Bens Latkovskis / Autori

Izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles runas par iespējamo demisiju saistībā ar masveida ģībšanu skolēnu dziesmu svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā izgaismo pašreizējās valdības ēkā jau sākotnēji iemūrēto ļodzīgo pamata ķieģeli. Proti, ļoti sarežģītas, problēmu nomocītas nozares vadībā tika iecelts cilvēks bez nopietnas politiskās pieredzes un spēcīgas aizmugures. Ja cilvēkiem uz ielas prasītu – kādu politisko spēku pārstāv izglītības ministre, tad domāju, ka vairums uz sitiena nespētu atbildēt.

Bijušais Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks LTV Panorāmā, komentējot svētdien notikušā Grieķijas referenduma rezultātus, ar neviltotu neizpratni jautāja – nesaprotu, par ko tie grieķi tā priecājas?

Divi Krievijas Valsts domes deputāti iesnieguši Krievijas Ģenerālprokuratūrai lūgumu izvērtēt, vai Baltijas valstu neatkarības atzīšana

Vienotības mājaslapā pausts lepnums, ka Latvijas prezidentūras laikā pārsteidzoši ātri – pusgada laikā, kad plānots tika vismaz gads – ir pieņemts tā dēvētais Junkera investīciju plāns. Nav gan skaidrs, par ko šajā gadījumā īsti lepoties, jo šis plāns ir izdevīgs vienīgi ES lielajām un attīstītajām dalībvalstīm, bet nav izdevīgs Latvijai un citām ES perifērijas valstīm.

Naktī no otrdienas uz trešdienu beidzas ne tikai Latvijas prezidentūra Eiropas Padomē, bet arī termiņš, līdz kuram Grieķijai jānomaksā kārtējais 1,5 miljardu eiro lielais SVF parāda maksājums.

Lai nu kas, bet Jāņi no visiem svētkiem ir vislatviskākie. Tie ir svētki, kuri vieno nāciju, veido un raksturo tās identitāti (jā, jā, arī ar tiem «pārgurušajiem» līgotājiem, kuri allažiņ pagūst pielīgoties, pat nesagaidot Jāņu vakaru). Ne velti leģendāro Jāņa Streiča filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā Līgo priekšvakarā tauta skatās vēl un vēl bez pārsātinājuma sajūtas, tāpat kā izrādi Skroderdienas Silmačos Nacionālajā teātrī. Lai arī Streiča filma nav par Jāņu svinēšanu, tās zīmīgais nosaukums un filmas personāžu kolorītie raksturi liek domāt, ka tajā iekodēts tas, ko dēvējam par latviešu dvēseli.

Radio SuperFM valdes priekšsēdētājs Uģis Polis izplatījis NEPLP priekšsēdētājam Aināram Dimantam adresētu vēstuli ar provokatīvu virsrakstu Vai ēterā «drāzt anālā» drīkst tikai sabiedriskie mediji?

Trešdien Ādažu militārajā bāzē tika aizturēti divi tur nelikumīgi iekļuvuši Krievijas pilsoņi, kuriem līdzi bija šīs kaimiņvalsts karogs un skrejlapas angļu valodā. Neko lielu viņi nepaspēja izdarīt, jo ātri tika aizturēti. Šiem likumpārkāpējiem jāsaņem pelnītais sods, un, kāds tas būs, lems mūsu tiesībsargi. Skaidrs, ka šī bija rupja pret Latvijas valsti un tās bruņotajiem spēkiem vērsta provokācija.

Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks mikroblogošanas vietnē twitter no saviem Briseles augstumiem norāda: «Nesaprotu, cik ilgi vēl Latvijas politika attiecībā uz migrācijas jautājumiem gulēs un to nerisinās?» Ar šo ierakstu Pabriks pārmet saviem dzimtenē palikušajiem kolēģiem kūtrumu imigrācijas politikas izstrādāšanā. Šādus pārmetumus ir viegli izteikt, atrodoties Briselē, bet neatceros, ka Pabriks būtu bijis aktīvs šādas politikas izstrādātājs, kad vēl rušinājās vietējā politiskajā mazdārziņā.

Latvijas politiskajā žurnālistikā konspiroloģiskās teorijas ir vairāk nekā iecienītas. Valda pārliecība, ka ne matiņš mūsu valstī nenokrīt bez mītisko (nejaukt ar reāliem prototipiem) Andra, Aivara, Solvitas vai kādu citu politiskās mitoloģijas tēlu ziņas.

Šodien Saeimas deputāti vēlē Valsts prezidentu. Tauta gan ar cerībām, gan bažām gaida šo vēlēšanu rezultātus. Ņemot vērā Latvijas Satversmi, parlamentāro iekārtu un ierobežotās prezidenta funkcijas, varētu padomāt – uz ko gan tauta cer vai par ko bažījas? Prezidents taču mums it kā tāds kāzu ģenerālis vien ir. Lai arī šis termins – kāzu ģenerālis – ņemts no krievu klasiskās literatūras, tas apbrīnojami precīzi atspoguļo sabiedrības gaidas par to, kādam jābūt mūsu valsts prezidentam. Proti, tam jābūt cilvēkam, kurš ar savu esamību vien paaugstinās valsts (klasiski – kāzu svinību) prestižu.

Deivida Linča savdabīgajā filmā Malholandas ceļš ir epizode, kurā tiek atainota lomu dalīšana kādai topošai filmai. Filmas režisoram ietekmīgi cilvēki balsī, kas neparedz iebildumus, saka: «Rīt būs galvenās lomas kandidātu proves. Uz atlasi ieradīsies daudzas aktrises. Tu viņas noskaties, paslavē, bet izvēlies šo.» Un režisoram deguna priekšā tiek pabāzta «īstās» pretendentes fotogrāfija.

Aminatas Savadogo panākumi Eirovīzijas dziesmu konkursā pagājušās sestdienas vakarā Latvijā priecēja daudzus. Viņas priekšnesums un spraigā sacensība par punktiem ar pasaules lielvalstīm raisīja sen nebijušu lepnumu par mūsu valsti. To lepnumu, pēc kura esam noilgojušies.

ES Austrumu partnerības samits bija Latvijas prezidentūras kulminācijas punkts. Rīgā ieradās vairāk nekā trīsdesmit valstu līderu, un Latvija nonāca pasaules uzmanības centrā. Tiktāl viss jauki, taču kāda bija šā pasākuma saturiskā jēga?

Kad pirms dažiem mēnešiem LTV raidījumā Sastrēgumstunda tika apspriests, kādam jābūt Valsts prezidentam, tad noteiktu aprindu (to, kurām viss pie mums notiekošais vienmēr ir vissliktākais) pārstāve Iveta Kažoka par vēlamā prezidenta paraugu nosauca Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu un Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti. Tie protot tekoši runāt angļu valodā un spējot ar saviem spārnotajiem izteikumiem tautu iedvesmot, iepretim mūsējam, kurš no abiem ievērojami atpaliekot mēroga ziņā.

Pastāv versija, ka tautas, kuras dzīvo vairāk uz ziemeļiem, ir pārtikušākas nekā dienvidu tautas, jo, lai izdzīvotu skarbākā klimatā, vēsturiski ir bijis jāpieliek vairāk pūļu. Lai pārciestu ziemu, ir jābūvē siltas mājas, jāsarūpē prāvi pārtikas un malkas krājumi, kamēr siltākos laika apstākļos var izdzīvot arī ar laiskāku attieksmi pret dzīvi, kas atspoguļojas mentalitātē, čaklumā un galarezultātā arī dzīveslīmenī.

Pēc Satversmes burta un gara Latvija ir izteikti parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta funkcijas ir visai ierobežotas, lai neteiktu – dekoratīvas. Tajā pašā laikā prezidenta vēlēšanas ir pēdējā pusgada ievērojamākais politiskās dienaskārtības notikums, kurš lielā mērā nodarbina ne tikai politiķu, bet arī visas sabiedrības prātus.

Kad pēc Zolitūdes traģēdijas no premjera amata tika atkāpināts Valdis Dombrovskis un izvirzījās jautājums par nākamo valdības vadītāju, tad visu skatieni (tajā skaitā prezidenta Andra Bērziņa) pievērsās partijas Vienotība priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, jo pasaulē pieņemts, ka valdošās partijas līderis arī uzņemas šo amatu.

Koalīcija vēl domājot par vienotu Valsts prezidenta kandidātu un visticamāk «domās» līdz pat pēdējam brīdim, kad «īstais» kandidāts beidzot tiks izvilkts dienasgaismā un kā tāds precinieks atrādīts publikai. Tomēr arī līdzšinējā kandidātu «meklēšana» ļauj spriest par gaisotni politiskajā ķēķī.

Šajās dienās esam liecinieki divām it kā nesaistītām, turklāt pilnīgi atšķirīgu mērogu lietām. Mūsu pašu šaurajā politiskajā pīļu dīķītī pielaidi (nav pat jāprecizē, kādu) zaudējusi Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, un viņai no sava amata, visticamāk, būs jāšķiras. Pasaules mērogā cilvēci piemeklējis ievērojams zaudējums – no mums aizgājis izcilais vācu rakstnieks, patiess humānists un Nobela prēmijas laureāts Ginters Grass.

Sakarā ar ģeopolitisko situāciju Citadeles banku pārdeva par sviestmaizi, jo citādi vēl, nedo’ die’s, to nopirktu krievi. Sakarā ar ģeopolitisko situāciju prezidentu nedrīkst ļaut vēlēt tautai un to drīkst uzticēt tikai simts tautas «gudrākajiem» pārstāvjiem.

Šobrīd aktualizējies jautājums par jauna krievu valodā raidoša kanāla izveidošanu Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Lai atbildētu uz jautājumu – vai šī kanāla izveidei ir kāda valstiska jēga, vispirms jānoskaidro: Vai tas var palīdzēt Latvijai? Vai nevar kaitēt? Ja var palīdzēt, vai izmaksas ir adekvātas iegūtajam labumam?