Pagājušajā mācību gadā gandrīz pusē Latvijas skolu (320 no 668) kā otro svešvalodu izvēlējās apgūt tieši krievu valodu. Šogad esot līdzīgi. Viens otrs apgalvo, ka tā ir populārākā izvēle. Aptuveni 1000 pedagogu pasniedzot šo apmācību. Bet pēc trim gadiem izglītības sistēmā sagaidāma kārtējā reforma: krievu valoda vairs nebūs otrā izvēles valoda, tās vietā – jebkura no ES valodām. Vai tiešām krievu valoda ir tik populāra? Ja ir, tad – kāpēc?
Lai nebūtu pārpratumu, pateikšu uzreiz: krievu valodu pārvaldu gandrīz perfekti - gan mutiski, gan rakstiski. Tas tā veidojies, pateicoties manam pamatskolas krievu valodas skolotājam Izrailam Manoimam, kurš mums sāka mācīt krievu mēli jau 2. klasē. Rezultātā esmu izlasījusi milzum daudz grāmatu krieviski, sevišķi patika Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”, Fjodora Dostojevska “Noziegums un sods”, Daniila Harmsa proza.
Bet. Šobrīd neviens neizspiedīs no manis nevienu vārdu krieviski. Es sazināšos latviski, latgaliski, angliski, ar žestiem un mīmiku. Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir izveidojis stabili noraidošu attieksmi pret krievu valodu. Šo domu izsaku pieklājīgi, lai nebūtu jālieto lamuvārdi. Un mani nemulsina viena otra teksti, ka “valoda taču nav vainīga”. Protams, nav, ja uzskatām, ka valoda ir atsvešināta un bezpersoniska. Nē, tā ir dziļi personiska, jo tās nesēji šobrīd slepkavo, izvaro un laupa Ukrainā.
Un šie nacistiskās Krievijas bandīti, patiesību sakot, ir izvarojuši arī paši savu valodu un kultūru: neviens normāls cilvēks nevēlas pieskarties kādreizējām bagātībām, kas savulaik šķita estētiskas baudas vērtas - literatūrai, mūzikai, glezniecībai… Un man tiešām žēl, ka Bulgakovu, Dostojevski, Harmsu, Čehovu vai jebkuru citu literātu, oficiāli atzīstot par savpatnas, interesantas kultūras nesēju, pieskaita krieviem. Bet tā tas patlaban ir, un diez vai kaut kas tuvākajā simtgadē mainīsies.
Zinu, ka daudzi mani draugi un paziņas arī ir pilnībā atteikušies no krievu valodas. Nojaušama ir arī sabiedrības lielākās daļas attieksme, un tā ir noraidoša pret krievu valodu. Tad kāpēc tik daudzi skolēni tomēr izvēlas krievu valodu kā otro valodu? Tādēļ, ka grib izlasīt Bulgakovu oriģinālā? Tādēļ, ka vecāki zina krievu valodu un varēs palīdzēt mācībās? Varbūt zemapziņā gaida atkal atnākam “krievu laikus”?...
Spriežot pēc Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) datiem, skolās - ja runājam par valodām - patlaban visvairāk ir krievu valodas skolotāju, nākamais lielākais skaits ir angļu valodas skolotāji, divreiz mazāk - vācu valodas, vēl mazāk - franču valodas skolotāju, nemaz nerunājot par citām valodām. Tātad - krievu valodas izvēle jau ir noteicošā.
Un vēl tas nozīmē, ka IZM nav nopietni domājusi par to, lai skolēnos rastos kaut kāda interese par citām valodām. Nav arī mērķtiecīgi domāts par to, kā ieinteresēt pedagogus nākt uz skolām, lai mācītu valodas. Diez vai pietiks ar to, ka IZM konsultējusies ar Francijas un Vācijas vēstniecībām, lai sagaidītu palīdzību valodas pedagogu sagatavošanā: 2026. gadā vajadzēs ap 300 šādu skolotāju.
Arī liela daļa skolēnu vecāku iet paredzamāko un vieglāko ceļu, piekrītot, ka viņu bērni mācīsies krievu valodu. Vecāki zina šo valodu, tātad - varēs palīdzēt bērniem. Bet daudzi pat neiedomājas, ka tā ir agresorvalsts valoda, kas gadu desmitiem, pat simtiem, ir bijusi apspiedēju un okupantu ierocis, lai pazemotu Latvijas pamatnāciju - latviešus.
Pat tagad, Saeimas vairākumam bezatbildīgi nobalsojot par grozījumiem Imigrācijas likumā, ar kuriem līdz diviem gadiem pagarina termiņu, kurā Krievijas pilsoņi varēs iegūt uzturēšanās atļauju, nokārtojot valsts valodas eksāmenu, daudzi joprojām neredz šo nekaunību, kādu kārtējo reizi ir uzspieduši Krievijas ietekmes aģenti.
Pat neko nevajadzēja uzspiest: dziļi latviskais parlaments, noraidot vairāk nekā 10 000 cilvēku parakstītu aicinājumu portālā “manabalss.lv”, pats nobalsoja par divu gadu periodu, kurā Krievijas pilsoņi katrā ziņā “iemācīsies latviešu valodu”. Krievu valodas popularitāti acīmredzot veicina arī šādi Saeimas vairākuma izgājieni.
Laikā, kad cenšamies atbrīvoties no krievu valodas ietekmes un kad mēģinām pāriet uz latviešu mācībvalodu visās skolās, apgalvojums, ka vispopulārākā ir krievu valoda, patiesībā neiztur kritiku. Tāda sajūta, ka vienkārši tiek vārīta putra, lai vientieši tajā iestigtu. Ja ielūkojamies statistikā, redzam: pasaulē visizplatītākā ķīniešu valodu grupā ir mandarīnu valoda, kurā runā 14,5% pasaules iedzīvotāju; 6,15% runā spāņu valodā, Rietumos izplatītākā ir angļu valoda ar 5,5% valodas nesēju, pēc tam ir bengāļu un arābu valodas. Un tikai 3,3% cilvēku runā krieviski.
Lielo “mīlestību” uz krievu valodu apšauba arī Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns, sarunā ar “Neatkarīgo” teikdams: “Palielinās to ģimeņu skaits, kas atsakās no krievu valodas kā otrās svešvalodas. Toties katru gadu palielinās to ģimeņu skaits, kas izvēlas par labu vācu vai franču valodai. Runa ir par ceturtajām klasēm. Skaits gan nepieaug tūkstošos, taču, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tas pieaug būtiski. Pieaug arī to ģimeņu skaits, kas izrāda interesi par iespēju mainīt krievu valodu pret vācu vai franču - tas notiek arī septītajās klasēs. Arī Siguldas Valsts ģimnāzijā ir desmit jauniešu grupa, kuru ģimenes lūdz iespēju mainīt otro valodu, lai jau 8. klasē turpinātu mācīties vācu valodu.”
Kalvāns arī zina stāstīt, ka ir skolas, kurās pieprasījums pēc svešvalodām ir tik liels, ka var izveidot, piemēram, vācu valodas nulles grupu, kas aizstātu krievu valodu. “Līdz šim šādas darbības nebija tik biežas,” stāsta Kalvāns. Viņš teic, ka ir skolas, kas pašas izmaina mācību plānu un krievu valodu vispār nepiedāvā. Iespējams, tas ir arī tādēļ, ka daļa vecāku ir nacionāli noskaņoti un nevēlas nekādu saistību ar krievu valodu.
Protams, ar likumu Latvijā aizliegt krievu valodu - tas varētu izvērsties diezgan populistiskā un nereti smieklīgā pasākumā, ja ņem vērā latviešu prasmi pielāgoties apstākļiem. Ja zinām, ka, piemēram, sanākot kopā pieciem latviešiem un vienam krievam, visi sāks runāt krieviski…
Viss būs atkarīgs - diemžēl vai par laimi - no tā, kādā līmenī atradīsies mūsu pašu, tas ir, tautas, pašpārliecinātība un nacionālais lepnums. Nekādi likumi nespēs noteikt, ko mums vairāk “mīlēt” - bengāļu, itāļu vai krievu valodu. Tas pats attiecas uz skolām, kas gatavas līdz pat 2026. gadam pasniegt krievu valodu: tās ir izvēlējušās pielāgoties. Nevis piedāvāt kaut ko šķietami grūtāku vai nepiemērotāku.
Man būtu kauns, ja manā skolā tiktu piedāvāts mācīt krievu valodu. Ja nu bez tās galīgi nekā nevar iztikt, tad - lūdzu, ir taču dažādi privātpulciņi, kuros var apgūt pat kartupeļu vai papagaiļu valodu. Tās vismaz ir nevainīgas un jocīgas - atšķirībā no mūžīgo okupantu valodas.
