Edgars Rinkēvičs: Cenšos saglabāt maksimālu saķeri ar zemi

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Intervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču: par jauno valdību un robežbūvi, par ierēdņu armiju un Imigrācijas likuma grozījumiem, par elektrotarifiem un NĪN paaugstināšanu, par tikšanās reizēm ar cilvēkiem un daudz ko citu.

Politikas kuluāros ilgu laiku runāja par to, ka valdības maiņa ir samaksa “zaļzemniekiem” un “Progresīvajiem” par to, ka viņi jūs atbalstīja Valsts prezidenta amatā, savukārt NA un AS tika sodīti par to, ka neatbalstīja. Šāda sanāksme notikusi 10. maijā, un pieņēmumi par to izskanēja arī no Saeimas tribīnes, kad ritēja debates par jauno valdību. Vai šādi “tirgus lēmumi” tika apspriesti?

Ja šādi lēmumi būtu apspriesti un lēmumi - pieņemti, tad es būtu visu trīs partiju kandidāts jau tūlīt pēc 10. maija, kā arī nebūtu noticis trīs mēnešus ilgais, nogurdinošais process, domājot par koalīcijas paplašināšanu un ministru rokādēm. Tas, ka prezidenta vēlēšanu process parādīja dziļākas pretrunas, kas bija starp “Jauno vienotību”, “Apvienoto sarakstu” un Nacionālo apvienību, arī bija skaidrs. Bet, protams, visvairāk par to visu runā un visdziļāk zinoši ir tie cilvēki, kuri nekur nav bijuši klāt. Bet skaidras vienošanās par prezidenta vēlēšanām un valdības modeli nebija.

Kas notika pēc 10. maija - to nevarēšu komentēt, jo pēc tam, kad mani nominēja par Valsts prezidenta kandidātu, es vairs nepiedalījos nekādās politiskajās konsultācijās.

Kad virzījāt Eviku Siliņu premjerministres amatam, vai nebija vēl kādi citi kandidāti no “Jaunās vienotības”?

Kad Krišjānis Kariņš atkāpās no sava amata, ne velti preses konferencē es teicu, ka neizslēdzu - var būt arī citi kandidāti. Sākoties oficiālajam konsultāciju procesam, visām partijām jautāju: vai jums ir ministru prezidenta kandidāti? Iespējams, cilvēki domā, ka prezidents var izvirzīt jebkuru, piemēram, Elitu Veidemani, un Saeima ar lielāko prieku nobalsos gan par kandidāti, gan par viņas izveidoto valdību. Tā tomēr nav. Prezidents var izvirzīt tikai tādu kandidātu, kam pirmsšķietami tiek solīts Saeimas vairākuma atbalsts.

Pret darāmajiem darbiem, kas tika nosaukti manā paziņojumā, partijām nebija pretenziju, nebija būtisku domstarpību, sajutu plašu atbalstu un izpratni. Un problēmas ir jārisina tūlīt, sākot no elektrotarifiem un austrumu robežas žoga.

Partijas, kurām bija vēlme un cerība piedalīties valdības veidošanā, bija gatavas atbalstīt JV kandidāti. JV apliecināja, ka citas partijas virzīta premjera vadībā tā neredz iespēju darboties. Nebija nekādu sarunu par jelkādu citu kandidātu.

Vai jūs nemaz neuztrauca tas, ka Evikai Siliņai bija (iespējams, ir joprojām) cieši sakari ar odiozo Juri Jurašu?

Man ir jautāts par potenciālo Saeimas priekšsēdētāja kandidatūru (Gunāru Kūtri - E.V.) - vai mani tas neuztrauc? Ir jautāts par to vai citu ministra amata kandidātu. Esmu ļoti piesardzīgs: ir ļoti daudz informācijas, ir daudz dažādu baumu un apgalvojumu - kurš ar ko draudzējies vai ietekmējies un tamlīdzīgi. Bet es vados no tās informācijas, ko man sniedz valsts drošības iestādes, vados no tā, kādas konkrētajiem cilvēkiem ir pielaides valsts noslēpumam, jo tas nozīmē, ka šie cilvēki ir vētīti.

Mana attieksme ir vienāda pret visiem partiju ministra amata kandidātiem (intervija notika dažas stundas pirms jaunās valdības apstiprināšanas Saeimā - E.V.). Viņiem pašiem ar saviem darbiem tagad būs jāpierāda, cik neatkarīgi viņi ir. Šobrīd nevaru komentēt pieņēmumus vai informāciju, kam uz valdības veidošanas procesu ietekmes nav.

Jaunās valdības deklarācijā ir 39 punkti, lielākoties ūdeņaini un vispārīgi, bet nav ne vārda par nacionālu valsti. Protams, jūs neesat pie vainas, tomēr - kā tad tā?

Hmm, vai esam lasījuši vienu un to pašu deklarāciju? Šīs valdības deklarācija (kas ir manā rīcībā) sākas ar vārdiem “Latvija ir latviska, labklājīga, droša un iekļaujoša Eiropas valsts, kura ilgtspējīgi attīstīsies demogrāfisko, klimata, tehnoloģiju un digitālo pārmaiņu laikā”. Manuprāt, “latviska” ir līdzvērtīgs jēdzienam “nacionāla”.

Tikai tālāk gan ne latviskais, ne nacionālais netiek uzsvērts… Toties Latvija esot “iekļaujoša”. Bet labi, šobrīd nediskutēsim par to. Parunāsim par valdības personālijām. Tā, piemēram, topošais aizsardzības ministrs Andris Sprūds (PRO) salīdzinoši nesen publiski koķetēja par Latgales autonomijas ideju, kā arī izplatīja domu, ka šodienas Latvijas Republika nav tā pati LR, kas tika dibināta 1918. gadā utt. Tas viss, protams, notika krieviski. Turklāt “progresisti” neatbalstīja Valsts aizsardzības dienesta ideju. Nesaskatāt bīstamību šajos faktos?

Es šobrīd nekomentēšu un nevērtēšu nevienu ministra amata kandidātu - vienalga, no kuras partijas viņš arī nāktu. Šis ir tas brīdis, kurā, valdībai sākot strādāt, ikvienam ministram ir dota iespēja sevi apliecināt un pierādīt tajos jautājumos, par kuriem viņi būs atbildīgi. Ministriem patlaban ir iespēja parādīt labus rezultātus, sevišķi tiem, kuri valdībā ienākuši no jauna.

Labi, skatīsimies, ko sastrādās ministri, un tad paturpināsim mūsu sarunu. Bet tagad par ko citu. Jums nesen bija tāds ļoti jauks citāts par robežbūvi. Acīmredzot jūs tikko bijāt aplūkojis mūsu dižo robežas žogu, tāpēc virmoja emocijas. Citēju: “Tas ziņojums, ko es dzirdēju augusta sākumā, ar gadiem, kuros ir paredzēts pilnībā pabeigt žoga izbūvi, [no tā] sabiedrība vienkārši uzsprāgtu. Mēs nerunājam par robežas pabeigšanu šajā gadu desmitā, mēs esam tik tālu nonākuši.” Varbūt beidzot vajadzētu veikt tādu nopietnu valstisku auditu, lai saprastu, kas tur izdarīts un neizdarīts, kas izniekots vai nozagts? Tur taču ir konkrēti atbildīgie.

Jā, biju pie robežas 8. augustā. Pirms robežas apmeklējuma tikos ar robežsardzes priekšnieku, iekšlietu ministru, tikos ar valsts kontrolieri un Valsts kontroles padomi (pirms kāda laika bija notikusi VK revīzija), šo jautājumu skatījām arī Nacionālās drošības padomes sēdē 17. augustā. Šobrīd svarīgākais gan ir nevis tas, lai saprastu, kas ir noticis, bet gan tas, kā ātrāk un kvalitatīvāk pabeigt šo būvi.

Man mazāk svarīgi šķiet saprast, kas notika pirms četriem vai pieciem gadiem, kaut arī man ir savs priekšstats par to. Mani vairāk satrauc tas, ka ir atsevišķi posmi uz Latvijas un Krievijas robežas, kur nav nekā. Burtiski itin nekā. Ne žoga, ne dzeloņstiepļu, nekā.

Robeža ar Baltkrieviju tiek būvēta diezgan strauji. Valdības deklarācijā pozitīvais ir tas, ka robežbūvi plāno pabeigt līdz šā gada beigām. Bet cilvēki nereti domā: būs uz robežas drāšu siets vai metāla siena, un viss būs kārtībā! Nu nekas tur nav kārtībā. Tur vēl jābūt videonovērošanai, sensoriem, pievedceļiem. Bet pats svarīgākais - tur ir jābūt robežsargiem!

Mums viņu nav?

Robežsardzē ir diezgan liels kadru deficīts. Savā paziņojumā rakstīju, ka atbalstu aizsardzības izdevumu palielināšanu, bet steigšus jāpalielina izdevumi iekšējai drošībai, jāpalielina atalgojums mūsu iekšējās drošības institūcijām, tostarp arī robežsardzei.

Jau tūlīt pēc Krimas okupācijas - 2014./2015. gadā - tika sākta Latvijas-Krievijas robežas būve. Toreiz kontrolētāju bija vairāk nekā sargātāju. Saprotams, ka pārbaudīt, revidēt un izdot instrukcijas ir lielāks nacionālais sports nekā darīt un beigu beigās arī izdarīt.

Tad darītāji nobijās, jo nācās staigāt uz intervijām nevis ar žurnālistiem, bet ar prokuroriem. Tad vairākus gadus nekas nenotika. Neapšaubu tiesībsargājošo iestāžu uzdevumus un darbus, jo vairākas lietas ir tiesās, dažas ir izbeigtas. Bet ko es nevaru saprast: kāpēc tika apturēta robežas izbūve ar Krieviju? Otrā lieta: iespējams, ka robežas aprīkošana prasīs vēl lielāku laiku, nekā mēs varam atļauties. Nesaprotu, kas traucēja būvēt robežu ar Krieviju? Tā bija robežbūves pirmā kārta.

Ja pareizi saprotu, tas bija tajā laikā, kad iekšlietu ministrs bija Rihards Kozlovskis, bet parlamentārā sekretāre - Evika Siliņa?

Jā. Tajā laikā robežu arī cēla. Pēc tam jau citi apturēja, ja nemaldos. Ir vēl viena problēma, kas jāņem vērā. Mēs varam veidot stingrāku robežas infrastruktūru tad, kad robežlīgums ir ne tikai parakstīts, bet kad robeža ir strikti demarķēta. Un demarkācija notiek tad, ja abas valstis soli pa solim iziet cauri un paraksta dokumentus. Visus pēdējos dokumentus ar Krieviju parakstījām 2021. gadā.

Zināt, kas notiks, ja mēs taisīsim vēl vienu auditu? Nekas nenotiks. Cilvēki rakstīs simt un vienu paskaidrojumu - tā vietā, lai kaut ko darītu. Varbūt vienojamies par to, ka uzbūvējam robežu, pēc tam mierīgākām acīm paskatāmies uz visu, kas noticis, bet nemēģinām “pakārt” ikvienu, kurš nāk pretim. Jo parasti “pakar” mazos cilvēciņus - pārmijniekus.

Tāpēc mana prioritāte būs ne tik daudz auditēt un kontrolēt, bet gan maksimāli izdarīt visu, lai robeža būtu.

Ne viens vien politikas vērotājs apgalvo, ka šī Saeima nav rīcībspējīga, līdz ar to arī no valdības neko nevar gaidīt. Kam ir jānotiek, lai jūs izšķirtos par radikālu soli - rosināt atlaist 14. Saeimu?

Ir divas iespējas, kas varētu būt nopietnas. Pirmkārt, ja sākas nopietnas domstarpības vai pat konstitucionāla krīze starp dažādām varām, piemēram, starp likumdevēju un tiesu varu. Ja ir jūtams, ka Satversmes pamati tiek apdraudēti. Par šādu krīzi es noteikti neuzskatītu viena otra tiesneša iecelšanu vai neiecelšanu kādā amatā. Saeimai taču ir tiesības balsot par vai pret. Otrkārt, ja Saeima nespētu vairākas reizes nobalsot par rīcībspējīgu valdību.

Nekad nav bijusi runa par to, ka vajadzētu minimizēt valsts aparātu, samazinot ierēdņu skaitu. Mūsu valstī turklāt ir vislielākais tiesnešu un prokuroru skaits, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, ministrijas ir ierēdņu pārblīvētas, referents uz referenta, nav skaidrs, ko viņi visi tur dara.

Šo jautājumu noteikti būtu vērts pārrunāt. Bet ir arī cita svarīga lieta: vai tiešām ir vajadzīgas tās atskaišu kaudzes? Pārskats pārskata galā. Tā jau tā ierēdniecība veidojas. Paskatieties, kā ir augusi MK noteikumu anotāciju veidošanas prakse. Jāvērtē dažādas ietekmes, un ikviena šāda vērtēšana prasa ierēdņu laiku, un tad visi, vaigus piepūtuši, pavada nezin cik darba stundas. Nesen pat bija priekšlikums izveidot birokrātijas apkarošanas iestādi…

Kā tad, ar kādiem 200 birokrātiem.

Jātiek taču beidzot galā ar tiem papīru plūdiem, citādi sanāk, ka esam nevis uz mērķi, bet uz procesu orientēti. Zināt, kā notiek augstākajos birokrātijas līmeņos? Kad tiek uzskatīts, ka trūkumi ir novērsti? Tad, kad izdota vēl viena instrukcija. Un beigās tā pēdējā instrukcija nereti nonāk pretrunā ar pirmo… Bet ir vieglāk par to parunāt intervijā, daudz grūtāk - to visu salauzt.

Mani reāli sadusmoja Jēkabpils gadījums (sievieti nogalināja viņas bijušais vīrs, policija un prokuratūra demonstrēja bezdarbību - E.V.). Ar likumiem tur īpašu problēmu nebija. Bet problēma bija ar amatpersonu attieksmi. Kāds bija pirmais piedāvājums? Grozīsim likumus! Likums “vainīgs”? Nē, amatpersonas bija pie vainas.

Mums patlaban ir virkne aktuālu problēmu: ST tarifi, valsts atpalicība daudzās jomās, inflācija, NĪN paaugstināšana. Bet joprojām vissvarīgākā šai valdībai ir Stambulas konvencija.

Ir lietas, kas svarīgas visiem cilvēkiem. Domāju, ka valsts drošība ir svarīga jebkuram cilvēkam - neatkarīgi no politiskās nostājas. Katram ir svarīgi, lai Latvija būtu labklājīga valsts. Tad varbūt neveltīsim tik daudz enerģijas, citam citu apkarojot?

Visas jūsu nosauktās lietas ir arī manas aktualitātes. Par ST tarifiem esmu runājis ar Eviku Siliņu, ar visām partijām, kas bija atnākušas pie manis. Visi solīja strādāt pie risinājuma. Atceros visas MK sēdes, kad ST cilvēki skaidroja: sadārdzinājums būs par 30%. Bet tas ir par 300% un 900%. Un es ieteiktu kantorim ar nosaukumu SPRK skatīties ne tikai uz valsts monopoluzņēmumiem un to peļņu, bet arī uz sabiedrības spēju samaksāt rēķinus.

Par NĪN. Te ir tikai viens risinājums. Jā, objektīvi kadastrālās vērtības neatbilst realitātei, jā, tās ir laiks celt. Bet neviens taču netraucē samazināt NĪN likmes. No tā naudas apjoms nemainīsies. Pie šīm likmēm vēl pacelt nodokli - tas būtu neprāts.

Saeima nolēma grozīt Imigrācijas likumu un piešķirt divus gadus tiem Krievijas pilsoņiem, kuri it kā mācīsies latviešu valodu, lai varētu pagarināt TUA. Redzat kaut kādu racionālo graudu šajā dāsnajā pretimnākšanā?

Īsti labi nebija tas, kādos apstākļos šis likumprojekts tika pieņemts, izpildes mehānisms nebija skaidrs jau pirms gada. Un galīgi labi nebija tas, ka dažas dienas pirms termiņa - pirms 1. septembra - tika veicināts tiesiskais nihilisms, grozot likumu. Tie Krievijas pilsoņi, kuri nokārtoja latviešu valodas eksāmenu vai vismaz mēģināja to izdarīt, parādīja cieņu un attieksmi pret LR likumiem.

Bet man šobrīd joprojām nav skaidrs, kas notiks nākamajos divos gados. Un kas notiks pēc šiem diviem gadiem? Šis jautājums jāsakārto jaunajam iekšlietu ministram un valdībai.

Otrā lieta. Ja likums tika pieņemts ne pārāk labā veidā, tad kā tas nākas, ka tā vietā, lai aicinātu visus KF pilsoņus pieteikties kārtot eksāmenu, diskusija aizgāja pilnīgi greizi? Kurš tad kaut ko nevarēja iemācīties? Laika taču bija pietiekami. Atcerēsimies, 2004. gadā daudzi protestēja pret pirmo izglītības reformu, savukārt pirms pāris dienām ECT tiesa pasludināja spriedumu par to, ka nav konstatēti pārkāpumi Latvijā 2018. gadā īstenotajā skolu reformā, kas palielināja latviešu valodas īpatsvaru mazākumtautību pamatskolās un vidusskolās.

Mums vēl ir 2022. gada reforma. Pret visu to skarbi iebilda visi tie paši, kuri tagad apgalvo, ka valsts viņiem neesot nodrošinājusi iespēju mācīties. Un visvairāk mani tracina tas, ka šajā situācijā viņi atkal vainos Latvijas valsti. Tai var pārmest daudz ko, bet ne to, ka tā nebūtu bijusi pietiekami pretimnākoša šādās situācijās. Tā ir absolūta nekaunība - tagad vainot citus, nevis sevi.

Tātad: kas notiks divu gadu laikā? Es neesmu piekritējs idejai, ka valstij vajadzētu investēt daudz naudas, lai kādai iedzīvotāju grupai mācītu latviešu valodu. Neaizmirsīsim to, ka 30 gadu garumā bija pieejami dažādi valodu kursi un tos varēja izmantot. Un runāt par to, ka mēs te tagad visus kolektīvi “deportēsim”, ir absurdi. Bet es arī nevaru piekrist tiem, kuri kolektīvi vaimanā, ka kaut kas kādam nav “nodrošināts”.

Jāatzīst, ka šajā stāstā vairs nav labo varoņu. Tāpēc jānoskurinās, jāsaliek plāns, kā vēlreiz pateikt šiem cilvēkiem: piesakieties, mācieties, kārtojiet eksāmenu. Divu gadu laikā var iemācīties sarunvalodu. Un jāsaprot, ko iesākt ar tiem, kuri atteiksies to darīt.

Ceru, ka šai Saeimai pēc diviem gadiem nenāksies kārtējo reizi pagarināt kādus termiņus.

Vai dzīvojat Jūrmalas rezidencē? Tur virtuve kārtējo reizi nav jāpārveido?

Es neko neesmu pārveidojis, vienkārši tur uzturos. Vēl gan neesmu līdz galam sapratis, ko īsti darīt rudenī vai ziemā.

Ko jūs ieteiktu nākamajiem augsta ranga politiķiem - prezidentiem, ministru prezidentiem utt. -, lai būtu tuvāk, kā mēdz teikt, tautai?

Es nezinu. Reizēm cilvēki saka: ko tad tas Rinkēvičs ir paveicis? Bet daudzi aizmirst, ka esmu knapi divus mēnešus prezidenta amatā. Palikuši trīs gadi un desmit mēneši, un mēs nezinām, kas te vēl notiks.

Man patīk daudz kustēties, izbraukt ar riteni, kaut kur paēst. Cilvēki to redz. Mani uzjautrina dažas pēdējās dienas. Tagad ir lieli sastrēgumi, un mēs uz pili braucam agrāk no rīta. Cilvēki pamana, ka auto ar ģerboni un karogu stāv sastrēgumā, puse droši vien nodomā, ka tā ir apzināta PR akcija, citiem šķiet, ka auto tiek vests uz apkopi. Bet patiesībā mēs mierīgi braucam uz darbu - tāpat kā visi citi. Es cenšos saglabāt maksimālu saķeri ar zemi.

Zinu arī to, ka būs tādi mani lēmumi, kas ne visiem patiks. Bet man ir pietiekami stiprs mugurkauls, lai nereaģētu uz jebkādu spiedienu, kas pret mani tiks vērsts.

Es pateicu arī to, ka došos reģionālajās vizītēs tik bieži, cik vien tas būs iespējams. Kāds, iespējams, domā: nu gan briesmīga izrādīšanās! Nu, labi, lai domā. Bet cilvēkiem ir svarīgi, ka viņus uzklausa un ar viņiem runā. Šādas tikšanās ir gan plānotas, gan spontānas. Ko es novēlu jebkuram ministram, premjeram, deputātam - pamēģiniet kaut reizi mēnesī aizbraukt pie cilvēkiem un parunāt ar viņiem. Nebūs nemaz tik viegli: būs jautājumi par pensijām, par ceļiem, par slikto (vai labo) valdību. Bet sarunu novērtēs. Un arī tas varbūt mazinās plaisu starp varu un tautu. To mēģināšu darīt savus četrus prezidentūras gadus.

Intervijas

Pirmās vijoles partijas skolas orķestrī mēdz novest līdz pankroka dziesmām par skolas mokām. Savukārt pareizie vārdi var iedvesmot iekāpt radio draudzīgā formātā un īstenot lērumu vēl trakāku ideju. Grupa “Sub Scriptum” aktīvi uzsāk vasaras koncertu sezonu un TV raidījumā “NRA.lv sarunas” izstāsta savu ceļu uz panākumiem, kā atskaites punktu ņemot tikko izdoto mini albumu, kas pirmo reizi Latvijā ierakstīts tirdzniecības centrā.

Svarīgākais