Mēdz teikt, katram mākonim ir sava zelta maliņa. Katrai krīzei ir arī savs pozitīvais efekts. Tiek paātrināti tie procesi, kuri mierīgos apstākļos vilktos gadiem ilgi. Piemēram, sabiedrības digitalizācija, attālinātais darbs, mācības un komunikācija. Taču, tāpat kā praktiskās lietas, strauji mainās arī teorētiskā izpratne par sociāliem procesiem, tai skaitā ekonomiku.
Krīzei sākoties, strauji pasaulē (pagaidām vēl ne Latvijā) sabruka viens no pēdējiem tā sauktā Vašingtonas konsensa balstiem - valstu stingrā monetārā politika. Pasaules ekonomiskās lielvaras nevilcinoties paziņoja, ka krīzes seku novēršanai ekonomikā ieplūdinās milzu apjoma finanšu resursus. Arī pie mums šī nots tika uzķerta un sākās runas par miljardiem, kurus dalīs ekonomikas balstīšanai. Taču, kad no vārdiem bija jāpāriet pie darbiem, tad atklājās, ka Latvijā joprojām valda novecojuši priekšstati par ekonomikas pamatprincipiem, kuri kā smagi akmeņi pie kājām traucē attīstību un nolemj mūsu valsti arvien pieaugošai atpalicībai.
Ir viena lieta lasīt par miljardiem un pat par triljoniem, ko atsevišķas valstis grūž iekšā (nav precīzāka apzīmējuma par šo) savās ekonomikās, bet pavisam cita, kad dzirdi, ko kāds konkrēts, tev pazīstams cilvēks šajās valstīs ir saņēmis. Tā sagadījies, ka man vairāki pazīstami cilvēki dzīvo Polijā, un viņi neslēpj, kādu palīdzību no valsts saņem. Piemēram, Gdaņskā dzīvojoša radiniece jau divus mēnešus saņem pa 500 eiro. Saņems arī šomēnes. Kā mazais uzņēmējs (pašnodarbinātais) viņa papildus vēl saņems 1000 eiro. Šāda apjoma palīdzību saņem visi, kuru darbošanās pandēmijas laikā ir ierobežota, neatkarīgi no citiem rādītājiem vai kritērijiem.
Latvijā šāda visaptveroša palīdzība (tāpēc vien, ka tu elpo, kā teiktu Zakatistovs) pat netika izskatīta. Vēl vairāk. Plaša palīdzības sniegšana Latvijā būtu politiski nepopulāra. Sabiedrība kopumā (spriežot pēc dažādiem publiskiem izteikumiem) ir skeptiska pret jebko, ko varētu kaut attāli formulēt kā naudas došanu “tikai tāpēc, ka elpo”. Tāpēc tiek ieviesti stingri kritēriji, un valda princips - jo mazāku summu kādam iedod, jo labāk. Tikai tik, lai pietiktu pašam, pašam nepieciešamākajam. Tāda ir mūsu valstī dominējošā politika, kura izriet no valdošās sabiedriskās domas. Kādi ir rezultāti?
Tā pati Polija 2007. gadā bija ekonomiski vājāk attīstīta nekā Latvija (IKP 54% no ES vidējā; Latvijai - 58%), taču tagad Polija ir mums aizgājusi garām, kā to katrs var labi redzēt, ne tikai skatoties “Eurostat” tabulas (2018. gadā Polijas IKP - 71% no ES vidējā, Latvijai - 69%), bet arī ciemojoties Polijā. Kāpēc? Ar ko poļi ir spējīgāki par mums? Stāsti, ka Polija ir daudz lielāka, tai ir vairāk iespēju panākt sev labvēlīgāku lēmumu pieņemšanu Briselē, neiztur kritiku, jo ne jau valsts lielums nosaka tās labklājību. Tad ‒ kas cits?
Ja mēs salīdzinām Latvijas un Polijas ekonomiskos radītājus pret ES vidējo līmeni, redzam, ka mierīgos laikos Latvija pietuvojas šim līmenim, taču tiklīdz laiki kļūst sarežģītāki, tā mēs atpaliekam. Šo atpalicību lielā mērā nosaka arhaiskā izpratne par ekonomikas teoriju. Latvijā valda pārliecība, kura pasaulē dominēja pirms simt gadiem un īsu brīdi deviņdesmitajos, ka taupība, pat zināms skopums ir veselīgas tautsaimniecības pamats. Lai gan šī ideja attīstītajās valstīs jau kopš Džona Meinarda Keinsa laikiem atmesta ne tikai kā vecmodīga, bet pat ekonomiski kaitīga, pie mums tā joprojām sabiedrības vairākumam šķiet pievilcīga. Ja labos laikos šai domai var tikai piekrist, tad krīzes situācijā taupība ir kā neārstēšanās un zāļu nelietošana slimošanas laikā.
Ņemot vērā, ka atkal ir sācies ekonomiskās turbulences periods, būtu ļoti svarīgi neaizrauties ar Latvijā ierasto mazohismu, kas praksē izpaužas kā tīksmināšanās ar savu taupību, pieticību un pacietību. Spēju iztikt ar mazumiņu. Tā nudien nav spēja, ar kuru mūsdienās lepoties.
Diemžēl no šī mazohisma nekur prom netiekam. Finanšu ministrs Jānis Reirs nesen LTV raidījumā “Tieša runa” jau piesauca “fiskāli atbildīgo valstu grupu”, kurai viņš gribētu piederēt, un ne bez lepnuma pieminēja šīs grupas neformālo līderi - Vāciju. Jā, Vācija sākotnēji iebilda pret lielu solidāro fondu kopējās ES ekonomikas stimulēšanai, taču tā ne vienu mirkli nav domājusi taupīt SAVAI ekonomikai. Vācija, acis nepamirkšķinot, atvēlēja vienai pašai aviokompānijai “Lufthansa” 9 miljardus eiro, un neviens Vācijā pat neiepīkstējās par to, kāpēc tik daudz un uz kāda pamata, kā tas notika Latvijā, kad valdība lēma par atbalstu “airBaltic”. Ekonomikas stimulācijai Vācija taisās tērēt 2,2 triljonus eiro. Par kādu “fiskāli atbildīgo” valstu grupu runā Reirs?
Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle, kurš nekad nav izcēlies ar vieglprātīgiem priekšlikumiem un savulaik bijis arī finanšu ministrs, tajā pašā LTV raidījumā šīs valstis atklāti sauca par “skopuļu valstīm”. Šo valstu skopums nenozīmē skopumu pret sevi. Tās, būdamas pat ļoti bagātas, sākotnēji nevēlējās sniegt plašu atbalstu trūcīgākām valstīm. Tai skaitā Latvijai, taču mūsu reiri pārprastas vēlmes dēļ pieslieties stiprākajam ir gatavi piebalstot tiem, kuri aicina ievērot taupību citiem, ne sev. Latviešu izpildījumā viss sanāk otrādi. Taupība, pieticība sev, triljoni citiem.
Latvijai par laimi, ES kopumā uzvarēja solidaritāte un veselais saprāts, un arī mums ekonomikas stimulācijai ir atvēlēti pietiekami lieli līdzekļi. Skatīsimies un vērtēsim, kā šī nauda tiks izlietota, bet jācer, ka jebkurā gadījumā tā labvēlīgi ietekmēs arī mūsu izpratni par mūsdienu ekonomikas pamatprincipiem un mazinās iedomāto pārliecību par pieticību (skopumu) kā vēlamu un atzīstamu nacionālo īpašību.
