Elita Veidemane / Autori

Sabiedrisko mediju ombuds publiskojis savu atzinumu par sabiedrībā skandālu raisījušo LTV demonstrēto filmu “Zaļā robeža”. Ombuds atgādina, ka nelikumīgo migrantu neielaišana Latvijā ir apsveicama lieta.

Nevar beigt brīnīties, kā savulaik – pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit un vairāk – skolas un izglītības sistēma kopumā spēja iztikt bez monitoringa, kura uzdevums šodien ir, citēju, panākt, lai katrs skolēns saņemtu augstvērtīgu izglītību un mācību procesā nepieciešamo atbalstu. Kādreiz skolotāji mācīja, skaidroja, pārbaudīja, bet skolēni kontroldarbos, diktātos un eksāmenos demonstrēja savas zināšanas vai nezināšanas. Tagad mums ir neskaidras norises un apšaubāmu mērķu monitorings par 21 miljonu eiro (monitoringa “cena” vēl augs), kura realizāciju karsti aizstāv Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

ASV prezidents Donalds Tramps trešdien paziņoja, ka viņam bijusi “ilga un ārkārtīgi produktīva” telefonsaruna ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu.

Vairāk nekā 32 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju mājās ir ierocis, dažam pat vairāki. Par spīti it kā stingrajiem ieroču izsniegšanas un turēšanas noteikumiem, Pļavniekos notiek traģēdija – divi divpadsmitgadīgi bērni, iespējams, spēlējoties ar ieroci, iet bojā – abus atrod ar šautām brūcēm galvā.

“Bargs sods!” – tīmeklī iesmej par Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas lēmumu Alekseju Rosļikovu (Stabilitātei) sodīt ar rakstisku brīdinājumu, politiķa izteikumus par nacionālajiem jautājumiem novērtējot kā uz etnisko šķelšanu vērstus. Atgādināsim par Rosļikova daiļrades pērli: “Kamēr jūs cepaties kā vistas, papētījām (..) statistiku! Rīgā dominējošā valoda ir krievu, tāpēc nav ko bojāt gaisu! Varat krāmēt koferus!” Pēc šā teksta tika ietagoti vairāku cilvēku vārdi: Liāna Langa, Elita Veidemane un Edvards Ratnieks, kā arī “Jaunā vienotība” un NA.

Divu divpadsmitgadīgu zēnu nāve kādā Pļavnieku dzīvoklī ir raisījusi ļoti daudz jautājumu, taču policija nesniedz skaidras atbildes. Līdz ar to dzimst pieņēmumi, spekulācijas, sazvērestības teorijas. “Neatkarīgā” sazinājās ar bērnu un pusaudžu psihoterapijas speciālistu Nilu Konstantinovu, lai izprastu, kas varētu būt noticis traģiskajā dienā.

“Rīga paliek arvien tumšāka,” uz redakciju zvana kāds lasītājs, dalīdamies pārdomās par to, kā izskatās Rīga. Tie, kuri galvaspilsētā iebrauc tikai darba darīšanās vai izklaides nolūkos, tiešām pamana gan “voltistu” un “boltistu” melnīgsnējās sejas, gan kebabnīcās strādājošos “studentus”, jo tas ir uzkrītoši. Un šo indivīdu kļūst arvien vairāk. Baidos, ka, viņiem pārsniedzot kritisko masu, notiks līdzīgi kā Zviedrijā, kur varas iestādes jau vairs nespēj nedz kontrolēt, nedz apstādināt no dienvidiem iebraukušo “bēgļu” vardarbību.

Ogrē top Neatkarības laukums. Tā ir teritorija Brīvības ielas daļā, un šāds nosaukums tai piešķirts ar 2021. gada 20. maija Ogres novada pašvaldības domes lēmumu, atbalstot biedrības “4. maija Deklarācijas klubs” ierosinājumu par valstiski nozīmīgu datumu un jēdzienu iemūžināšanu. Tā ir vieta, kur 1988. gada 18. novembrī notika viena no pirmajām tautas sanākšanām, mītiņā pulcējot simtiem cilvēku, kad Ogres Tautas nama tornī tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Taču šodien atrodas indivīdi, kuri vēlas bremzēt raiti ritošos laukuma tapšanas darbus.

Saeimas komisijā deputāti lēmuši paaugstināt jaunieša vecuma slieksni līdz 30 gadiem. Atrisinātos galvenā problēma: ja trīsdesmitgadīgs cilvēks dzīvo vecāku dzīvoklī, nemācās un nestrādā, viņam nav ne sievas, ne bērnu, vienkārši vajag viņu nosaukt par jaunieti, un – nebūs nekādu pārmetumu. Ja nopietni: problēma ir dziļāka, un to aplūko politologs Filips Rajevskis, psihoterapeits Nils Konstantinovs un Saeimas deputāts Česlavs Batņa (AS).

Mūžībā 7. februārī aizgājis Bruno Javoišs, Latvijas pretošanās kustības varonis. Divdesmit divus gadus jaunais Rīgas aviācijas institūta students Bruno 1963. gada 5. decembra naktī uzkāpa 76 metrus augstajā Rīgas radiotornī, kas atradās blakus galvenajai milicijas pārvaldei, un pacēla paša šūto sarkanbaltsarkano karogu. Tas plīvoja visu dienu, jo miliči nespēja uzkāpt tornī, kas bija apledojis. Bet 5. decembris bija PSRS konstitūcijas diena, un plīvojošais “buržuāziskās” Latvijas karogs izskatījās kā negants, latviski izaicinošs pliķis krieviski pārveidotās Rīgas sejā.

Saeimas deputāts Aleksejs Rosļikovs (“Stabilitātei”) vairs neslēpjas aiz pareizām Latvijas aizstāvības frāzēm, tagad viņš nodarbojas ar nacionālā naida kurināšanu un sāk draudēt tiem, kuri iestājas par latviešu valodu. Rosļikova darbība ir pelnījusi ne tikai formālu nosodījumu, bet arī Valsts drošības dienesta uzmanību. Mūsu aptaujātie Saeimas atbildīgo komisiju deputāti uzskata, ka nacionālo naidu kurinošie ieraksti Rosļikova sociālo tīklu kontos ir nacionālās drošības jautājums.

Jautājumi par žurnālista Lato Lapsas aizturēšanu, vārda brīvību un demokrātiju nebūt nav izgaisuši.  Kādēļ varas apcirkņos tāds mulsums par notikušo – to lūdzām skaidrot Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājas biedram Augustam Brigmanim (ZZS), komisijas sekretāram Didzim Šmitam (AS) un deputātam Aleksandram Kiršteinam (pie frakcijām nepiederošs).

Pirms dažām dienām Latvijas Televīzija (LTV) demonstrēja Polijai un Baltijas valstīm klaji naidīgu un melīgu poļu režisores Agņeškas Hollandas aktierfilmu “Zaļā robeža” (“Zielona granica”). Sabiedrisko mediju ombuds Edmunds Apsalons sola izvērtēt LTV demonstrēto propagandas filmu un jau tuvākajā laikā sniegt savu atzinumu.

Vai nevar sanākt tā, ka Latvijai par uzdrīkstēšanos lūgt Ziemeļvalstu policijai kabeļrāvēju kuģus aizturēt un tos pārmeklēt vēl nāksies maksāt brangu naudu kuģu īpašniekiem un frakta turētājiem par kuģa un kravas dīkstāvi? Izrādās – jautājums ir vietā, un uz to aptaujātās amatpersonas tā īsti pat nespēj atbildēt.

Mazo Andreju atrada apsnigušu, viņš gulēja pie sliedēm, sarāvies čokuriņā. Kājās bija tikai zeķītes. Melnā tumsa un krītošais sniegs slēpa zēna pēdējos soļus, un Dievs vien zina, ko viņš izjuta šajā ziemas naktī, stingstot un izmisumā raudot. Policists atrada Andreju 21.40, un tas notika deviņas stundas pēc Andreja pazušanas. Zēns gulēja sniegā kilometru no mājām.

Formāli atbilstoši normatīvajiem aktiem darbaspēka ievilināšana Latvijā notiek it kā likumīgi. Taču joprojām nav skaidrības, kā no varas puses notiek un vai vispār notiek ievilinātā ārvalstnieku darbaspēka kontrole, un nav pārliecības, vai valdība ir apzinājusi vai mēģinājusi apzināt sekas šādai īpaši nekontrolētai darbaspēka ievilināšanai.

Valsts policija rosinājusi prokuratūrai apsūdzēt bijušo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) pasniedzēju, Senās mūzikas katedras vadītāju Māri Kupču par izvarošanu un seksuālu vardarbību pret studentēm. Pierādījumu gan nav nekādu, vien pliki apgalvojumi, tomēr tas netraucē “rosināt apsūdzēt” nevēlamo, bet nu jau bijušo pasniedzēju. Par rosinājumu apsūdzēt Māris Kupčs uzzināja no medijiem.

“Mēs bijām milimetra attālumā no civilizācijas kolapsa,” vērtēdams ASV prezidenta vēlēšanas, teic Ēriks Stendzenieks, reklāmas guru un politikas vērotājs, kurš jau kādu laiku mitinās Kolkā un no malas vērtē procesus. Saruna ar Stendzenieku ne tikai par ASV prezidentu, bet arī par situāciju Latvijā.

Eiropā pastāvīgi ir izvietoti aptuveni 65 000 ASV karavīru, savukārt rotācijas kārtībā Eiropā atrodas vairāki desmiti tūkstošu ASV militārpersonu. ASV prezidents Donalds Tramps nesen darīja zināmu, ka tiek plānots izvest no Eiropas ap 20 000 amerikāņu karavīru. Ko tas nozīmē Latvijai?

Janvāra pavasarīgajā miglā aizgājis Jānis Peters. Atskatīdamies uz padarīto, pamādams ar grumbaino roku palicējiem. Sirsnību acīs saglabājis un rāmu, siltu valodu atmiņās atstājis. Mēs paliekam un daudz ko atceramies. Dzejnieka Jāņa Petera pirmā grāmata “Dzirnakmens” maksāja 12 kapeikas. Neliela grāmatiņa, vien ar 60 lappusēm, ko bija piepildījis divdesmit deviņus gadus jaunais dzejnieks, bija kā uzarta zeme, kurā mita mīlestības dārgakmeņi un atziņu dzirnakmeņi.

Sabiedrības sašutumu nesen izraisīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā izskanējusī doma: pašvaldībām trūkstot līdzekļu, tāpēc pašdarbības kolektīviem būšot pašiem jāpiemaksā par piedalīšanos pasākumos pirms 2028. gada dziesmu un deju svētkiem. Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) vadītāja Signe Pujāte komisijas sēdē uzsvēra, ka samaksa no kolektīvu dalībniekiem starpsvētku pasākumos tiks prasīta pirmo reizi, taču citu iespēju neesot. Par šo un citām tēmām sarunājos ar vairākiem nacionāli domājošiem cilvēkiem: ar Ēriku Hānbergu, Janīnu Kursīti un Uldi Marhilēviču.

Nav pamata brīnīties par to, ka Rīga kļūst arvien “krāsaināka”: derīga uzturēšanās atļauja patlaban ir vairāk nekā 130 000 trešo valstu pilsoņu. Īpaši daudz ir ieceļotāju no Indijas un Vidusāzijas, sevišķi – no Uzbekistānas. Tiešajos reisos no Uzbekistānas Rīgā katru nedēļu ielido vairāki simti uzbeku. Uz kāda pamata viņi šeit tiek ielaisti – nav skaidrs. Robežsardzes pārstāvji apgalvo, ka viņi iztaujājot ieceļotājus. Turpināsim pētīt šo jautājumu. Bet ir vēl kāds aspekts, par ko skaļi netiek runāts.