Svarīgākais nav uzvārds sportista krekla aizmugurē, bet gan vārds, kas ir uz krūtīm – Latvija

© Scanpix

Prieks un asaras. Triumfs un zaudējums. Viss kā dzīvē. Tieši tāpat kā Pasaules kausa izcīņā, kurā pirmo reiz piedalījās Latvijas basketbola izlase. Piektā vieta turnīrā, pēdējā spēlē uzvarot Lietuvas valstsvienību. Latvijas izlases kapteinis Dairis Bertāns par turnīru kopumā saka: “Nedaudz skumji, bijām tik tuvu. Zinām, ka ar savu spēli varbūt bijām pelnījuši ko taustāmāku.” Ar “taustāmo” viņš acīmredzot domāja medaļas. Bet skumji gan nav. Sajūta patiesībā ir varena: paldies Latvijas komandai!

Kamēr ir kartupeļi un sāls

“Man nervi netur. Grūti skatīties,” turnīra laikā atzina daudzi līdzjutēji, kuri mēģināja vērot spēles TV ekrānā. Tomēr spēles aizrāva gluži kā spriedzes filmas, tikai reizi pa reizei gribējās aizvērt acis, lai neredzētu kaut ko paredzami briesmīgu. Bet tās jau tikai emocijas.

Eksprezidents Andris Bērziņš arī vēroja turnīru. “Sestdien rakām kartupeļus, sarīkojām pusdienas pārtraukumu, lai varētu noskatīties mūsējo basketbolistu spēli ar lietuviešiem,” sarunā ar “Neatkarīgo” pastāstīja eksprezidents, “un man bija prieks par to, kā mūsu jaunie cilvēki spēj sevi mobilizēt uzvarai, kā viņi cenšas iegūt savu vietu zem sporta saules. Tas patiesībā ir fenomenāli, ka nosacīti lielās basketbola valstis “dabūja pa muti” no valstīm, kas ir nosacīti mazas.”

Bet tas mazums ir tikai šķietams, jo gars jau ir liels. Un, ja šo garu vēl “paēdina” ar labiem kartupeļiem, kuru raža šogad ir branga, tad viss kārtībā: ziemu izdzīvosim. “Ja no kādas kaimiņzemes varam nopirkt sāli, lai to uzbērtu ceptiem kartupeļiem, kuru pilns pagrabs, neviens bada nāvē nemirs,” optimistiski teic Andris Bērziņš. Jācer, ka arī mūsu basketbolisti ir kartupeļu cienītāji - kartupeļu pankūku gardēdāji. Droši vien tāpat kā lietuvieši - ar saviem kartupeļu cepelīniem. Brāļu tautas tomēr.

Nešpetno līdzjutēju dēļ pārtrauc sporta attiecības

“Nav jau atskaites punkta, jo mēs beidzot - pirmo reizi - iekļuvām šajā Pasaules kausa izcīņā. Un tas viss atnāca kopā ar veiksmīgu rezultātu. Bieži vien ir tā, ka komandā ir pāris zvaigznes, un tad kādam šķiet, ka tās zvaigznes izvilks komandu. Nē, komanda parasti ir priekšplānā,” tērzējot ar “Neatkarīgo”, teica žurnālists, rakstnieks un sporta pazinējs Armands Puče, “turklāt komanda sastāv ne tikai no spēlētājiem, tur ir arī ārsti, fizioterapeiti, mazie gariņi, kuri pienes dvieļus un ūdeni… Trenerim, protams, ir sava loma, bet viņš jau neiet laukumā un nemet bumbu.”

Varbūt trenerim ir jāprot iedvesmot? Iespējams, latviešu komandas treneris Luka Banki tieši tāds arī ir - ar spēju iedvesmot? Puče iesaka nepārspīlēt: “Ko nozīmē - iedvesmot? Mēs taču runājam ne jau par bizbizmārīšu grupiņu, bet par pieaugušiem cilvēkiem, no kuriem jau daudziem ir ģimene un bērni. Kāda tur iedvesma? Viņi vienkārši atbildīgi dara savu darbu. Ar to bieži vien arī pietiek.”

Un tomēr prātā nāk liktenīgais pēdējais metiens spēlē ar Vācijas izlasi: ja grozā trāpītu “trīspunktnieks”, mūsu komandai, iespējams, būtu variants cīnīties pat par zeltu. “Tikpat labi varam palūkoties uz liktenīgo “trīspunktnieku”, ko uz mūsu grozu meta franči. Ja trāpītu, tad sestdien mēs skatītos… nē, tad mēs vispār neko neskatītos. Mēs visi raktu kartupeļus, piemēram,” smejas Puče, “bet basketbolisti dara darbu, ko viņi prot.”

Latviešu spēle ar lietuviešiem, kurā mūsu komanda uzvarēja ar 98:63, protams, izskatījās varena, bet kas bija noticis ar lietuviešiem? Viņi padevās? “Nē, viņi Latvijai nekad nepadotos,” iebilst Puče, “vienalga, vai tā būtu draudzības vai brīvības spēle, vai spēle par vietu turnīra tabulā. Vajag pašķirstīt vecās hronikas: 1939. gadā Latvija uz laiku pat pārtrauca sporta attiecības ar Lietuvu - basketbola dēļ. Toreiz Eiropas čempionātā, kas notika Kauņā, lietuvieši uzvarēja ar viena punkta pārsvaru, bet atmosfēra bija tāda, ka leišu līdzjutēji ļoti nešpetni uzvedās, un Latvijas sporta vadība uzskatīja, ka tā ir necieņa pret sportistiem.”

Lietuvieši nepadevās. Mēs uzvarējām

Lasām (laikraksts “Brīvā Zeme”, 1939. gada 5. jūnijs): “Valsts sporta dzīves augstākais vadītājs, sabiedrisko lietu ministrs A. Bērziņš pēc Eiropas basketbola meistarsacīkstēm Kaunā informēts par turienes publikas izturēšanos pret mūsu sportistiem. Ministrs pēc tam pieņēmis attiecīgu lēmumu. Lēmumā konstatēts, ka - skatītāji (..) veltījuši mūsu spēlētājiem nekorektus svilpienus un traucējuši viņus soda metienu izpildīšanā, trokšņojuši, svilpojuši un dauzījuši kājām. (..) Lietuvas - Latvijas basketbola sacīkste bija pieslēgta radiofonam, un publikas ārkārtīgi nekorekto izturēšanos dzirdēja arī daudzi desmiti tūkstoši sporta draugu Latvijā. (..) Latvijas sporta vadība, nevarēdama garantēt sevišķi draudzīgu publikas izturēšanos pret Lietuvas sportistiem, ja viņi viesotos Latvijā, paziņo, ka viņa par nožēlošanu ir spiesta pārtraukt visas sporta sacensības Lietuvas un Latvijas sportistu starpā, līdz Lietuvas sporta vadība pilnīgi noteikti varēs garantēt savu skatītāju korektu un viesmīlīgu izturēšanos pret mūsu sportistiem.”

“Nē, lietuvieši nepadevās. Mēs uzvarējām,” runājot par pēdējo - sestdienas - spēli, precizē Puče. “Jo kam tad spēlē sportisti? Līdzjutējiem. Ja nesanāca uzvarēt, tas nenozīmē, ka viņi negribēja uzvarēt. Tas nozīmē, ka pretinieks bija spēcīgāks.”

Jāmācās pateikt paldies

Nešaubīgi, ka sportiskās uzvaras paceļ nacionālo pašapziņu. Bet Puče ir pragmatisks: “Tas ir kā ar dārzu, kam akmeņu celiņš aizaudzis ar sūnām. Ravējam sūnas, lai celiņš izskatās labi. Tāpat ir ar izklaides industriju: mēs vērtējam savus tautiešus, kuri mērojas spēkiem ar citām komandām, un uzvaras “izravē” sūnas. Bet prasme darīt darbu un priecāties par darba rezultātiem - tā ir veselīgas nācijas pazīme.”

Tomēr Puče aicina nepasludināt katru basketbolistu par nācijas varoni, jo tas, viņaprāt, būtu pārspīlējums: galvenais tomēr ir teicami padarīt savu darbu. “Iedomājies, cik daudz ir profesiju, kurās katru dienu - katru! - darbs jāpaveic perfekti. Turklāt svarīgākais jau nav tas uzvārds uz sportista krekla muguras, bet gan vārds, kas ir uz krūtīm - Latvija. Ne tikai maziem puikām, kuri sapņo par uzvarām, jāparāda - ir lieliski, ka mums ir sava valsts, tas jāredz un jāsaprot visiem.”

Puče uzskata, ka mūsu izlases izcīnītā piektā vieta - tas ir ļoti labi. Jo tā ir mūsu pirmā reize. “Mēs varam izbaudīt to, ka vispār esam nokļuvuši līdz Pasaules kausam,” saka Puče, “bet nevajag pārspīlēt ar varoņeposiem. Mūsu puiši izdarīja godam savu darbu, un mums viņiem jāpasaka paldies. Tāpat kā par daudz ko mums jāmācās pateikt paldies. Tas jādara daudz biežāk.”

Redzam tikai to, kas notiek uz “skatuves”

Mārtiņš Bondars, politiķis, bijušais profesionālais basketbolists, viegli iztraucēts, skatoties basketbola spēli starp Kanādu un ASV, tomēr labprāt piekrīt sarunai ar “Neatkarīgo” (jo ASV treneris pieprasījis divu minūšu pārtraukumu). “Latvijas izlases 5. vieta Pasaules kausa izcīņā - izcils sasniegums,” viņš iesāk un turpina. “Ir trīs lietas. Pirmkārt, neticams fanu atbalsts. Kad mūsējie spēlēja Džakartā un Manilā - tās bija kā mājas spēles. Otrkārt, mums ir fantastisks treneris - Luka Banki. Fantastiski, kā viņš mācēja ar tik mazu resursu panākt rezultātu pret komandām ar daudz būtiskāku resursu. Treškārt, izcila basketbolistu disciplīna un spēles sniegums.”

Bondars paskaidroja, ka ar mazo resursu viņš domāja rezervistu soliņa garumu: “Latvija salīdzinājumā ar citām komandām ir vājākā situācijā, jo tai ir daudz īsāks šis soliņš. Daudzām komandām uz soliņa sēž zvaigžņoti spēlētāji, mums pagaidām tā nav. Toties mums ir vienota komanda.”

Bondars uzskata, ka ikviens sportists ar krekliņu, kam uz krūtīm ir vārds - Latvija, sportists, kurš guvis panākumus, ceļ mūsu kopīgo garu. “Mēs redzam to, kas notiek uz sporta “skatuves”, bet neredzam to nežēlīgo darbu, ko viņi iegulda ikdienā, to, kas notiek svaru zālēs, skrienot krosu vai peldot, ziedojot savu laiku un enerģiju. To nevar nenovērtēt,” saka Bondars.

Komentāri

Ceturtdien “Carnegie Europe” rīkotajā pasākumā Briselē, greznajā “Concert Noble” zālē, ar savu pirmo lielo runu NATO ģenerālsekretāra amatā uzstājās Marks Rite. Tā bija viņa programmatiskā runa, kurā jaunais NATO ģenerālsekretārs iezīmēja savu misiju šajā atbildīgajā amatā un nosprauda galvenos mērķus pasaulei tik sarežģītā laikā.

Svarīgākais