārvarējušas noteikto 5% barjeru,” apgalvo kāds Sergejs Grevcevs, kurš iesniedzis iniciatīvu portālā „manabalss.lv” – par to, lai pazeminātu procentu barjeru, ko nepieciešams pārkāpt, lai politisko spēku ievēlētu Saeimā. Pēc Grevceva domām, barjerai jābūt 3%.

„Tā ir nacisma vispretīgākā forma – krievu nacisms,” nesen tīmeklī izteicās kāds Krievijas politikas vērotājs. Viņš salīdzināja to ar vācu nacismu, kas esot bijis ar savu estētiku – ļaunuma estētiku. Tā esot izpaudusies ne tikai skaistās uniformās, bet pat skaidrojumos, kāpēc, piemēram, jānogalina skaisti.

„Vai tā ir taisnība, ka pie jums atver bumbu patvertnes?” „Jā.” „Viss ir tik slikti?” „Jā.” Šādu saraksti man atsūtīja kāds paziņa, kuram Maskavā dzīvo draugs. Līdz 18. oktobrim Maskavas varas iestādes iedzīvotājiem lika atbrīvot zem namiem esošos pagrabus un autostāvvietas. Tur paredzēts izvietot guļvietas, sildītājus un pirmās palīdzības aptieciņas. Pagaidām iekļūšana šajās „patvertnēs” gan būšot aizliegta – līdz īpašam rīkojumam. Tāds lēmums pieņemts Maskavas mērijā.

Nedrīkst pieļaut, ka nākamā valdība ieslēdz atpakaļgaitu un pārskata līdz šim ieviestās reformas, – intervijā LR pauž koalīcijas sarunvedējs Krišjānis Kariņš, kuram – drīz jau būs mēnesis apkārt – nu galīgi nevedas ar tām sarunām. Katru dienu viņš nāk klajā ar vienu un to pašu paziņojumu, sak, „Progresīvajiem” jābūt valdībā. NA un AS ir pret šādu soli, atsakās runāt ar „Pro”, tie apvainojas, uzlej nerunātājiem samazgu spaini, tomēr turpina lūgties. Tā paiet gadi...

„Ir astoņpadsmitgadīgas meitenes, kuras griež nost krūtis. Šādi cilvēki jau mums ir, un nav starpības, tie ir divi, pieci vai desmit. Pat ja mums būtu viena tāda meitene, kura faktiski ir sterilizēta un kura domā, ka tas kaut kādā veidā atrisinās viņas dzīves problēmas, tas jau ir par daudz,” atzīst Nils Konstantinovs, pusaudžu psihoterapeits. Savukārt partijas „Progresīvie” viedokļu līdere Jana Simanovska apgalvo: „Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu.” Noziedzība vai vieglprātība? Intervija ar Nilu Konstantinovu par šobrīd aktuālajām tēmām.

„Tiek meklētas pseidoideoloģiskās atšķirības,” – šādu domu LTV raidījumā „Kas notiek Latvijā?” pauda viens no „Progresīvo” spices vīriem Mārtiņš Kossovičs, šņukstēdams par to, ka Nacionālā apvienība (NA) un „Apvienotais saraksts” (AS) nevēlas koalīcijā ņemt ceturto partiju – „Progresīvos”, ko gan izmisīgi vēlas „Jaunā Vienotība”.

Naudiņu politiķiem tomēr gribas. Tāds secinājums rodas, iepazīstoties ar Saeimā iekļuvušo un arī neiekļuvušo partiju viedokļiem par to, vai valstij jāfinansē šie politiskie veidojumi. Tikai viena partija skaidri rosināja atteikties no valsts finansējuma. Atgādināšu, ka, patiesību sakot, nav tādas „valsts naudas”, ir tikai nodokļu maksātāju nauda, tas ir, no mūsu kabatām izņemtā nauda, kas tiek izdalīta politiskajām partijām.

„Negribas lielīties... Tā ir viena no komunikācijas kļūdām. Mēs tā kā timurieši – pa nakti izdarījām... nu, tie, kas tajos okupācijas laikos dzīvoja, zina, tur tāds... pa nakti jaunieši dara labas lietas, bet tā, lai no rīta neviens neuzzinātu,” „konservatīvo” pagaidāmlīderis Jānis Bordāns, skaidrodams savas politkopas neveiksmi Saeimas iekarošanā, filigrāni savij kopā padomju laika grāmatas varoni – Timuru – ar savu nedziestoši spožo personību.

„Izmantojot krievu okupācijas varas pakalpiņu rakstītus „iesniegumus no Baltijas valstu vietējās garīdzniecības puses”, Maskavas patriarhāts pieņēma lēmumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu Maskavas patriarhātam. Latvijas pareizticīgā baznīca tika likvidēta, tās īpašumus konfiscēja, sinodi atlaida un toreizējam metropolītam Augustīnam metropolīta nosaukumu atņēma,” par Latvijas pareizticīgās baznīcas vēsturi stāsta zvērināts advokāts Aldis Alliks. Par šiem un citiem jautājumiem šodien saruna ar viņu.

„Aizsardzības resors sapņo par vispārēju karaklausību, bet 32% skolas vecuma puišu ir liekais svars un aptaukošanās, 25% piemīt stājas problēmas un mugurkaula deformācijas. Vairāk nekā puse skolas bērnu nesporto nemaz, ja nu vienīgi planšetē vai datorā, toties pēdējos divos gados vairojušās atkarības (arī no narkotiskām vielām), un tas lielā mērā ir, pateicoties dažu iepriekšminēto partiju labvēlībai pret atkarību jomu,” spriež ārsts Pēteris Apinis. Šodien pēcvēlēšanu saruna ar viņu

Mēs neesam tiesīgi pieaicināt medijus, lai publiski parādītu to, ko cilvēki izdara ar dzīvniekiem, respektīvi, mēs nedrīkstam rādīt, mūsuprāt, vainīgos cilvēkus, – šāda doma izskan diskusijā „Mājdzīvnieki Rīgā 21. gadsimtā: spožums un posts”, ar ko tiek atklāts dzīvnieku aizsardzības tēmai veltītais mēnesis. Runa ir par nežēlību, vienaldzību, sadismu... Varbūt tieši par to vajadzēja vairāk runāt šajā diskusijā? Garie monologi par kovidpandēmijas radītajām blaknēm attiecībā uz dzīvnieku turēšanu – tie diez ko neiedvesmoja.

„Ja tik daudzas svarīgas lietas ir liktas uz spēles – valsts esība, valsts iziešana no krīzes –, tad krīzē izmantot nepārbaudītu resursu būtu tas pats kas sūtīt kaujā nesagatavotus karavīrus,” – to Uldis Pīlēns, „Apvienotā saraksta” veidotājs, saka par „Progresīvajiem”, kurus koalīcijā par varītēm cenšas iestutēt gan „Jaunā vienotība”, gan Valsts prezidents, gan sabiedriskie mediji. Par to un citiem tematiem – saruna ar Uldi Pīlēnu.

Viena no lielākajām uzvarām 2022. gada Saeimas vēlēšanās – „konservatīvo” atstāšana aiz borta. Divi no lielākajiem zaudējumiem – marksistisko „progresīvistu” un prokremliskās politkopas „Stabilitātei!” iekļūšana Saeimā. Tā kā Bordāna politpulciņš vairs netraucēs attīstīties Latvijai, parunāsim par dažiem personāžiem, kuri tomēr iekļuvuši Saeimā.

„Urnas jūs gaida! Visi pie urnām!” skandē koalīcijas partiju sponsorētie mediji – cerībā, ka vajadzīgie cilvēki nobalsos par vēl vairāk vajadzīgajiem cilvēkiem un viss paliks kā iepriekš. Vēlētāji mulst, mētādamies starp izvēlēm – balsot vai nebalsot. Protams, balsot. Pretējā gadījumā jūsu vietā nobalsos citi.

„Apkārt ir sociāli un politiski asas tēmas, taču nacionāļi tajās neiesaistās. Pabriks kasās ar Kariņu, vēl tur kāds ar kādu, bet vai ir dzirdēta diskusija starp Rosļikovu un Dzintaru? Šāds klusums var būt par iemeslu nacionāļu graujošam kritumam. Šajā brīdī, kad ar tautas iniciatīvu zibenīgi tika nogāzts Pārdaugavas okupeklis, ar karogiem staigāja liberāļi – nevis nacionāļi,” spriež Mārcis Bendiks, publicists un politisko procesu vērotājs. Šodien – par 14. Saeimas vēlēšanām un to paradoksiem.