Jau rakstīju, ka otrdien valdība pieņēma lēmumu pārdalīt ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus 499 miljonu eiro apmērā. Tomēr iepriekšējā rakstā vairāk bija par principiem, pēc kuriem vadās mūsu politiskā šķira.
Šoreiz apskatīsim, kam tad tika atvēlēta šī nauda, kura it kā paredzēta Covid-19 krīzes seku mazināšanai. Šajā gadījumā obligāti jāsaka “it kā”, jo patiesībā nauda tika pārdalīta vajadzībām, kurām ir ļoti attāla vai vispār nav nekādas saistības ar Covid-19 krīzi.
Krīze šajā gadījumā tika izmantota vien kā aizsegs vienkāršai ES naudas pārdalei, ko bez pēkšņi uznākušās pandēmijas būtu daudz grūtāk izdarīt, jo ES nauda tiek strikti sadalīta pa tā sauktajām aploksnēm. Valstu valdības nevar šo naudu tā vienkārši no vienas aploksnes pārlikt citā. Teiksim, 346,6 miljonus eiro, kas atvēlēti vides uzlabošanai (dzelzceļa elektrifikācijai), pārlikt transporta problēmu risināšanai (jaunu dīzeļvilcienu vai autobusu iegādei), lai gan no malas izskatās, ka nozare taču viena. Taču tieši tā ir izrīkojusies mūsu valdība.
Ministru kabinets sagatavojis informatīvo ziņojumu “Par Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējuma pārdalēm un risinājumiem Covid-19 seku mazināšanai”.
Jaunu, ārzemēs ražotu dīzeļvilcienu un autobusu iegāde tiek uzdota par “risinājumu Covid-19 seku mazināšanai”.
Kādā veidā jaunu dīzeļvilcienu un ar dīzeļdegvielu darbināmu autobusu iegāde mazinās Covid-19 sekas, īsti nav skaidrs. 37 miljoni eiro atvēlēts jaunu tramvaju iegādei, kuri arī netiek ražoti Latvijā un uz Latvijas tautsaimniecības sildīšanu nekādu efektu neradīs.
Jaunu tramvaju iegādi es speciāli nodalīju no dīzeļvilcienu un autobusu iegādes, jo saskaņā ar nesen valdības apstiprināto Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2021. ‒ 2030. gadam, ir noteikta strikta virzība uz tādu transportlīdzekļu izmantošanas samazināšanu, kas izmanto fosilo kurināmo. Šajā plānā ar vieglu roku ierakstīts arī punkts par dzelzceļa elektrifikāciju. To pašu, kuram ES jau bija piešķīrusi 346,6 miljonus eiro, bet tagad šī nauda sadalīta pavisam citiem mērķiem. Ja mēs paši no dzelzceļa elektrifikācijas atteicāmies, tad diez vai ES otrreiz tik apjomīgus līdzekļus dos. Šis ieraksts šajā dokumentā tikai liecina, ka valdība pret pašas izstrādātajiem plāniem izturas kā pret bezjēdzīgiem papīriem, kuri sarakstīti vienīgi ķeksītim.
Likteņa ironija, ka šī nauda, kas, atgādinu, nāca no vides uzlabošanas aploksnes, tiks izlietota ar dīzeļdegvielu (kas skaitās videi visnedraudzīgākā degviela) darbināmu transportlīdzekļu iegādei. Kā īpašu cinismu var vērtēt šo ārzemēs ražoto videi nedraudzīgo transportlīdzekļu iegādi zem Covid-19 seku mazināšanas izkārtnes.
Ja skatāmies, kur vēl bez citās zemēs ražotu transportlīdzekļu iegādes tiks izlietota Covid-19 seku mazināšanai paredzētā nauda, tad redzam, ka 45,3 miljoni atvēlēti Rīgas un Liepājas ostu infrastruktūras uzlabošanai. Ventspils ostai pat pieklājības pēc nav atvēlēts ne cents. Lai neaizmirst, ka šī valdība pret šo ostu izjūt īpašu “mīlu”. Arī ostu infrastruktūrai iedalītos līdzekļus grūti sasaistīt ar Covid-19 seku mazināšanu.
Līdzīga “cīņas ar krīzes sekām” imitācija izskatās ar jaunu sparu atsākušās runas par koncertzāles būvi Rīgā. Nav šaubu, ka koncertzāle Rīgā bija jāuzceļ jau sen, taču kāpēc šo ikdienas aktuālo jautājumu sasaistīt ar Covid-19? Vai tiešām mēs neko nevaram izdarīt normālā režīmā, arī koncertzāli varam uzbūvēt tikai tad, kad to var pagrūst zem Covid-19 seku mazināšanas izkārtnes? Diemžēl tā izskatās.
