Monika Zīle bija mana Skolotāja. Kad 1981. gadā atnācu uz laikrakstu “Padomju Jaunatne”, viņa mani pieņēma kā žurnālistikas skolnieci, kaut arī man nebija nekāda sakara ar šo profesiju. Es biju latviešu valodas un literatūras skolotāja. Bet viņa mani mācīja rakstīt – rakstīt lasītājiem. Ironiska, smaidīga un prasīga. Viņa teica: “Jums patiesība jāuzraksta tā, lai būtu interesanti lasītājiem.” Septiņi gadi, ko pavadīju Monikas Zīles virsvadībā, bija mana svarīgākā žurnālistikas skola, un es par to esmu viņai mūžam pateicīga.
Monika Zīle bija populāra žurnāliste, rakstniece un sabiedriskā darbiniece, viņa dzimusi 1941. gada 20. jūlijā Rēzeknes rajona Petuškos - sādžā, kuras vairs nav, un tagad tā dzīvo tikai cilvēku atmiņās. Monika Zīle bija laikraksta “Padomju Jaunatne” (1978 - 1987) un žurnāla “Sieviete” (1987 - 1998) galvenā redaktore. Viņa bija arī Saeimas deputāte. Monika Zīle kopš 1980. gada arī sacerēja prozu un lugas. Monika Zīle ir vairāku romānu, stāstu krājumu, lugu autore - virkni lugu iestudējuši Latvijas teātri.
Jūnija sākumā pēdējoreiz sazvanījos ar Moniku Zīli, un viņa pateica, ka Jāņus sagaidīs slimnīcā: kaut kas esot noticis ar muguru. Būšot operācija. Pārspriedām ikdienišķas lietas, novēlēju atveseļošanos, un Monika - kā vienmēr - runāja smaidīgi un ironiski. Vienīgi… “Domājiet vairāk par sevi, par savu šodienu, par sauli un gaismu, jo nekad nevar zināt, kad atnāks tumsa,” viņa piebilda, it kā gaismas jau tobrīd būtu par maz.
Un tad atnāca klusums. Vairs nesazvanījāmies. 14. septembrī uzzināju, ka Monikas vairs nav. Tas ir milzīgs zaudējums mums - laikraksta “Padomju Jaunatne” žurnālistiem, tiem, kuri no viņas mācījās pateikt patiesību arī tad, kad tas nebija iespējams. Mēs šodien varam pateikt paldies mūsu galvenajai redaktorei Monika Zīlei - par to, ka esam tie, kas esam.
Visdziļākā līdzjūtība Monikas Zīles tuvajiem. Gaišas atmiņas, gaišs ceļš lai paliek kā piemiņa Mūžībā.
