Bens Latkovskis / Autori

Vakar Baltkrievijā notika prezidenta vēlēšanas un, lai gan šo rindiņu rakstīšanas brīdī vēlēšanu oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, būtu noticis neticams brīnums, ja šajās «vēlēšanās» būtu uzvarējis kāds cits, ne esošais prezidents Aleksandrs Lukašenko.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sagatavojusi jaunu reģionālās reformas koncepciju. Reformu paredzēts ieviest 2021. gadā, kad plānotas pašvaldību vēlēšanas.

Pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos izvērtās asa diskusija par dzejnieces Agneses Krivades dzejoli, kurā lietoti vairāki rupji krievu lamuvārdi, starp kuriem arī vulgārais parazītvārds, kurš sākas ar burtu b un tiek lietots bez kādas jēgas, kad citu vārdu ātrumā pietrūkst. Jāpiebilst, ka konkrētajā dzejolī šis vārds tika lietots pat ļoti jēgpilni, un pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

Šīs nedēļas svarīgākais pasaules notikums bija ANO Ģenerālā asambleja Ņujorkā, kuras atklāšanas dienā uzrunas teica lielvalstu līderi. Papildu interesi izraisīja tas, ka kuluāros tika noorganizēta pirmā kopš Krimas aneksijas Krievijas prezidenta Vladimira Putina un ASV prezidenta Baraka Obamas divpusējā tikšanās.

Pēdējā laikā veiksme no Putina ir novērsusies. Projekts Novorossija ir aizmirsts, Krievija regulāri zaudē dažādās starptautiskās tiesās daudzmiljardu prasības, notriektā Malaizijas Boeing lietā nekas nav beidzies, no attīstīto valstu kluba G8 Krievija ir izmesta, un tā slīgst arvien dziļākā ekonomiskā recesijā. Šajā situācijā Kremlis cenšas izspēlēt kādu triku, kas vienā rāvienā situāciju apgrieztu ar kājām gaisā un Krieviju atgrieztu slavas saulītē, kā tas bija 2013. gadā, kad Putinam izdevās triks ar Sīrijas ķīmisko atbruņošanos (beigās gan čiks vien sanāca).

Valdībā atkal pamiers. Stāv televīzijas kameru priekšā premjere Laimdota Straujuma un neveikli sasmaidās ar Nacionālās apvienības (NA) runasvīru Imantu Parādnieku, kurš piekrītoši māj ar galvu – jā, pamiers. Valdība rullē tālāk.

Ledusskapis vai televizors? Kas galu galā nosaka sabiedriskās domas pārliecību, strīdas politisko procesu vērotāji.

Lai cīnītos ar bēgļu krīzes cēloņiem, Eiropas Savienība veidos jaunu palīdzības fondu Āfrikas valstīm 1,8 miljardu eiro apmērā. Ar finansējumu aicinātas iesaistīties visas ES dalībvalstis, un pagaidām nav zināms, vai Latvija aicinājumam atsauksies, sestdien vēstīja TV raidījums LNT Ziņas.

Cik nu gadījies redzēt TV seriālus, tad neatkarīgi no to līmeņa tie grēko ar vienu uzkrītošu neatbilstību reālajai dzīvei. Neatbilstības jebkurā seriālā, protams, mudž, bet viena ir tik konsekventa, ka nekad neesmu manījis kaut vārgu mēģinājumu to novērst. Runa ir par to, ka strīdi starp seriālu varoņiem, lai cik tie mazizglītoti un sociāli atpalikuši, lai cik augstos toņos notiktu, brīnumainā kārtā ir samērā loģiski un argumentēti. Uz viena pārmetumiem otrs atbild ar savu redzējumu uz to pašu lietu un izsaka (izkliedz) savas pretenzijas. Reālajā dzīvē, visbiežāk, tiklīdz strīds sasniedzis kliegšanas temperatūru, tā jebkāda loģiski secīga un sakarīga argumentācija pazūd, lai cik «inteliģenti» būtu strīdnieki. Neviens otru vairs neklausās un tik bļauj savu, par kaut kāda jēgpilna rezultāta meklējumiem pilnībā aizmirstot.

Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš trešdien Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē izteica ierosinājumu 250 bēgļu ievest nevis no Āfrikas, bet gan no Tibetas. «Tibetas bēgļi būtu daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu,» norādīja deputāts. Uz šo Kaimiņa ideju asprātīgi reaģēja Latvijas Radio korespondents Ivo Leitāns, kurš mikroblogošanas vietnē twitter ierakstīja: «Cik jauki būtu, ja mēs varētu no kaut kurienes ievest Saeimas deputātus, kuri būtu «daudz patīkamāki, saprotamāki un ar lielāku intelektu».»

Ikviens, kurš pabijis, kā mēdz teikt, siltajās zemēs, zina, cik dāsni ar solījumiem un kūtri uz to pildīšanu ir turienes iedzīvotāji. Tev var apsolīt pilnīgi jebko, jo šie solījumi to izteikšanas brīdī neko nemaksā un neviens pat nedomā tos pildīt. Tieši šī paviršā attieksme pret doto vārdu raksturo tā dēvēto dienvidnieku mentalitāti.

Latvijas faktu augustā rīkotās aptaujas dati liecina, ka vadošā partija Vienotība izkritusi no pirmā populārāko partiju trijnieka un to apsteigusi ne tikai ilgu laiku populārākā Saskaņa, bet arī ZZS un Nacionālā apvienība.

Viena no partijas Vienotība redzamākajām figūrām – Sandra Kalniete – izstājusies no partijas valdes un piektdien intervijā LTV Rīta Panorāmā izteica bažas par to, ka Vienotību varētu piemeklēt Tautas partijas liktenis. Kā vienu no partijas lielākajām kļūdām viņa norādīja: «Sistemātiska liberāli domājošā virziena pātagošana, kas notiek mūsu partijā, nozīmē arī pātagot vienu trešo daļu no vēlētājiem.»

Pirmdien redakcijā uzklausīju lasītāju zvanus, un kāds zvanītājs izteica savu neizpratni, kāpēc Āfrikas bēgļus, kurus atklāj Vidusjūrā (kā viņš izteicās) gumijas laivās, tā vietā, lai nogādātu atpakaļ tur, no kurienes viņi nākuši, ved uz nometnēm Eiropā.

Pagājušajā nedēļā Ņižņijnovgorodā pasaulslavenas modeles un labdarības fonda Atkailinātā sirds dibinātājas Natālijas Vodjanovas māsu Oksanu kādas kafejnīcas apsargi brutāli izmeta no šā iestādījuma.

Valdības vadītāja atgriezusies no atvaļinājum, un politisko satricinājumu cienītāju cerības uz iespējamo valdības maiņu izrādījušās veltas. Politiskā situācija ir stabila kā kapos.

KNAB var apsveikt ar kārtējo lielo lomu. Aizvadītās nedēļas nogalē aizturēts Latvijas dzelzceļa ilggadējais vadītājs Uģis Magonis. Kā trāpīgi atzīmēja sociālajos tīklos transporta jautājumu eksperts Tālis Linkaits, nav veselīgi aizsēdēties augstā valsts amatā ilgāk par diviem termiņiem.

Pēc trešajām pērnruden Vienotības de facto uzvarētajām vēlēšanām (jo tieši šī partija veidoja visu nākamo valdību kodolu) šis politiskais spēks saskāries ar savu galveno eksistenciālo jautājumu – vai Vienotībai izdosies pārvarēt triju vēlēšanu ciklu lāstu.

Kādreiz, sen, sen bērnībā, pa televizoru skatījos Staļina laika antirasistisko propagandas filmu Cirks. Neatceros ne filmas sižetu, ne par ko tā bija.

Latvijas politikā iestājies tas, ko kuģošanā sauc par bezvēju. Pamatvilcienos nekas nenotiek, un pat iespējamā valdības maiņa interesē tikai tos, kuri paši šajā procesā ieslīguši līdz ceļgaliem un vēl daudz dziļāk.

Bijusī Saeimas deputāte no Vienotības saraksta, politoloģijas profesore Rasma Kārkliņa portālā Delfi publicējusi rakstu Kā saprast Solvitas Āboltiņas varas manevrus? Rakstā iztirzāti divi jautājumi, kuri šobrīd izvirzījušies politikas avanscēnā, – kurp savu partiju un valsti ved Āboltiņa, un kāda būs nākamā koalīcija, ja Laimdotas Straujumas valdība tiktu gāzta.

Šā gada 3. jūlijā ANO Cilvēktiesību padome Ženēvā pieņēma rezolūciju Ģimenes aizsardzībai. Par šo rezolūciju balsoja 27 valstis, pret 14 valstis, tajā skaitā Latvija. Latvija balsoja pret, jo rezolūcijā tiekot runāts vienīgi par tradicionālās ģimenes aizsardzību, kas Latvijas pārstāvja izpratnē ir pārāk šaurs ģimenes traktējums. Nerunāsim, vai šāds balsojums nav pretrunā mūsu Satversmei, kas ļoti precīzi definē laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti, un kāds bija mūsu pārstāvja mandāts balsot tieši šādi. Parunāsim pēc būtības.