Pazīstamais filozofs, LU docents Artis Svece, kura eseja “Kā Ābrams līgoja” izraisīja viļņošanos Latvijas publiskajā telpā, publicējis šīs esejas tādu kā turpinājumu – “Divas piezīmes par politkorektumu”. Šajā jaunajā esejā ir dažas interesantas idejas, par kurām vērts padiskutēt.
Viena no tām ir uzskats par politkorektumu kā kaulēšanos, kuras rezultātā sabiedrība nonāk pie pagaidu vienošanās par to, kur ir civilizētas sarunas robežas. Sveces esejā skartā rasisma un koloniālisma tēma dod iemeslu “pakaulēties” par dažām lietām. Piemēram, viņš uzskata, ka par koloniālismu “visticamāk, rietumniekiem būs jāmaksā”, un to pamato, sakot, ka “koloniālisma pagātne ir radījusi reālu nevienlīdzību, kas pastāv vēl šodien...”.
Esmu bijis Āfrikā piecas reizes. Visas reizes braucu par savu naudu, kas ir ļoti svarīgi, jo daudzi Āfrikas eksperti uz šo kontinentu brauc par dažādu organizāciju naudu un no savām viesnīcām un automašīnām tālu neatiet. Man Āfrika, tās cilvēki un daba ļoti patīk. Citādi jau uz turieni nebrauktu. Nekad pret vietējiem un turienes dzīvi neesmu izturējies augstprātīgi vai nicinoši. Esot Āfrikā, pārsvarā esmu pusdienojis nevis dārgos restorānos, bet gan kopā ar vietējiem ēdis rīsus ielas malu ēstuvēs, kādās vairums eiropiešu pat iekšā neieiet un braucis kopā ar vietējiem turienes autobusos. Kāpēc to uzsveru?
Pirmo reizi biju Āfrikā pirms desmit gadiem. Kopš tā laika, runājot ar cilvēkiem, esmu sapratis, ka vairumam eiropiešu priekšstats par Āfriku ir pašiedomātu šausmu stāstu komplekts. Kādas katram bailes, tādu viņš arī Āfrikā iedomājas. Kam čūskas, kam slimības, kam netīrība, kam teroristi. Lieki teikt, ka tas būtu apmēram tas pats, ja par Latviju teiktu - tur vieni vilki, encefalīta ērces, dzērāji, kabatzagļi un “second hand” veikali.
Tā kā braucu uz Āfriku, tad arī interesējos par turienes vēsturi. Tāpēc parunāsim par kolonizāciju, kura, pēc Sveces vārdiem, esot radījusi nevienlīdzību. Šajā izteikumā ietverta izplatīta loģiskā kļūda - “post hoc, ergo propter hoc” - notika pēc tam, tātad tā dēļ. Svece pat necenšas paskaidrot, tieši kā koloniālisms ir radījis nevienlīdzību? Droši vien tāpēc, ka nav neviena konkrēta piemēra, kad Āfrikas kolonizācija būtu radījusi, vai kaut palielinājusi nevienlīdzību? Nevienlīdzība tur bija jau sen pirms kolonizācijas sākuma.
Līdz Āfrikas kolonizācijai turienes cilvēki dzīvoja neiedomājami primitīvā sabiedrībā. Gandrīz vai akmens laikmetā. Lai nesarežģītu lietu, runāsim tikai par ekvatoriālo Āfriku uz dienvidiem no Sahāras līdz Zambezi upei. Plaša eiropiešu ienākšana Āfrikas kontinentā notika salīdzinoši vēlu - tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz tam ekvatoriālajā Āfrikā (bez Dienvidāfrikas, kur baltie ieceļotāji, pārsvarā holandieši, ieradās jau 17. gadsimtā) bija tikai atsevišķas eiropiešu apmetnes okeāna piekrastē. Kontinenta iekšienē devās vien daži drosmīgi misionāri, kuru ticības izplatīšanas gaitas un iestāšanās pret plaši izplatīto cilvēku tirdzniecību (vietējo) bieži beidzās traģiski.
19. gadsimta beigās Rietumeiropas valstis uzsāka aktīvu Āfrikas sadalīšanu (kolonizāciju). To pavadīja pilsētu veidošanās, dzelzceļu un zemes ceļu būvniecība, preču-naudas attiecību rašanās, izglītības un medicīnas sistēmu iedīgļu parādīšanās. Tas viss veicināja Āfrikas strauju attīstību. Gan ekonomisko, gan kulturālo. Nevar noliegt, ka to visu pavadīja laikmetam atbilstoša vardarbība un cilvēku ekspluatācija. Taču tāda tolaik bija pasaule.
Pasaule attīstījās un koloniālā pārvaldes forma sevi izsmēla. Pēc Otrā pasaules kara koloniālā sistēma sabruka un bijušās kolonijas ieguva neatkarību. Tas bija likumsakarīgs cilvēces attīstības process ar saviem plusiem un mīnusiem. Taču tam nav nekāda sakara ar nevienlīdzības rašanos.
Tā kā es Āfrikā esmu bijis vairākkārt un turienes dzīvi zinu ne no nostāstiem, tad Sveces apgalvojumam, ka “koloniālisma pagātne ir radījusi reālu nevienlīdzību, kas pastāv vēl šodien...”, varu iebilst arī balstoties uz savu personisko pieredzi. Āfrikas mazpilsētā Iringā (Tanzānijas vidienē 600 km no Daressalamas) mēs - dažu cilvēku kompānija - bijām nakts diskotēkā bez neviena vietējā pavadoņa kādu kilometru no viesnīcas. Starp daudziem vietējiem vienīgie baltie. Nesaskatu tajā kādu varoņdarbu. Taču diez vai pirmskoloniālisma ērā mēs tur būtu tikpat bezbēdīgi pavadījuši laiku un pa nakts melnumu mierīgi atgriezušies savā mītnē. Ar to gribu teikt, ka kopš koloniālisma ēras sākuma Āfrikas iedzīvotāju nevienlīdzība ar eiropiešiem ir ievērojami, uzsveru, ievērojami samazinājusies, un šodienas Āfrika pēc dzīves standartiem, salīdzinājumā ar pirmskoloniālisma laikiem, ir būtiski pietuvojusies Eiropas līmenim.
Lai neatkārtotu Sveces loģisko kļūdu, neteikšu, ka tas noticis pateicoties kolonizācijai. Teikšu citādi. Kolonizācija bija viens no faktoriem, kas veicināja Āfrikas attīstību, kas savukārt mazināja (nevis radīja) Āfrikas nevienlīdzību ar pārējo pasauli.
Tā kā, runājot par kolonizāciju, latviešu sabiedrībā grūti paiet garām seno latvju zemju kolonizācijai 13. gadsimtā, tad mana nostāja šajā jautājumu ir vienkārša. 12. gadsimta nogalē, kad Daugavas grīvā ienāca pirmie krustnešu kuģi, pie Rīdzenes upes ietekas bija mazs lībiešu ciematiņš, kurš sastāvēja no dažām koka celtnēm. Mūra būvniecību tagadējās Latvijas teritorijā nepazina. Tajā pašā laikā lielākajā tā brīža Eiropas pilsētā - Konstantinopolē dzīvoja ap pusmiljons iedzīvotāju. Gandrīz tikpat cik tagad Rīgā. Pārsvarā vairākstāvu mūra ēkās. Civilizācijas līmeņa atšķirības varbūt nebija tik lielas kā tās, kādas 19. gadsimtā bija Eiropai ar Āfriku, bet tās bija būtiskas. Senlatviešu ciltis jebkurā gadījumā agri vai vēlu nonāktu Eiropas civilizācijas apritē un mums ir tikai laimējies, ka civilizāciju mums “atnesa” no rietumiem, nevis austrumiem.
Viduslaikos bija savi sadzīves noteikumi, un tagad prasīt vāciešiem kaut kādas kompensācijas būtu nenopietni. Ja runājam par 1940. - 1990. gada okupāciju-kolonizāciju, tad situācija ir atšķirīga. Šis ir pilnīgi cits, pat unikāls gadījums. 1940. gadā Latviju okupēja un kolonizāciju uzsāka valsts, kurā dzīves līmenis kopumā bija zemāks, nekā tās jauniegūtajā kolonijā. Metropole kolonijas dzīves līmeni vilka uz leju līdz savam līmenim, kas nebija vērojams nekur citur. Anglija, Francija un pat bēdīgi slavenā (pamatoti) Beļģija savās kolonijās, par spīti dažādām nelietībām, vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni cēla. Lai arī no neaptverami zema līdz vienkārši ļoti zemam, tas tomēr pieauga.
Savu eseju Svece beidz vārdiem: “ar katru rasistisku tvītu, nievājošu izteikumu par “black lives matter” kustību vai muļķīgu Tobago kolonijas slavinājumu Latvija sevi apliecina kā daļu no tās pasaules, kura ir atbildīga par koloniālisma sekām, un kurai jau minētais rēķins tiks piestādīts.” Tieši otrādi. Mums nav nekādas vajadzības bērt sev pelnus uz galvas un paklausīgi piebalsot par mistiskām “koloniālisma sekām”. Kur nu vēl par to uzņemties atbildību. Reālās koloniālisma sekas Āfrikas attīstībai ir pārsvarā pozitīvas. Rietumi Āfrikai arī tagad sniedz plašu palīdzību, taču tā nedrīkst izskatīties kā samaksa atbilstoši “piestādītajam rēķinam”. Tā ir pavisam nepieņemama leksika, un uz to mums jāpastāv.
