“Noskaties šo video, lai iegūtu atbildes uz jautājumiem par to, kas ir dzimte un dzimums (..). Soli pa solim izpratīsi, kāpēc mūsu bioloģiskais dzimums ir vai nav vienāds ar mūsu dzimtes identitāti, izpausmi, seksuālo un romantisko orientāciju (..).” Šādā “ekskursijā” aicina Valsts izglītības satura centrs (VISC) – rūpēs par bērnu seksualitāti un tās pareizu ievirzi pareizajās “kastītēs”, par ceļvedi piedāvājot metodisko materiālu “Seksuālā izglītība – jautājumi un atbildes”. Daudzi vecāki – šausmās un neizpratnē.
No skolas laikiem zinu, ka ir divas dzimtes - sieviešu un vīriešu. Sieviešu dzimtes lietvārdi ir, piemēram, daba, govs, bite. Vīriešu dzimtes lietvārdi ir, piemēram, tirgus, vāks, krupis. Un dzimumi arī ir divi: sieviete un vīrietis. Kopš tiem senajiem laikiem, kad pašsaprotami bija divas dzimtes un divi dzimumi, dabā un sabiedrībā nekas nav mainījies.
Ak, nē, ir gan mainījies. Marginālas ideoloģijas adepti mēģina uzspiest sabiedrībai savus prātuļojumus par transsievietēm, cilvēkiem ar plūstošu dzimti un nebināru identitāti, par dzimtes kvīriem un bezdzimuma personām. Būtu jau labi, ja tikai pieaugušu cilvēku sabiedrībai ar to uzbāztos, galu galā - pieaudzis cilvēks taču sapratīs, ka tās ir slimas perversijas, bet nē - uzbāžas arī bērniem, jo viņi ir kā māls: viņus var iemīcīt tādās ideoloģijas formās, kādas izvēlas dzimumperversiju margināļi.
Pa skolām nereti braukā kaut kādi mistiski vieslektori/psihologi/psihiatri, kuri “skaidro” šīs perversijas. “Kolēģei mazmeita pēc šādas vieslektoru lekcijas atnāca mājās un vairs nesaprata, kas viņa ir! Vecākiem bija krietni jāpiepūlas, lai smadzenes ieliktu atpakaļ vietā. Lieki teikt, ka divas trešdaļas klasesbiedru jutās tieši tāpat,” raksta kāda sabiedrības vērotāja.
Acīmredzot turpmāk gaidāmas vēl dziļākas šausmas, jo šai “skaidrošanai” pieslēdzies arī VISC, kas savā “metodičkā” raksta: “Atceries, ka tavs bioloģiskais dzimums nenosaka tavas dzimtes identitāti, dzimtes izpausmi, seksuālo vai romantisko orientāciju!” Tāds viegli slēpts aicinājums: bērni, droši ejiet pa homoseksualitātes taku, tas ir dabiski un pareizi! Bet ja jums nepatīk jūsu ķermenis, jūs taču to varat mainīt uz citu ķermeni!
VISC dzīlēs radītais metodiskais materiāls “Seksuālā izglītība - jautājumi un atbildes” raisīja interesi, taču mēģinājumi dabūt uz sarunu kādu no šā darba autoriem nevainagojās ar panākumiem: sākumā visi bija “sapulcēs”, vēlāk, izrādās, nevienam netika atļauts sarunāties ar žurnālistiem, jo patlaban topot skaidrojums par šā metodiskā materiāla patieso būtību, ko sociālie tīkli, izrādās, pārpratuši pašā saknē un, protams, rezultātā arī izkropļojuši…
“Mēs tagad gatavojam informāciju, lai pateiktu vecākiem, ka šis metodiskais materiāls nav par to, ka viņu bērniem, sākot no 4. klases, tiks mācīts: ja viņš jūtas nedaudz citādi, tad viņam jāmaina dzimums,” sarunā ar “Neatkarīgo” skaidro Liene Bērziņa, VISC pārstāve sakariem ar medijiem. “Tas nav obligāts saturs, tas nenozīmē, ka 4. klases skolēni tiks iepazīstināti ar visām šīm tēmām,” saka Bērziņa.
Bet tad jau tas ir lieks darbs - radīt kaut kādus skaidrojumus par to, kas, piemēram, ir dzimtes kvīri? “Nedomāju, ka zināšanas, ko iegūstam no šādas informācijas, būtu liekas,” uzskata Bērziņa un cer, ka drīz tiks izsludināts seminārs par attiecīgajām tēmām, lai “noņemtu bažas par šo situāciju”.
Sociālajos tīklos izplatītie videorullīši, kas atspoguļo skandalozā metodiskā materiāla būtību, jau paspējuši izsaukt patiesu sajūsmu. Kāda būtne stāsta par klitorālo sistēmu un uzbudinājumu, par nebinārām būtnēm, cisbūtnēm (?) un kaitīgiem stereotipiem, un tas viss, izrādās, paredzēts, lai pamatskolu pedagogi mācītu skolēniem, ka bērns piedzimstot nav jāliek konkrētā dzimuma “kastītē”, jo var sanākt pavisam citādi…
“Ir jāsaprot, kurā vecumā bērniem var mācīt to vai citu tēmu,” sarunājoties ar “Neatkarīgo”, domā psihoterapeits Viesturs Rudzītis, “tagad šis pasākums ar bērnu mulsināšanu līdzinās tam, kā padomju laikā skolotāji bija spiesti stāstīt par marksismu un zinātnisko komunismu. Normālas ģimenes pret šiem murgiem ir imūnas, ir jāuztraucas par sociālā riska ģimenēm.”
Vai tomēr nebūtu mērķtiecīgi stāstīt skolēniem arī par citām psihiskām saslimstībām, ne tikai par īpatņiem ar plūstošo dzimti? “Citas psihiskās saslimšanas nav izsaukušas tādu satraukumu sociālajos tīklos,” teic Bērziņa, “bet mums ir daudz materiālu par emocionālo veselību, par autiskā spektra traucējumiem, par disleksiju un tamlīdzīgi. Bet kopumā ir stāsts par cilvēkiem, kuri ir citādi.”
Piebildīšu: cilvēki, kuri iedomājas, ka ir citādi, turklāt mēģina savu “citādību” uzbāzt pārējiem kā jauno normalitāti.
Vēl vairāk. Šī “normalitāte” mulsina daudzus bērnus un pusaudžus, kuri pēkšņi izdomā, ka viņi neatrodas pareizajā ķermenī. “Ir astoņpadsmitgadīgas meitenes, kuras griež nost krūtis. Šādi cilvēki jau mums ir, un nav starpības, tie ir divi, pieci vai desmit. Pat ja mums būtu viena tāda meitene, kura faktiski ir sterilizēta un kura domā, ka tas kaut kādā veidā atrisinās viņas dzīves problēmas, tas jau ir par daudz,” intervijā “Neatkarīgajai” atzina Nils Konstantinovs, pusaudžu psihoterapeits.
Brīnumainā kārtā VISC speciālisti ir sapratuši, ka ar publicēto metodisko materiālu par bērnu seksuālo apgaismošanu ir iebriduši dziļās auzās, tāpēc, “ņemot vērā radušos situāciju un vecāku satraukumu, informējam, ka ŠOBRĪD metodiskais materiāls vairs nav pieejams Mācību plānošanas e-vidē MAPE”.
Lai situāciju vērstu par labu, “VISC kopā ar ekspertiem šobrīd gatavo skaidrojošu informāciju, lai tiešsaistes seminārā pastāstītu vairāk par to - kā izglītības iestādēs pedagogi izmanto dažāda veida metodiskos līdzekļus, kādas tēmas un kādas metodes ir izmantojamas, lai palīdzētu bērniem un jauniešiem atbildēt uz jautājumiem, kas saistīti ar seksuālo un reproduktīvo veselību”, piebilstot, ka “metodiskais materiāls NAV OBLIGĀTS, un nevienam pedagogam tas nav obligāti jāizmanto mācību procesā”.
Tad varbūt jau sākotnēji neķerties klāt murgainām tēmām par kaut kādām personām ar daudzveidīgu vai plūstošu dzimti? Tas ir Valsts (!) izglītības (!) satura centrs, kas atrodas Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā, un abām šīm iestādēm tomēr tā kā vajadzētu domāt par izglītības, nevis par iedomu slimnieku jautājumiem. Vai arī es kļūdos?
“Tas, ka šāds metodiskais materiāls parādījās, nav nekāds brīnums,” komentē Nils Konstantinovs, “turklāt - neviens to īpaši nav izstrādājis, tas pārkopēts no ekstrēmākajiem Rietumu piemēriem.” Konstantinovs ar skepsi lūkojas uz VISC apgalvojumiem, ka nu viss mainīsies, jo tikšot iesaistītas dažādas NVO. “Bet VISC taču iesaistīs tikai tās organizācijas, kuras ir akceptējušas šo materiālu,” viņš piebilst, “piemēram, “Papardes ziedu”. Pieklājības pēc jau varēja iekļaut kādu organizāciju, kas pret to iebilst.”
Konstantinovs domā un cer, ka mūsu sabiedrība neakceptēs un nepieļaus bērnu morālu un fizisku kropļošanu, ko mēģina ieviest dažādu “metodisko materiālu” autori.
