Latvijas krievu savienība (LKS) kārtējo reizi izcēlās ar kārtējo aktivitāti: pie Saeimas tika sarīkots “pikets par dzimto krievu valodu – pirms traģiskā 1. septembra, kad pirmklasnieki nedrīkstēs mācīties krievu valodā”. Piketa fotomirklis, kurā varēja aplūkot partijas līderi Miroslavu Mitrofanovu un aktīvisti, Rīgas domes deputāti Innu Djeri, tika ievietots tīmeklī. Un tad bija tikai viens jautājums: kāpēc šī politkopa joprojām nav likvidēta?
Pirms meklēt atbildi uz šo jautājumu, atgādināšu, ka patiešām traģisks 1. septembris bija 2004. gadā, kad pēc kara noziedznieka Putina pavēles Ziemeļosetijas pilsētā Beslanā ķīlnieku krīzes laikā tika nogalināti 334 cilvēki, no kuriem 186 bija bērni. “Traģiski ir arī tas, ka mazi bērniņi Latvijā nevar sarunāties krieviski,” iebilst Mitrofanovs, prasmīgi novirzot sarunas tēmu pavisam citā plāksnē, “par bērniem ir jārūpējas, jārunā ar viņiem saprotamā valodā, pakāpeniski palielinot valsts valodas apjomu un svaru.” Nez, kur “mazajiem bērniņiem” ir liegts sarunāties krieviski?
Bet labi, atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma - kas notiek ar LKS likvidēšanu? Kad NA vēl bija koalīcijā, Saeimā tika iesniegts likumprojekts, kas paredzēja papildināt Politisko partiju likumu ar šādu pantu: “Partijām savā darbībā aizliegts publiski slavināt, noliegt vai attaisnot genocīdu, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru, kara noziegumu, kā arī veikt vai atbalstīt darbības, kas vērstas uz demokrātisku valstu teritoriālās integritātes, suverenitātes, neatkarības vai konstitucionālās iekārtas graušanu.”
Likums tika papildināts, un attiecīgajām struktūrām - prokuratūrai, policijai, Valsts drošības dienestam - kā smejies, rokas bija atraisītas, lai vērstos pret LKS kā partiju, kas darbojas pret valsti, pret tās drošību. Bet nenotika pilnīgi nekas.
Miroslavs Mitrofanovs sarunā ar “Neatkarīgo” apliecināja, ka tiešām nenotiek nekas. “Pēdējā rīcība bija aptuveni pirms gada, kad Saeimā tika iesniegta pilsoņu iniciatīva par LKS likvidēšanu,” saka Mitrofanovs. Iniciatīvu kādu laiciņu pamētāja no vienas komisijas otrai, notika kāda sēde aiz slēgtām durvīm, tas arī viss.
Jāatzīst, ka LKS nav saņēmusi valsts finansējumu, kas pienākas politiskajām partijām, kuras Saeimas vēlēšanās ieguvušas vismaz dažus mazpunktiņus. “Mēs vairāk nekā gadu neko neesam saņēmuši,” apliecināja Mitrofanovs, “domāju, tas noticis tāpēc, ka bankām no valdošās elites ir dots mājiens, ka būs lielas nepatikšanas, ja kāda banka atvērs mums kontu. Tāpēc konts joprojām nav atvērts: visas bankas baidās.”
Mitrofanovs uzskata, ka “mūs gaida grūti laiki”, un šis pesimistiskais, viegli draudīgais apgalvojums attiecas acīmredzami uz latviešu valodas lomas palielināšanu. Uz pieņēmumu, ka bērni valodu iemācās ļoti ātri, Mitrofanovs atbildēja, ka problēmas ir ar pedagogiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā, tāpēc ir grūtības mācīt bērniem attiecīgos priekšmetus. Bet vai 30 gadi nebija pietiekami ilgs laiks, lai iemācītos latviešu valodu pienācīgi? Piemēram, tādā līmenī, kāds ir Miroslavam Mitrofanovam - un tas ir cienījams līmenis.
Zinot to, ka Mitrofanova politiskie uzskati ne vienmēr ir simtprocentīgi atbilstoši LKS oficiālajai līnijai, reizēm gan šķiet savādi, ka visādi citādi saprātīgi cilvēki nereti pieturas pie kaut kādām ideoloģiskām dogmām, kas ir ne tikai novecojušas, bet arī pamatnācijai klaji naidīgas - tādas, kādas pauž pagaidām vēl nelikvidētā LKS.
Iepriekšējais politiskais izlēciens, kam patiesībā vajadzēja kalpot par pamatu LKS likvidācijai, bija tās pašas Innas Djeri organizētā manifestācija 1. maijā pie Raiņa pieminekļa Esplanādē.
“Rusofobija sasniegusi apogeju!” - toreiz kaismīgi sauca RD deputāte un eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas palīdze Djeri, atklādama darbaļaužu mītiņu.
Atlika tikai piekrist, ja par rusofobijas apogeju dēvē latviešu vēlmi dzirdēt savā valstī latviešu valodu, ko demonstratīvi ar kājām mīda vecie interfrontisti kopā ar saviem pēcnācējiem...
Toreiz policija neko “neredzēja”: nedz sarkanos karogus, nedz plakātus. Nosūtīju jautājumus uz RD. Protams, atbilde bija formāla: “Sapulce 1. maijā Esplanādē notika saskaņā ar likumu “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Sapulču, gājienu un piketu norisei, saskaņā ar likumu, nav nepieciešams saņemt pašvaldības atļauju. Pašvaldībai ir tiesības sapulces, gājienus un piketus ierobežot tikai tad, ja tam ir likumam atbilstošs iemesls, piemēram, drošības dienestu atzinums.”
Ģenerālprokuratūra jau februārī izteica brīdinājumu Latvijas krievu savienībai saistībā ar tās veiktajām darbībām, kas var apdraudēt valsts un sabiedrības drošību. LKS tiražētajos materiālos tika konstatēti kremļa propagandas vēstījumi, starptautisko tiesību pārkāpumu attaisnošana, dezinformācija un citi pārkāpumi. Savukārt jau pagājušā gada martā Valsts drošības dienests partijai izteica brīdinājumu, taču situācija nemainījās. Nāca klāt centieni noskaņot Latvijas iedzīvotājus pret palīdzēšanu Ukrainai.
“Likuma labojumi ir iekļauti Politisko partiju likumā, nu bumba ir iestāžu pusē,” sarunā ar “Neatkarīgo” teic Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA). “Šo likumu var izmantot, attiecīgi darbojoties pret kādu konkrētu partiju.”
Taču - kā vienmēr - izrādās, ka likumu var interpretēt, staipīt, kā vien gribas. Un, piemēram, Ždanokas apsveikumi “Luhanskas tautas republikai” tās “neatkarības” pasludināšanas dienā ir… eh, nu nav nekas īpašs.
Bet “iestādes”, kam šobrīd vajadzētu darboties, izmantojot likuma iespējas, ir prokuratūra, policija, VDD. “Vērojot, piemēram, prokuratūru, rodas jautājumi par sodiem, kādi sodi tiek uzlikti vieniem, kādi - citiem. Atceraties latvieti, krievu karoga kāta lauzēju? Un atceraties vīrieti, kurš uzbruka puisim, kas gāja pa ielu ar ukraiņu karogu uz pleciem? Neadekvātas reakcijas no spēka struktūrām! Iespējams, viss atkarīgs no politiskās vadības,” domā Šnore. “Bija Golubeva, tagad ir citi, taču viss turpinās. Un pēdējais kronis bija Iekšlietu ministrijas radītie likuma labojumi attiecībā uz Krievijas pilsoņiem, kuriem tiks doti divi gadi, lai viņi iemācītos latviešu valodu…”
To visu kopā Šnore nodēvē par valsts drošību graujošu politiku. “Nav nekāds brīnums, ka par mums teic - Latvija ir vājākais posms Baltijas valstu ķēdē. Diemžēl tas tā ir,” saka Šnore. Tad varbūt beidzot pienācis laiks Saeimas attiecīgajām komisijām vērtēt ne tikai LKS pretvalstisko esību Latvijas politiskajā katalogā, bet arī dažādu Šnores minēto iestāžu darbu?
