Pirms vairāk nekā simt gadiem 1916. gada 16. maijā slepus tika parakstīta Saiksa-Piko vienošanās (kaut kas līdzīgs Molotova – Ribentropa paktam), ar kuru tika nospraustas Anglijas, Francijas un Krievijas interešu sfēras Tuvajos Austrumos pēc Pirmā pasaules kara beigām. Bez mazākās aiztures vīri frakās, cilindros, ar monokļiem acīs, vilka valstu‒protektorātu robežas. Tā radās nākamā Irāka, Sīrija, Jordānija un gandrīz visas citas Tuvo Austrumu valstis. Šajās teritorijās dzīvojošajiem iedzīvotājiem nejautāja, kurā valstī viņi gribētu dzīvot. Šīs bezrūpīgās robežu vilkšanas sekas mēs redzam šobaltdien, un tām neredz galu.
Ar šo pagaro ievadu gribu ilustrēt sekas, pie kādām noved voluntāra robežu pārgrozīšana, nerēķinoties ar tur dzīvojošo vēlmēm. Tagad kaut kas līdzīgs notiek ar jauno novadu sadalījumu, lepni sauktu par administratīvi teritoriālo reformu. Tikai frakās tērptos vīrus ar monokļiem acīs nomainījuši mūsdienu cilvēki ar viedtālruņiem kabatās, kuri bieži vien nesaprot (vai negrib saprast), kāpēc uz vietas, laukos tik daudzi nevēlas šo reformu pieņemt. Tā kā viņi pārsvarā pārstāv rīdzinieku izglītoto un pat tā saukto radošo šķiru, tad viņiem nepieciešams sevi apmierinošs izskaidrojums (atcerēsimies aksiomu - cilvēki par patiesību uzskata viņus pašus apmierinošo patiesības versiju).
Konkrētajā gadījumā viņus apmierina versija, ka pret “reformām” cīnās “sliktie” pagastu vadību pārstāvji, kuri baidās zaudēt savas vietas. Bieži vien šie pretinieki tiek paplašināti ar visiem, kuru darba vietas tiek apmaksātas no valsts vai pašvaldību budžetiem. Dažādi bibliotekāri, kultūras organizētāji, sociālie darbinieki un pat skolotāji, kuri tērē visas sabiedrības resursus, aizņemot it kā nevajadzīgas darba vietas. Šie “izšķērdētās” naudas skaitītāji parasti gan aizmirst, ka tieši šie cilvēki ir tie vietējie iedzīvotāji, kuru dēļ “reforma” it kā tiek organizēta, bet kopējā ekseļa tabulā tas lietas būtību nemaina.
Parasti kreatīvās šķiras pārstāvji lepojas, ka viņiem piemītot empātija vairāk nekā citiem. Tad nu iedomājieties, ka rīt valdību vada cilvēks, kurš pasaka - VARAM ir pilnīgi nevajadzīga, un bez tās var lieliski iztikt. Ministrijas sašaurinātās funkcijas var sadalīt starp ekonomikas, satiksmes un labklājības ministrijām. VARAM likvidējot, valsts budžetā ietaupīsies tik un tik miljoni nodokļu maksātāju naudas. Kā jutīsies tur strādājošie? Taču tieši tā šobrīd reģionos jūtas daudzi, jo publiskajā retorikā valda viens galvenais arguments -
Jūs, ārpus Rīgas aglomerācijas dzīvojošie, mums izmaksājat pārāk dārgi. Tāpēc nepieciešams jūs drusku noīsināt. Pat ja tas neskan tik ciniski, tad zemteksts ir tieši tāds. Diez vai šāds reģionālās politikas redzējums ir humāns, ilgtspējīgs un moderns.
Taču ne tas ir vienīgais pretestības iemesls. Nesen runāju ar kādu, kurš aktīvi pretojas sava ciemata pievienošanai citam novadam, un viņam jautāju - kas tieši mainīsies? Kāpēc tik ļoti esi pret? Atbilde mani pārsteidza. Izrādās, jaunā novada centra iedzīvotāji uz nedaudz attālākā ciemata iedzīvotājiem raugoties no augšas, kā uz zemākas šķiras ļautiņiem. Šis sadalījums - augstākos un zemākos - publiskajās diskusijās parasti netiek pieminēts, jo cilvēkiem kauns par to runāt, taču tas pastāv ļoti daudzās vietās. Tāpēc es speciāli nenosaucu konkrēto vietu.
Sajūta, ka kaut kādi cilvēki tur Rīgā, augstos kabinetos lems par mums, kurus kā dzimtcilvēkus pieskaitīs te pie vieniem, te pie otriem, ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi pret šo reformu izturas skeptiski. Domstarpības starp Ikšķiles un Ogres, Limbažu un Saulkrastu novadiem, Alsungas, Valkas un Sēlijas novadu liktenis, Varakļānu pieskaitīšana Latgalei vai Vidzemei un daudzi citi strīdīgie jautājumi ir tikai sekas milzīgajai arogancei, kura jaušama ik reizi, kad uzstājas “reformas” arhitekti. Īpaši, kad runā ekonomģeogrāfs (tā viņš sevi mēdz saukt) Jānis Turlajs, kuram, tā vien izskatās, šī reforma ir gandrīz kā paša izauklēts bērns. Diemžēl tas drīzāk ir kā mākslīgi mēģenē (pie rakstāmgalda pārzīmējot kartes) radīts frankenšteins.
Pasaule ir pilna šādiem ģeogrāfiskiem frankenšteiniem, un tieši tie ir biežākie nebeidzamu konfliktu cēloņi. Pūces reformas dēļ bruņoti konflikti diez vai izcelsies, bet arī lielāku valsts saliedētību diez vai tie izraisīs.
