Latvijas intelektuālajā interneta izdevumā “Satori” publicēta filozofa, LU docenta Arta Sveces eseja “Kā Ābrams līgoja”. Raksts aicina uz diskusiju par to, ko darīt ar latviešu literatūrā esošiem stereotipiem, kuri lec ārā no mūsdienu politkorektuma rāmjiem.
Tiek piesaukta Rūdolfa Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos”, kurā “ebreju attēlojums ir labdabīgs, bet tas ir arī paternālistisks - Ābrams, Joske un Zāra ir ne tikai komiski tāpat kā daudzi citi lugas varoņi, bet bērnišķīgi un tādi, kuri savas problēmas galu galā var atrisināt tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību - lai gan maigā formā, tā ir tipiska rasistiska klišeja. Ko mums ar to visu iesākt?”
Ko ar to visu iesākt? Varbūt iesākumā derētu palasīt literatūru, kura pagaidām (uzsveru, pagaidām) vēl nav izņemta no publisko bibliotēku plauktiem un pasludināta par nepieņemamu. Piemēram, zinātniskās fantastikas klasiķa Reja Bredberija romānu “451 grāds pēc Fārenheita”. 451 grāds pēc Fārenheita vai apmēram 233 grādi pēc Celsija ir temperatūra, pie kuras aizdegas papīrs. Bredberijs šajā romānā apraksta nākotni, kurā grāmatu lasīšana ir noziegums. Ir speciālas dedzinātāju brigādes, kuras ierodas vietās, par kuram ir ziņas, ka tur kāds lasa grāmatas, un šī vieta tiek nodedzināta līdz pamatiem. Autors attēlo totalitāru sabiedrību, kurā drīkst domāt tikai tā kā vajag, savukārt vecās grāmatās var izlasīt “bīstamas” domas, kuras var nepareizi ietekmēt cilvēku prātus. Būtiski, ka šis totalitārisms cilvēkiem nav uzspiests. Viņi paši to labprāt pieņēmuši, jo kultūra ir pārvērsta par tīras izklaides elementu.
Pagaidām vēl nav aizliegtas, bet ceļā uz to ir tādas “bīstamas” grāmatas kā “Vējiem līdzi”, “Krusttēva Toma būda”, tiek rediģētas un nomainīti “nepareizie” vārdi Astrīdas Lindgrēnas un Agatas Kristī darbos. Tagad izrādās, ka arī luga “Skroderdienas Silmačos” var cilvēku prātus nelabvēlīgi ietekmēt. Viss tas precīzi sasaucas ar Bredberija brīdinājumu.
Protams, šajā brīdī kāds var teikt, ka tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Bredberijs pasauli brīdināja pavisam par citu totalitārismu. Sliktu un nepareizu, bet šis taču būs labs un iekļaujošs, kurā neviens nebūs apspiests, un nevienam nebūs pamats justies aizvainotam.
Ir milzu aplamība domāt, ka totalitārismu cilvēki būvē ar kaut kādiem jau sākotnēji ļauniem nolūkiem. Sākotnējā ideja vienmēr (uzsveru, vienmēr) ir it kā vērsta uz sabiedrības uzlabošanu. Šī ideja cilvēkus aizrauj un liek viņiem šajā aizrautības azartā aizmirst visu, ieskaitot veselo saprātu, taču drīz vien atklājas, ka tonusa uzturēšanai nepieciešamas arvien lielākas dozas, un sākas giljotīnas, Lubjankas pagrabi, gāzes kameras utt.
Tas, kas šobrīd pasaule notiek, ir pasaules redzējuma, tai skaitā mākslas primitivizēšana. Viss tiek dalīts labajos un sliktajos. Pat māksla, literatūra. Franču filozofs Žaks Ransjērs raksta: “Māksla saskaras ar politiku nevis caur to, ko tā attēlo vai raksta, bet gan caur pretenziju pašai noteikt - kas ir kas.” Citiem vārdiem, pārmest mākslai (literatūrai), ka tā kaut ko ne tā ir attēlojusi vai kādu nejauši apvainojusi, nozīmē primitivizēt mākslu un degradēt cilvēku, neļaujot tam pašam lemt, kas ir kas.
Pasaulē un arī Latvijā ir izveidojies īpašs cilvēku loks, kuriem pašiem šķiet, ka viņi ir ārkārtīgi progresīvi, moderni, un tas viņiem dod tiesības pēdējā instancē noteikt - kurš ir “labais”, kurš “sliktais”. Vienalga, biznesmenis, politiķis, žurnālists, sabiedriskais darbinieks. Tiklīdz kāds ar kaut ko izlien ārpus moderno inkvizitoru noteiktajiem “pareizuma” rāmjiem, tā sākās viņa mērķtiecīga vajāšana.
Tas gan nav nekas jauns. Ļevs Tolstojs ļoti trāpīgi attēloja šo parādību romāna “Anna Kareņina” epizodē, kad “sliktā” Anna atnāk uz teātri, un visi no viņas aizgriež galvu uz otru pusi. Šodien pat nevajag kaut ko nepieņemamu izdarīt. Pietiek ar to, ka tu kaut ko nedari. Pietiek izrādīt nepietiekamu godbijību mūsdienu morāles un progresa simbolam, trīsreiz tiesāta laupītāja un narkomāna ikonai, lai tiktu ieskaitīts “neticīgajos”, tas ir “sliktajos”.
Ja arī intelektuāļi aiziet pa šo konformisma ceļu, un piekopj principu - solis pa labi, solis pa kreisi un esi jau pie “sliktajiem”, tad joki mazi. Tas liecina par nopietnu sabiedrības krīzi, un filozofa Sveces eseja šo krīzi, ja ne spilgti ilustrē, tad vismaz ieskicē. Līdz šim Latvijas sabiedrībā neviens, ieskaitot Latvijas ebreju kopienas pārstāvjus, vēl nebija centies bezbēdīgajā Blaumaņa joku lugā saskatīt “aizvainojumu”, par ko latviešiem būtu jājūtas vainīgiem.
Nav šaubu, ka Arta Sveces samiernieciskos toņos ieturētā eseja ir tikai sākums. Gan jau tai sekos daudz kareivīgāku hunveibinu sacerējumi. Apvainošanās procesa stafeti, kuru savulaik pie mums aizsāka Līga Dimitere, gatavi pārņem citi, kuri tagad norādīs, par ko latviešiem vajadzētu kaunēties, un kādai jābūt “pareizai” mākslai. Pasaule, par kuru mūs brīdināja Bredberijs, strauji tuvojas, intelektuāļiem priecīgi aplaudējot. Diemžēl tas notiek ne pirmo reizi, bet no vēstures reti kāds mācās.
