Kurš uzņemsies morālo līderību?
Galvenā šīs koronavīrusa krīzes īpatnība, ko atzīmē sociālo procesu vērotāji, ir tā, ka šoreiz nav neviena, kuru par visu vainot. Nevar vainot ne krievus, ne amerikāņus, ne Sorosu, ne Lembergu, ne bankas, ne bezatbildīgos pilsoņus, kuri vieglprātīgi sagrābušies kredītus, un pat ne savtīgos politiķus, kuri par sevi vien domā.
Līdz ar to mēs visi esam vienādi ārējā apdraudējuma priekšā. Tiesa, ne vienādās situācijās. Vieniem ir saglabājies darbs un atalgojums, dažiem pat tas ir pieaudzis, bet citi nonākuši uz sēkļa. Situācijas ir dažādas, bet vairumam tās nav vieglas. Daudziem vai pat ļoti daudziem ir nepieciešamība pēc palīdzības, pēc atbalsta. Lūk, kādas Marikas Rozenbergas izmisuma kliedziens sociālajos tīklos: «Man atteica dīkstāves pabalstu. Risinājumi vai ieteikumi piedāvāti netiek. Kur griezties, ko iesākt, par ko barot bērnus? Slīcēja glābšana paša slīcēja rokās. Pirmā doma - jāsāk pārdot mēbeles.» Patiešām, ko cilvēkiem darīt?
Jau pašā krīzes sākumā Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš izteica gatavību cilvēkus bez atbalsta neatstāt. Sākumā tika nosaukts viens miljards eiro, pēc tam divi miljardi, tagad jau trīs vai pat četri, kas uz agrāko laiku taupības fona izskatās pat ļoti cerīgi. Taču Kariņa valdības rīcība raksturojama ar slaveno teicienu - gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Arī šoreiz labā iecere atbalstīt grūtībās nonākušos atdūrās pret tradicionāli neiedragājamo klinti - zināmas sabiedrības daļas bažām, vai tikai starp naudas saņēmējiem neatradīsies kāds, kurš šo naudu nebūs pelnījis. Diemžēl šajā domāšanas gultnē aizplūda valdības labā griba. Viss atbalsta sniegšanas uzmanības fokuss tika novirzīts nevis uz to, kurām iedzīvotāju un uzņēmēju kategorijām šis atbalsts ir visvajadzīgākais un steidzamākais, bet gan uz to, kuriem šis atbalsts nepienākas. Vai tikai kādam nav kāds nodokļu parāds? Vai arī nav veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas? Kā pie mums pierasts, sākās cilvēku šķirošana labajos un sliktajos.
Kad beidzot latviešiem pienāks tie laiki, kad, finanšu palīdzību apspriežot, galvenā vairs nebūs šī sīkmanīgā nenovīdība - lai tikai kādam netiktu kāds eiriķītis vairāk nekā, manuprāt, viņš pelnījis? Kad sabiedrība būs tiktāl izaugusi, ka tā ar prieku palīdzēs tiem, kam grūtāk; tiem, kas nonākuši smagākā situācijā, nevis īgni burkšķēs - tā viņam vajag, pats vainīgs.
Sabiedrība ir ļoti dažāda. Ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. To veido atšķirīgi cilvēki ar dažādu pasaules redzējumu. Ideālā variantā valdībai, prezidentam būtu jābūt tiem morālajiem līderiem, aiz kuriem iet sabiedrība. Skumji, ja valsts vadītāji balstās uz sabiedrības tumšākajiem, atpalikušajiem slāņiem, kā tas vērojams kādā mūsu kaimiņvalstī. Tas ne pie kā laba neved. Latvijas tauta tikai iegūtu, īpaši ilgtermiņā, ja mūsu valdība šajā sarežģītajā situācijā parādītu īstas morālās līderības un sociālas solidaritātes piemēru. Ja tā izbeigtu šo cilvēku sīkmanīgo šķirošanu labajos un sliktajos, kas padara jau tā visai pieticīgā (vismaz pagaidām) atbalsta piešķiršanu vēl nožēlojamāku. Var jau runāt par vēlmi līdzināties Ziemeļvalstīm, bet tad to arī kaut kādā veidā nepieciešams parādīt darbos. Pagaidām viss iet vecajās sliedēs - ar vārdiem Ziemeļeiropā, ar darbiem Uļjanovskā.
Labi, ka šajā situācijā savu vārdu ir teicis Valsts prezidents Egils Levits, kurš aicina valdību šo moralizēšanu (ko, kas un cik iemaksājis) izbeigt un nodarboties ar reālu palīdzības sniegšanu. Diemžēl Levits savu autoritāti politiskās šķiras acīs ir zaudējis. Politiķi viņu uzklausa, dažreiz, ja tas ir viņu interesēs, pat citē un uz viņu atsaucas, bet tas arī viss. Ja politiķiem ir citas, savas intereses, tad viņiem prezidenta ieteikumi ir kā mācītāja sprediķis ateistam. Runā jau viņš smuki, bet uz mani tas neattiecas.
Pie tā gan vainīgs pats prezidents. 2019. gada 20. novembrī LTV Rīta Panorāmā viņš ieteica Saeimai novērst pretrunas likumos par veselības aprūpes finansējumu un valsts budžetu. Saeima šo prezidenta vēlējumu atļāvās demonstratīvi ignorēt. Levits izlikās pazemojumu neredzam. Norija krupi, bez ierunām parakstīja tiesiski pretrunīgo valsts budžetu, un tagad, lai atgūtu politiskās šķiras respektu, viņam būs jānodemonstrē divkārša drosme un nelokāmība. Būtu lieliski, ja viņš šo drosmi nodemonstrētu tagad, uzņemoties šajā grūtajā brīdī nācijas morālo līderību.