Par Latvijas dzimšanas dienu un Trampa uzvaru vēlēšanās, par mūsu valdības tukšmuldēšanu un latviešu tautas izmiršanu, par Eiropā valdošo vienaldzību pret Ukrainu un par iespējām, ka NATO varētu pamest Baltijas valstis, par to, kāda jēga ir ANO, par mūsu bruņoto spēku spēju aizstāvēt Latviju un par daudz ko citu: saruna ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Svinam Latvijas valsts dzimšanas dienu. Vai šogad svētki ir ar citām sajūtām, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?
Valsts svētki vienmēr ir tāds kā atskaites punkts, lai saprastu, kas gada laikā ir izdarīts. To vērtējam, ne tikai jauno gadu sagaidot, bet arī valsts svētkos: kas ir izdevies un ko gribam paveikt nākamajā gadā. Ja salīdzinām gadus, būs lietas, kas ir pārdomu vērtas. Neizbēgama tēma būs valsts drošība, ar to mēs saskarsimies arī nākamgad. Amerikas Savienotajās Valstīs - jauna administrācija, jauns Kongress, vēlēšanas Vācijā. Joprojām notiek sīvas kaujas Ukrainā, un situācija frontē nav iepriecinoša. Bet pirms gada tas skats uz dzīvi arī nebija optimistisks.
Taču ir lietas, ar ko varam lepoties. Mums ir ļoti motivēti un patriotiski jaunieši. Lāčplēša dienas pasākumos es to redzēju. Es šo patriotismu saskatu novados, ārpus sociālajiem burbuļiem - daudz skaidrāk, nekā tas šķiet, skatoties no Rīgas.
Mēs joprojām atrodamies lielo uzdevumu priekšā - tā ir valsts neatkarības un drošības sargāšana, valsts attīstības nodrošināšana. Nekas īpaši nemainās.
Bet ko Latvijā mainīs Trampa uzvara vēlēšanās?
Nedomāju, ka vēlēšanas Amerikas Savienotajās Valstīs vai kādā Eiropas lielvalstī kaut ko ļoti mainīs Latvijā. Latviju mainām mēs paši. Šobrīd ir diezgan skaidri redzams, ka ASV gaida nopietnas pārmaiņas migrācijas un ekonomikas politikā.
Es gan neizteiktu pārsteidzīgas prognozes, jo man ir pieredze, strādājot ar prezidenta Trampa pirmo administrāciju. Tā kā priekšvēlēšanu cīņās viņa izteicieni tika interpretēti, šobrīd dažas lietas ir visai neskaidras, piemēram, par ASV ārpolitikas kursu. Šobrīd parādās to cilvēku uzvārdi, kuri strādās jaunajā Trampa administrācijā. Ir zināms valsts drošības padomnieks.
Atsevišķos jautājumos ASV ārpolitika būs daudz stingrāka, un ir skaidrs, ka mēs atgriežamies pie tā, ko paši esam teikuši, proti, ka ASV netaisās prom no NATO. Un ASV gaida, ka Eiropas valstis savai aizsardzībai un drošībai atvēlēs nevis minimālos 2% no IKP, bet gan vismaz 3%. Un tas ir pareizi, jo Krievija šobrīd karo Eiropā. Apdraudēti esam mēs.
Šobrīd grūti atbildēt uz jautājumu: kāda būs Trampa politika attiecībā uz Ukrainu? Tiek runāts par to, ka vajadzīgs politiskais risinājums. Bet tas tika diskutēts jau miera samitā jūnijā, un Ukrainas prezidents pats teica, ka otro miera samitu viņš redz kopā ar Krievijas un Ķīnas prezidentiem. Šobrīd Ukrainai neiet viegli nedz frontē, nedz diplomātijā, bet tagad es atturētos no vērtējumiem, kas nav skaidri formulēti.
Kopumā: mums mazāk vajadzētu skatīties uz to, kādas reformas un pārmaiņas notiks ASV, mums daudz nopietnāk jādomā par Latviju un par Eiropu kopumā. Diemžēl gan Latvija, gan Eiropa patlaban iegrimusi uz procesu, nevis uz rezultātu orientētā darbībā. Bet vajadzētu kopīgi domāt par aizsardzību un drošību. Ja mēs nemainīsimies, mūs gaida grūti laiki. Ja sapratīsim un mainīsimies, ja investēsim drošībā, un ASV ir ieinteresētas stiprā Eiropa, tāpat kā Eiropa - stiprā Amerikā, tad būs labi. Tas ir kopīgas izšķiršanās laiks.
Latvijā gan parādās cilvēki, kuri domā, ka viņi var pilnībā nokopēt to, kas notiek ASV un citās lielvalstīs, bet to es atstāšu katra paša ziņā.
Bet kas jādara, lai mēs kā valsts paceltos, nevis brauktu arvien zemāk? Mēs taču redzam, ka ir ministri, kuri ir nekompetenti un nodarbojas ar tukšmuldēšanu. Kas ir jāizdara, lai valdība sāktu racionāli tērēt naudu un saprātīgi domāt?
Mēs to visu ļoti labi saprotam vismaz virsrakstu līmenī. Bet viena lieta ir sludināt lozungus “samazināsim birokrātiju”, “nopietni pievērsīsimies valsts aizsardzībai”, “investēsim aizsardzībā un drošībā”, bet pavisam kas cits ir sākt reāli strādāt. Viens solis ir uzcelt žogu, aprīkot to ar sensoriem un videonovērošanas kamerām, bet ir jābūt robežsargiem, kas reāli sargā robežu. Tāpat kā ir jābūt policistiem, ugunsdzēsējiem. Bet mēs viņus varam dabūt tikai tad, ja ir atbilstošs atalgojums, ja valsts apliecina: jā, mēs nevaram uzreiz būtiski palielināt jums algu, bet mēs ejam konsekventi uz priekšu ar regulāru palielinājumu, jo jūsu darbs ir vajadzīgs.
Runājot par birokrātiju, man ir ļoti skumji. Mani galīgi neinteresē ne tie plāni, ne tie likumi, kas tiek šajā sakarā gatavoti. Tikai tajā brīdī, kad es no cilvēkiem novados dzirdēšu, ka - jā, tagad ir labāk, birokrātija ir mazinājusies, - tad tas būs atskaites punkts. Šobrīd man var stāstīt par birokrātijas mazināšanu visu, ko vien grib, bet nekas patiesībā nemainās. Jā, valdībai ir daudz sarežģītu jautājumu - “airBaltic”, “Rail Baltica” -, un tur lēmumi būs jāpieņem. Bet jebkurš lēmums var tikt kritizēts.
Politiskajai šķirai, ja var tā teikt, koalīcijai vai opozīcijai, kā arī plašākai sabiedrībai ir jāsaprot, ka nākamie trīs līdz pieci gadi būs ļoti sarežģīti - gan ekonomiski, gan politiski, gan no drošības viedokļa. Zinām arī to, kas notiek ar demogrāfiju. Dzīvot tā, kā līdz šim esam dzīvojuši, vairs nav iespējams.
Ja jūs man jautāsiet - vai kāda cita valdība būtu labāka? - gribu atgādināt, ka mums jau bija viena valdība. Un arī to neviens īpaši nesaudzēja. Bet ja tā sapratne neatnāks šodien, tad nevajadzētu sūkstīties par spērienu ne pēc 2025. gada pašvaldību vēlēšanām, ne pēc 2026. gada Saeimas vēlēšanām.
Nezinu, kam ir jānotiek, lai tā sapratne atnāktu. Viens ministrs melo, acīs skatīdamies, cits - aizrautīgi muld, vēl kāds - pārstāv jomu, no kuras nesaprot ne rīta, ne vakara. Sabiedrība diemžēl to pieņem, jo vairums uzskata, ka protesti un kritika neko nemainīs. Bet kam ir jānotiek, lai ministrs pateiktu: piedodiet, es kļūdījos! Varbūt jums vajag viņiem “iespert”?
Redz, kas par lietu… Mums ir Satversme, kas nosaka: Ministru kabinetu veido ministru prezidents un viņa aicināti ministri. Mums ir parlamentāra valsts. Vai jūs gribētu kādas radikālas izmaiņas šajā kārtībā? Bet tad mums ir jādiskutē par Satversmes grozījumiem. Es jau tā par daudz esmu pateicis. Politikas zinātnieki mēdz teikt, ka esmu pārbraucis pāri savām robežām (smejas).
Bet es vairākkārt esmu teicis, ka nevaru darīt ne Saeimas, ne valdības darbu. Taču pietiekami daudz esmu centies paveikt, lai ietekmētu dažādas situācijas, ko var vērst uz labu. Tomēr mani ļoti satrauc tas, ka pietrūkst dialoga starp varu un sabiedrību. Vai nu ir ļoti liels tracis, un tad kaut kas mainās, vai nu ir tā, ka ikviens sēž savā burbulī, neklausoties, ko saka citu burbuļu “iemītnieki”.
Sabiedrības fragmentēšanās ir ļoti izteikta. Kad jūs atradīsities savā burbulī, jums šķitīs: visi domā vienādi.
Bet tad, kad es apmeklēju Latvijas novadus, saprotu, cik ļoti dažādi ir cilvēki, kā atšķiras viņu viedokļi. Viena no prezidenta funkcijām ir - uzklausīt. Uzklausu. Un tad gribas Saeimai un valdībai pateikt: piebremzējiet.
Vai arī - sāciet iet ātrāk.
Arī tas, jā.
Jūs pieminējāt demogrāfiju. Tauta izmirst. Ko mums tagad darīt? Salikt rokas un laisties dibenā?
Jūs tāda pesimistiska šodien… Bet ja mēs paskatāmies uz skaitļiem un godīgi pajautājam paši sev: kad tas sākās? Lielais kritums sākās vienā laikā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tās ir pilnīgi pamatotas - gan atklātas, gan zemapziņas - bailes par to, kas mūs sagaida nākotnē. Vai vecāki varēs garantēt bērniem drošu nākotni? Gan Krievijas propaganda, gan tas, kas notiek Ukrainā, cilvēkus iespaido. Kad ziņas no Ukrainas ir labas, sajūtam nelielu eiforiju. Kad tās ir sliktas, tad parādās pesimisms. Man daudzi ir teikuši, ka tas ir viens no iemesliem neradīt bērnus.
Ar ko mēs parasti asociējam demogrāfijas politiku? Ar to, ka dosim pabalstus. Bet daudzi vecāki man ir teikuši: bērns taču turpina augt arī pēc tā pusotra gada, kad beidzas visi bērna kopšanas atvaļinājumi un pabalsti. Un tad ir vajadzīgas jau citas lietas: veselības aprūpe, bieži vien arī mājoklis. Esmu runājis gan ar premjeri, gan ar citiem, esmu mēģinājis saprast, kas tieši ģimenes var ieinteresēt. Lai man piedod visi līdzšinējie demogrāfijas politikas veidotāji, bet tas nav tikai tā - paprasām naudu un atdodam to pabalstos. Ne vienmēr šis paņēmiens ir efektīvs.
Varbūt tas ir naivi, bet es gribu saglabāt zināmu optimismu: tad, kad mēs kā sabiedrība redzēsim, ka drošības riski eksistē un ar tiem būs jāsadzīvo nenoteiktu laiku, jo mums vajadzēs būt gataviem uz jebkuru scenāriju, mēs sapratīsim, ka visi scenāriji nav pastarās dienas vēstneši - tad dzimstības līkne sāks iet uz augšu. Bet tas, kas tiešām būs vajadzīgs - veselības aprūpe, bērnudārzi, mājokļi, arī pabalsti.
Taču ir arī otrā lieta. Mēs visu laiku skatāmies uz valsts pusi. Paskatāmies arī uz to, kā izturas pati sabiedrība pret tām pašām jaunajām māmiņām. Jaunā sieviete aiziet bērna kopšanas atvaļinājumā, un tad, kad viņa ir gatava nākt atpakaļ uz darbu, viņa pēkšņi vairs nav vajadzīga, sak, tavā vietā strādā jau cits cilvēks. Un tas ir pārāk bieži, tas attiecas gan uz valsts, gan privāto sektoru. Viss ir likumīgi! Likumi tiek interpretēti atbilstoši vajadzībām.
Redzam, ka šāda skarba attieksme mazina motivāciju radīt bērnus.
Atgriezīsimies pie Ukrainas. Kā jūs domājat, cik ilgi Eiropa dīki skatīsies - sabruks tā Ukraina, nesabruks… Manuprāt, Eiropā valda vienaldzība.
Vienaldzība gluži nevalda, bet ir daudz iemeslu, kāpēc esam tur, kur esam. Baltijas valstīm un Polijai nav ko sev pārmest. Mēs Ukrainai dodam daudz, mēs maksimāli cenšamies pārliecināt darīt tāpat kā mēs. Bet ir dažādi valstu iekšējie apsvērumi, ir ietekmīga Krievijas propaganda, Krievijas nauda un Krievijas diplomātija, kas mazina palīdzības efektivitāti. Vairākas Eiropas valstis un arī ASV nav izpildījušas savus Ukrainai dotos solījumus. Grūti noformulēt vienotu Eiropas tendenci, drīzāk jāanalizē katra valsts atsevišķi, jo ir nianses.
Bet tas, ko es redzu: pēc izmaiņām, kas notiks ASV, nāk izpratne par to, ka pašiem jādara vairāk. Vai visas valstis to ir sapratušas? Neapgalvošu. Reizēm ir sajūta, ka daudzi to saprot tikai vārdos, bet ne darbos.
Vai nav tādu indikāciju, ka tagad Krievija spiedīs uz to, lai NATO pamet Baltijas valstis?
2021. gada decembrī tapa zināms par Krievijas ultimātu, kurā tā pieprasīja, lai NATO atgriežas savās 1997. gada militārajās robežās. Politiskajās robežās NATO atgriezties vairs nevarēja. Šis ultimāts tika noraidīts. Domāju, ka Krievijai būs vēlme pieprasīt piekāpšanos un pret to būs jāstrādā Latvijas un citu valstu diplomātiem.
Esmu pārliecināts, ka šī būs sarkanā līnija, ko nebūs gatavs pārkāpt neviens. Taču, lai tas tiešām tā būtu, mums būs ļoti nopietni jāstrādā - gan ar ASV, gan ar Eiropas sabiedrotajiem. Jo vēlme okupēt arvien jaunas teritorijas Krievijai būs vienmēr. Un krievu vēlme dažādos veidos izmantot propagandu, “pierādot”, ka viņi jau “bija spiesti” iebrukt Gruzijā, tāpat “bija spiesti” iebrukt Ukrainā - tā nemazināsies.
Scenārijs, ka Krievija atkal varētu tā rīkoties, nav izslēdzams. Bet neaizmirsīsim, ka NATO šeit jau ir, un es līdz šim brīdim neesmu manījis nevienu indikāciju, ka jelkurš būtu gatavs apsvērt šādu variantu - pierunāt NATO pamest Baltijas valstis.
Vai šobrīd nebūtu laiks sākt nopietni domāt par Eiropas Savienības armiju?
Tas ir sens jautājums. Turklāt katram ir sava izpratne, kas var būt Eiropas armija. Domāt var, bet sākumā jātiek galā ar aizsardzības finansējumu, aizsardzības industrijas attīstību. Tāpat tas nedrīkst radīt iespaidu vai ieganstu, lai vājinātu transatlatlantiskās saites. Jautājums: kas pieņems lēmumu? Eiropadome? Eiropas Parlaments? Kāda būtu Lielbritānijas loma - šī valsts ir svarīgs sabiedrotais ārpus Eiropas Savienības.
Vēl viena starptautiska organizācija, par ko būtu vērts parunāt: Apvienoto nāciju organizācija (ANO), kuru bieži dēvē par Apvienoto nespējnieku organizāciju. Kāda tai ir jēga un nozīme, ja tā nespēj neko ietekmēt, vien “pauž dziļas bažas”?
Atbildēšu ar pretjautājumu. Ja katra gada septembra trešajā nedēļā uz turieni dodas visu pasaules valstu līderi, arī ASV prezidents, ir bijuši gadi, kad tur ieradies arī Ķīnas prezidents, ja uz turieni dodas arī Ukrainas prezidents un visi mēģina izmantot maksimumu no ANO, tad acīmredzot jēga ir? ANO ir milzīga struktūra, un tās ANO daļas, kas darbojas labi, mēs nekritizējam.
Bet tas, kas no tā visa gāžas ārā, ir Drošības padome. Un tā ir centrālā ANO institūcija. Otra institūcija ir Ģenerālā asambleja. Tās lēmumi nav saistoši, tomēr tie balsojumi, kas notika Ģenerālajā asamblejā, piemēram, par Krievijas agresiju Ukrainā, bija pārliecinoši. Var nepatikt balsojumi par Tuvo Austrumu konfliktu, jo šie balsojumi bija pārliecinoši citā virzienā.
Būtu muļķīgi, ja tiktu izdarīts kļūdains solis, ko savulaik veica Staļins un Padomju savienība 1950. gadā, kad tika nolemts boikotēt ANO Drošības padomi. Toreiz PSRS bija pastāvīgā dalībvalsts ar veto tiesībām. Tajā brīdī notika iebrukums Korejā. Un PSRS tobrīd nebija “pie galda”. Bet Korejas karš bija pilnībā ANO ietvaros. Kopš tās reizes PSRS un Krievija ne reizi nepameta ANO Drošības padomi.
Domāt, ka mēs tagad varētu sarīkot kādu superizgājienu un izstāties no ANO, no tā kaut ko iegūstot vai kaut ko pierādot, - tas ir emocionāli, bet nav prātīgi. Vai mēs liekam kādas pārspīlētas cerības uz ANO lomu? Nē taču. Bet mēs redzam, ka Ukraina un mūsu tuvākie partneri - Lietuva, Igaunija - ir izdarījuši maksimāli, lai šo starptautisko tribīni izmantotu tam, kas ir svarīgi, proti, lai mēģinātu ar politiskā spiediena palīdzību pārliecināt svārstīgās valstis - tās, kurām ir cits viedoklis par notiekošo Ukrainā.
Vai politiskais spiediens ko ietekmē? Ne pārāk. Tas liek justies nekomfortabli? Vai tas palīdz nelielām valstīm? Pilnīgi noteikti - jā.
Par Drošības padomes reformu esam daudz runājuši. Vai tā notiks ātri? Nē. Vai mums vajadzētu atteikties no tiem instrumentiem, kas ir mūsu rīcībā? Noteikti nē. Lai kā daudzas valstis lamātu ANO, tās tomēr tur būs.
Bet sēdēt vienā telpā kopā ar kaut kādiem Krievijas ņebenzjām un klausīties, kā viņi nepārtraukti melo, manuprāt, ir pazemojoši… Taču atgriezīsimies pie Trampa. Kaut arī viņa prezidentūra sāksies vien janvārī, viņš jau ir apsolījis, ka vērsīsies pret “zaļo” histēriju, pret visādiem dženderismiem, pret pusaudžu “dzimuma maiņām” un citiem “progresīvajiem” murgiem.
Katrai valstij ir savas iekšpolitiskās lietas, ko risināt. To, ko ASV kongress un Trampa administrācija gatavojas darīt iekšpolitiski, atstāsim viņu ziņā. Amerikas tauta ir devusi mandātu prezidentam Trampam otro reizi, un tas, kā viņš veidos migrācijas un izglītības politiku, ir viņa daļā.
ASV un vienas otras Eiropas valsts vēlēšanas parāda, ka cilvēki nav apmierināti ar tiem pārspīlējumiem, kādi ir bijuši līdz šim. Sagaidāms, ka ASV izstāsies no Parīzes nolīguma klimata pārmaiņu jomā. Ja mēs ejam uz priekšu saskaņā ar kursu, kas tika apstiprināts pirms diviem gadiem, tomēr ir nepieciešama diskusija un korekcijas.
Pārspīlējumi dažādos jautājumos rada kritisko masu, un cilvēki teic, ka viņi tā dzīvot vairs nevēlas. Un tad ir jautājums, kā politiķi nacionālajā līmenī uz to reaģē. ES līmenī zaļais kurss, migrācijas politika, investīciju aizsardzība un ražošanas attīstība - tie būs jautājumi, kuros mēs saņemamies un ejam uz priekšu, vai nu mēs ļoti strauji zaudēsim konkurētspēju un drošību.
Jāņem vērā, ka 27 ES valstīs ir gan kreisas, gan labējas, gan centriskas valdības, tāpēc ir grūti panākt vienošanos gan drošības, gan migrācijas jautājumos.
Un vēl. Daudzi vīpsnā par mākslīgo intelektu. Mums ir tā dēvētās privātuma politikas, kas ļoti stingri ierobežo informācijas tehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstību. Bet jāsaprot, ka mākslīgais intelekts, ja var tā teikt, ir 21. gadsimta internets. Ja mūsu universitātes vienojas kopīgā darbā, ja netiek veidots birokrātisks aparāts, ja tiek izveidots spēcīgs zinātniskais centrs, mēs varam kļūt interesanti pat amerikāņiem. Lielo ASV kompāniju pārstāvji ar mani runāja par specifiskām, viņus interesējošām lietām. Viņus interesē sadarbība. Kas mums traucē? Mūsu pašu birokrātiskā ņemšanās. Dažādas regulācijas mums traucē attīstīties. Tāpēc tikšos ar Datu valsts inspekcijas cilvēkiem.
Ja mēs domājam turpināt birokratizēšanos, būs slikti. Varbūt vajag kārtīgu belzienu pa pakausi? Ar mums taču ir tā: pēdējā brīdī saņemamies, skrienam un pārlecam tam grāvim. Diemžēl vispirms vajadzīgs belziens...
Vai mēs varam būt pārliecināti, ka tie, kuriem valstī jāatbild par drošību, darīs visu, lai šī drošība eksistētu reāli, nevis tikai tukšās runās?
Nacionālās drošības padomes sēdē mēs ļoti rūpīgi analizējām drona incidentu. Bet ar analīzi vien nepietiek: mums ir jāpērk modernāka militārā tehnika. Droni attīstās nenormāli ātri. Tas, kas pirms gada šķita saprātīgs ceļš, pa kuru virzīt pretgaisa aizsardzību, jau ir novecojis. Krievi jau tagad sūta tā dēvētos māņu dronus, bez sprāgstvielām - ar mērķi noplicināt pretgaisa aizsardzību. Radars neparāda, vai dronam ir “labs” vai “slikts” nodoms.
Jā, mums vajag modernu militāro tehniku. Bet aizsardzības industrija šobrīd dzīvo faktiski miera stāvoklī, jo lielvaras joprojām nespēj atzīt, ka turpmākos piecus līdz desmit gadus jānodrošina pasūtījumi, tāpēc ka nāksies bruņoties. To man ir teikuši nu jau divu lielu aizsardzības industriju vadītāji - Itālijā “Leonardo” grupas vadītājs un Vācijas pretgaisa aizsardzības sistēmu ražotāja “Diehl” pārstāvis. Kontraktu ar “Diehl” mūsu valsts parakstīja 2022. gadā, bet viņi nevar paātrināt piegādi, jo ražošana ir noslogota ar pasūtījumiem.
Kāpēc radusies tāda situācija?
Tas nav gluži kā šokolādi ražot, tās ir lielas investīcijas, tas ir ražošanas cikls, un kompānija netaisās palaist ražošanas līniju tikai tāpēc, ka vajag saražot vienas reizes iepirkumu. Ir cerības uz ES pārstāvi - lietuvieti Kubiļu, kurš ir aizsardzības komisārs. Ceru, ka viņam ne tikai papīrdarbs, bet arī iespējas mobilizēt Eiropas militāro industriju. Mums papildus būs diskusija un sadarbība ar ASV militāro industriju.
Un te ir bīstamība: ja mēs nesapratīsim, ka mums ir vajadzīga Amerika un, veidojot spēcīgu Eiropu, mēs nevaram viens bez otra iztikt, un ka drošībai un aizsardzībai mums būs jātērē vairāk, tad būs ļoti sarežģīta situācija.
Vai es ticu mūsu bruņoto spēku spējai aizstāvēt valsti? Absolūti noteikti ticu. Bruņotie spēki sastāv no valstij uzticīgiem cilvēkiem, bet mums ir jāpanāk situācija, ka viņi var rīkoties, sākot no juridiski procedurālām, beidzot ar praktiskām lietām. Lai kāds būtu noskaņojums, uz mūsu bruņotajiem spēkiem mēs varam paļauties.
