Stambulas konvencija atkal nāk virsū kā lietuvēns, un šoreiz dažādus tās aspektus trešdien skatīja Saeimas Ārlietu komisijā, ko vada Rihards Kols (NA). Komisijas sēdē piedalījās sabiedrisko iniciatīvu portāla “manabalss.lv”, Labklājības ministrijas, Tieslietu ministrijas pārstāvji un Saeimas deputāti. Ministrijas, protams, karsti aizstāvēja konvencijas ratifikāciju, dažas deputātes aizrāvās ar briesmu stāstiem, bet Kols mēģināja būt objektīvs.
Oficiāli tiek pausts, ka Stambulas konvencija (SK) iestājas par sieviešu aizstāvību pret vardarbību. Nevienam nav šaubu, ka normāli cilvēki neatbalsta vardarbību jebkādā tās formā, bet, lai to apliecinātu, nav vajadzīgas nekādas konvencijas, sevišķi jau ST, kuras galvenais mērķis nav sieviešu aizstāvība.
Juriste, tiesību zinātņu doktore Baiba Rudevska intervijā “Neatkarīgajai” teica: “SK ir spilgts piemērs tā sauktajai cēlā virsraksta taktikai, kuru mūsdienu “progresīvie” spēki tik bieži izmanto gan Latvijā, gan citur Rietumos. Tiek pieņemts likums ar ļoti cēlu nosaukumu, piemēram, “Bērnu tiesību aizsardzības likums”. Bet tajā tiek iekļauti arī ideoloģiski motivēti un pilnīgi nepieņemami panti, kam ar bērnu tiesību aizsardzību nav nekāda sakara. Taču jūs nevarat protestēt pret šo likumu minēto pantu dēļ, jo uz jums acumirklī rāda ar pirkstu un kliedz: “Ā, jūs esat pret bērnu tiesībām!” Sabiedrības acīs jūs tiekat demonizēts kā tumsoņa un nelietis, jo kurš normāls cilvēks gan iebildīs pret bērnu tiesību aizsardzību?!
Tieši tāpat ir ar SK. Ja jūs esat pret konvenciju ar tik cēlu nosaukumu - “Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, tas nozīmē, ka jūs atbalstāt vardarbību pret sievietēm! No veselā saprāta viedokļa raugoties, tas ir absurds, taču šī taktika diemžēl darbojas diezgan labi: vidusmēra cilvēks lasa tikai likuma virsrakstu, tā niansēs viņš nemēdz iedziļināties.”
Arī portāla “manabalss.lv” pārstāve izklāstīja savu redzējumu uz SK. Jāpiebilst, ka iniciatīvu, kas bija publicēta šajā portālā un tika vērsta pret SK ratifikāciju, parakstīja vairāk nekā 12 000 cilvēku. Portāla uzskatā konvencija nepiedāvā instrumentus, ar kuriem vērsties pret varmākām, konvencija tikai paģēr pieņemt normatīvos aktus, un tas pateikts vairāk nekā 60 reižu: ir jānodrošina, jāpanāk, jāveicina utt. Konvencija arī neizskaidro, kas ir sieviete, toties grezni apraksta sociālā dzimuma jēdzienu.
Interesanti, ka SK izpratnē aizsargājamās personas ir… tikai sievietes? Nē. Vēl ir personas (personas!), kas pieskaitītas etniskajām minoritātēm, migranti - arī tādi, kuri kādā valstī iekļuvuši nelegāli, bezpajumtnieki, vīrieši - geji, sievietes - lesbietes, biseksuāļi, transgenderi un citi meža dīvainīši. Tas viss rakstīts SK paskaidrojošajā ziņojumā, un tas nozīmē, ka jebkurai tiesai - ja SK tiks ratificēta - būs jāņem vērā, ka nosauktajām personām ir īpašs aizsardzības statuss.
Sanāk tā, ka vienīgais, kurš netiek aizsargāts, ir baltais heteroseksuālais vīrietis. Bet tā jau ir reāla diskriminācija - tomēr ne SK izpratnē. Acīmredzot lieki ir teikt, ka pret vardarbību jāaizsargā jebkurš cilvēks.
SK pamatprincipi jebkurā to ratificējušajā valstī tiek iestrādāti arī izglītības sistēmā, un to visu uzrauga īpaša starptautiska grupa - GREVIO. Vai tiešām Latvija grib pakļauties vēl vienas starptautiskas “ekspertu” grupas diktātam, kas būs nacionālu, pamatā konservatīvi noskaņotu valsti iznīcinošs?
Jā, Latvijā - tāpat kā citviet - ir par daudz vardarbības. Un runas par vardarbības aktīvāku apkarošanu uzvirmoja pēc sievietes slepkavības Jēkabpilī. Ja SK būtu ratificēta, tad sieviete būtu izglābta? Protams, ne. Jo varmākām ir pilnīgi vienalga - valsts ir ratificējusi šo konvenciju vai ne. Sievieti būtu izglābis aktīvs policijas darbs, un tas ir vēl viens virziens, lai cilvēki justos aizsargāti, kad viņi vēršas pie policistiem. Nekādas konvencijas neko nemainīs, ja netiks ievēroti likumi.
Par SK ratifikāciju Ārlietu komisijas sēdē kvēli iestājās Labklājības ministrija, bet ko gan citu varētu demonstrēt šī ministrija, ja tās vadītāja - ministre Evika Siliņa - aktīvi nodarbojās ar konvencijas reklāmu, diezgan klaji aizmirstot par citiem ministres pienākumiem.
Argumenti bija tieši tādi paši kā vienmēr: konvencija apturēs vardarbību ģimenē, jo… apturēs. Vardarbība ģimenē - tie ir statistikā balstīti fakti, vardarbība var izpausties jebkurā vecumā un jebkurā statusā. Bērni var būt guvuši psiholoģiskas traumas. “Mēs kropļojam savu nākotnes sabiedrību,” - tāds bija ministrijas viedoklis.
Nešaubīgi. Ja kāds kropļo, lai norāda uz sevi. Taču - kā vienmēr - netika atbildēts uz galveno jautājumu: tieši kādā veidā Stambulas konvencija aizsargās vardarbības upurus? No ministrijas pārstāvju teiktā varēja saprast, ka SK jāratificē tikai tālab, ka citas valstis to jau izdarījušas.
Taču no ministrijas ne vārda nedzirdēja par “sociāli konstruētajām lomām”, ar ko pilna visa konvencija. Par tām arī runā Baiba Rudevska: “Ko nozīmē “sociāli konstruētas lomas”? Kaut kāda sociālā loma mums katram ir, bet ko nozīmē - konstruētas lomas? Īstenībā tam pamatā ir radikālā feminisma un kvīru (“queer”)* ideoloģijas bāze, uz kuras pamata tiek konstruētie visi šie dīvainie “dženderi”. Ja mēs sociālās dzimtes definīciju ielaižam Latvijas tiesību sistēmā (un tā, ratificējot SK, tur ienāks), tad mums nāksies pat Satversmē esošos jēdzienus “sieviete” un “vīrietis” skatīt caur šo prizmu.
Tieši tāpēc atsevišķas grupas tik ļoti cīnās par šo konvenciju.
Satversmes 110. pantā ir pateikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Ja ratificēsim SK, tad nākamais solis būs skaidrs: ar Satversmes tiesas (ST) spriedumu šajā 110. pantā tiks ielasīts “paplašināts” tulkojums. Tas, ka jēdzieni “sieviete” un “vīrietis” nav obligāti jāsaprot kā bioloģiskas būtnes, bet gan kā sociāli konstruēti jēdzieni. Un tas savukārt - īsākā vai ilgākā termiņā - jau pavērs ceļu uz viendzimuma “laulību” ieviešanu, kuru tāpat uzspiedīs ST.
Vēl ļoti bīstami ir SK panti par bērnu izglītību, par ārpusskolas aktivitātēm. Ja SK tiks pilnīgi un godprātīgi ieviesta un piemērota un ja valsts paklausīs dažādām nākotnē paredzamām GREVIO instrukcijām, tad šī “džendera” ideoloģija tiks iefiltrēta visur - pat mūzikas skolās, zīmēšanas pulciņos - ar aizbildinājumu, ka bērns tad neaugs vardarbīgs; viņš zinās, ka ir tādi, kuri nezina, kāda ir viņu dzimte. Šīs ideoloģiskās SK normas īstenībā ir ļoti nelietīgas un pat zināmā mērā dēmoniskas. Aiz cēla mērķa izkārtnes tiek veikta dzimumu, ģimenes un līdz ar to - sabiedrības dekonstrukcija. Un tas ir ārkārtīgi bīstami.”
Viedokli izteica arī Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns (AS): “Es izlasīju Stambulas konvenciju, lai saprastu, kas no tās ieteikumiem ir ieviests Latvijā. Man sanāca ap 97%. Tāpēc gribēju vaicāt: kas nav ieviests? Kāpēc? Vai ir domāts virzīt likumdošanu, lai ieviestu trūkstošo?” Secinājums varēja būt tikai viens: tad kādas kvadrātmārrutka saknes dēļ mums jāratificē šī dženderkonvencija, ja mēs jau esam šo aizsargājošo likumu ieviešanas čempioni? Tikai tāpēc, ka “Latvijai jābūt tādai kā visām valstīm”? Varbūt tomēr ir svarīgāki rādītāji, kas mūsu valstij jāsasniedz?
Ārlietu komisijas sēdē faktiski vienīgais, kurš nostājās pret SK ratifikāciju, bija Ričards Šlesers (LPV). Labi, viņš savu viedokli par sociālās dzimtes jēdziena ieviešanu Eiropas tieslietu sistēmā nolasīja no lapiņas, un tas nebija tik veikli un gludi, kā to prot darīt, piemēram, šīs komisijas locekle Zanda Kalniņa-Lukaševica. Tomēr tas bija no sirds.
Noslēgumā runāja Irma Kalniņa (JV), kura, protams, iestājās par SK ratifikāciju. “Esmu iesaistīta daudzās sadarbības grupās citās valstīs, un vienmēr vēstnieki nāk ar šo jautājumu: kāpēc vēl neesat ratificējuši Stambulas konvenciju? Es cenšos, cik vien varu, lai aizstāvētu Stambulas konvenciju,” teica Irma Kalniņa. Aizstāvībai viņa izstāstīja, ka bērni, kurus viņa apmācīja labām uzvedības manierēm, atklāja, ka daudzās ģimenēs “papus sit mammu”. Izrādās, ka bērni, būdami atklāti, neko neslēpj. “Esmu dzirdējusi personīgos stāstus, un tie ir šausmīgi,” stāstīja Kalniņa.
Protams, ir daudz šausmīgu stāstu. Tikai - kā to skaitu varētu samazināt? Protams, ne ar Stambulas konvencijas palīdzību, jo diez vai varmākas zaudēs samaņu no bailēm, ieraugot upuri nākam virsū ar konvencijas tekstu uz pieres. Ir svarīgi tikai likumi, to izpilde un uzraudzība pār šo izpildi. Nevis kaut kādas konvencijas, kas daļēji ir pat melīgas un noziedzīgas. Ja nu reiz kādam gribas pasaulei parādīt, ka pilnīgi noteikti esam pret vardarbību, uzrakstām paši savu konvenciju - bez dženderiem un sociāli konstruētām lomām, bet to Stambulu liekam mierā.
