Akadēmiķis Kalviņš: kļūsim bagāti, ja studentiem mācīsim ne tikai pētīt, bet arī radīt

© Ģirts Ozoliņš/F64

“Humanitāro profesiju pārstāvju pie mums saražots ļoti daudz, var pat teikt, ka ir divas zudušās paaudzes – ja viena paaudze ir divdesmit gadi. Savukārt inženiertehnisko un to atbalstošo profesiju pārstāvju mums ir absolūts iztrūkums,” sarunā ar “Neatkarīgo” pragmatiski spriež Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš. Par profesijas izvēli domāt nekad nav par vēlu, it sevišķi, ja tuvojas Zinību diena – 1. septembris.

Latvijā ir vismaz piecas pieprasītākās profesijas, no kurām neviena nav saistīta ar humanitāro jomu. Pieprasīti ir projektu vadītāji: viņi atbild par to, lai uzņēmumā resursi tiktu pārvaldīti pēc iespējas efektīvāk. Nozīmīga un pieprasīta ir mārketinga analītiķa profesija: šādiem speciālistiem jāprot analizēt tirgus norises, līdz ar to sniedzot ieteikumus uzņēmuma sekmīgai attīstībai. Tikpat svarīgi ir interneta drošības speciālisti, jo strauji pieaug kibernoziedzība. Pieaugs pieprasījums arī pēc medicīnas māsām, jo kvalitatīva veselības aprūpe ir atveseļošanās pamatā.

Visaugstākais pieprasījums ir (un būs) informācijas tehnoloģiju (IT) nozarē: būs nepieciešami ne tikai projektu vadītāji, bet arī programmu testētāji, datu inženieri un citi IT speciālisti.

Ivars Kalviņš lēš, ka Latvijā trūkst aptuveni 15 000 dažādu jomu inženieru. Toties varam būt lepni, ka mums ir steriem žurnālistu, kuri neprot uzrakstīt vienkāršu ziņu ar trim saliktiem teikumiem, un stopiem politologu, kuri neatšķir politisku partiju no gurķu pumpu pētīšanas pulciņa. “Un inženieru trūks vēl vairāk, jo vecā paaudze beidz savu aktīvo darbību, bet jauni vietā nenāk,” saka Kalviņš.

Viņš uzskata, ka šobrīd “degoši un katastrofāli” nepieciešams iemācīt studentus kaut ko radīt, ne tikai pētīt. “Zināšanu radīšana nav tas pats, kas produkta radīšana,” teic Kalviņš, “zināšanu radīšana nozīmē uzzināt to, kas jau eksistē. Mums nepieciešamas inovācijas, kas nozīmē jaunradi. Tātad - radīt to, kas ir noderīgs, bet kas patlaban vēl neeksistē. Taču patlaban Latvijas četras lielākās augstskolas specializējas zinātnieku, nevis inovatoru izglītošanā.”

Ivars Kalviņš uzskata, ka nevar būt tā, ka valstī nav nevienas zinātnes universitātes, taču nedrīkstētu būt arī tā, ka viss tiek balstīts tikai uz zināšanu, nevis arī uz produkta radīšanu.

Runājot par “humanitāro produktu”, Kalviņš atzīst: “Vai mums vajadzētu ļoti daudz politikas speciālistu tādā nelielā valstī kā

Latvija? Nu, varbūt kādus desmit? Politologus neviens taču neievēlē Saeimā, lai viņi veidotu valsts politiku. Viņi vienīgi var būt par deputātu konsultantiem. Ja vien deputāti saprastu, ko viņiem stāsta…” Tas, ka vairums deputātu nesaprot ne tik, cik melns aiz auss, ir jau pierādījies vairākkārt, un tieši tāpēc politologu ražošana ir neefektīva un tāpēc lieka.

Daudz svarīgāk ir attīstīt ekonomiku. “Lai to attīstītu, jums būs vajadzīgas prasmes, ko apgūs, izmantojot modernās tehnoloģijas tajās nozarēs, kuras nosaka civilizācijas šā brīža ekonomiskā attīstība. Tās ir: elektronika, IT, inženierzinātnes,” stāsta Kalviņš. Viņš uzskata, ka šos augsta līmeņa speciālistus varētu gatavot šeit, Latvijā, savukārt pārējos, kuru kopskaits nebūtu liels, varētu gatavot ārvalstu universitātēs. “Piemēram, mums gadā ir vajadzīgi pieci augsta līmeņa ķīmijas speciālisti - inženieri. Tos uz valsts līguma pamata varētu gatavot ārzemēs. Jo šeit, uz vietas, mums nevajag 25 šādus speciālistus. Turklāt vēl katru gadu! Kur mēs viņus liktu?”

Savukārt skolotājus un ārstus mums vajag daudz. “Specialitātēs, kur mums vajag daudz, jāgatavo pašiem,” uzskata Kalviņš. “Mēs nevaram kaut kur citur pasūtīt pedagogus, kuri strādās mūsu skolās.”

Vēl viena problēma ir tā, ka eksakto zinātņu studentiem nav prakses vietu - nevienā nozarē. “Kādreiz bija VEF un citas

rūpnīcas. Un tādās vietās studenti varētu apgūt praksi, balstoties teorijās. Tagad nekā tāda nav. Studentiem kaut kas tiek mācīts, bet ko darīt tālāk? Zināšanas jāprot izmantot. Taču šādas prakses pietrūkst visās tehniskajās nozarēs.”

Augstskolu, zinātnes un ekonomikas mijiedarbība joprojām netiek izskatīta kā valsts augšupejas iespēja. Bet to vajadzēja darīt tieši Izglītības un zinātnes ministrijai. Taču tās prioritāte līdz šim ir bijusi lauku skolu likvidācija, līdz ar to - lauku iztīrīšana no iedzīvotājiem, secīgi - Latvijas iztīrīšana no pamatiedzīvotājiem, lai te iepludinātu “darbaspēku” - imigrantus no āfrikām un citām eritrejām. Velnišķīgs plāns, kam nav vajadzīgas ne inovācijas, ne zināšanas, ne valsts augšupeja - plāns, ko acīmredzami lolo jaunā/vecā valdība. Plāns, kā no Latvijas uztaisīt vienkārši teritoriju bez nacionālas identitātes.

Svarīgākais