“Mūsdienu demokrātiskajā pasaulē varas pārstāvjiem nevajag īpašas prasmes, kvalifikāciju, izdarītus darbus. Daudzus ievēl, jo viņi labi izskatās televizora ekrānos un tekoši runā. Vēlētājiem tas var radīt bēdīgas sekas,” savulaik brīdināja Li Guanjao, modernās Singapūras izveidotājs. Latviešiem ir jēdzieniski līdzīgs teiciens – tukša muca tālu skan.
Kad Daniels Pavļuts vēl bija ekonomikas ministrs Valda Dombrovska valdībā, viņš tika intervēts Kataras informatīvo spēku centrālajā mītnē - TV kanālā “Al Jazeera”. Katarai naudas ir vairāk kā Bilam Geitsam un čellistam Rolduginam kopā, bet iedzīvotāju skaits, lai izveidotu spēcīgu armiju, nepietiekams. Tāpēc uzsvars tiek likts uz informatīvo karaspēku. Tad nu uz šo Kataras ģenerālštābu tika uzaicināts Pavļuts. Vai šis uzaicinājums kaut kādā veidā bija saistīts ar Pavļuta Katarā pazaudētajiem ierobežotas pieejamības dokumentiem, vēsture klusē. Pieņemsim, ka tās ir nesaistītas lietas, jo ne par to stāsts.
Pavļuts šajā intervijā uzstājās kā Apolons - skaists, gudrs, runāja tekoši un, galvenais, nevainojamā angļu valodā. Cilvēki Latvijā sajūsmā kusa, kā Rūjienas saldējums “Blacky” pirmsjāņu saulē. Lūk, valstsvīrs, no kura nav kauns. Ko viņš teica, kāda tam visam bija jēga, tam nebija ne mazākās nozīmes. Uzsveru, ne mazākās. Galvenais, ka nebija kauns viņu klausīties, un tieši tas ir kļuvis par svarīgāko politiķa vērtējuma kritēriju kopš laikiem, kad vēl pagājušā gadsimta nogalē Dainis Īvāns nāca klajā ar savu fundamentālo apcerējumu “Kaunīgie latvieši”.
Pavļutam, kā katram cilvēkam, reizi dzīvē tika dota iespēja noķert laimes putnu aiz astes. Ja viņš 2013. gada novembrī, nākamajā dienā pēc Zolitūdes traģēdijas, kā ekonomikas ministrs uzņemtos politisko atbildību par nepilnībām būvniecības likumos un atkāptos, tad nākamajās 2014. gada Saeimas vēlēšanās viņš varētu startēt kā jaunās, ideālistiskās politiskās kultūras ikona. Gandrīz kā svētais. Taču tā vietā, lai tvertu laimes putnu aiz astes, viņš ar abām rokām alkaini ieķērās sava amata krēsla paroceņos. Viņa vietā pēc sarunas ar prezidentu atkāpās premjers Dombrovskis. Daudz kas paskrien garām atsevišķu indivīdu uzmanībai, bet ne nācijas kolektīvajai zemapziņai. Pavļuts no tautas potenciālo dižvīru skaita pazuda, bet Dombrovskis turpināja karjeru jau nākamajā līmenī.
Tagad Pavļuts kaut ko buldurē par vēlēšanu tiesību piešķiršanu cilvēkiem no 16 gadu vecuma. Ja politiķis kādā brīdī sāk piedāvāt visai jocīgus (nenopietnus) priekšlikumus, tad tā ir zīme, ka viņa politiskais svars iet mazumā, un viņš cenšas pievērst sev uzmanību, lai noturētos “augstākajā līgā”. Pavļuta piedāvājumu var uztver tikai tā.
Taču šodienas apskatā mums ir vēl viens daiļrunātājs. Profesionāls muldētājs ar stāžu vēl no padomju laikiem, kad viņa labskanīgās, bet saturiski pilnīgi tukšās runas (tieši tāpat kā tagad) viņam nodrošināja ceļazīmi uz Maskavu, uz Kremļa Kongresu pili, kur vēl tālajā 1987. gadā notika Vissavienības komunistiskās jaunatnes savienības kongress. Tas ir stāsts par citu skaistuli, pareizrunātāju - Jāni Reiru.
Kad raksta sākumā citēju Li Guanjao brīdinājumu, ka jāuzmanās no politiķiem, kuru galvenais talants ir tukši muldēt, tad biju domājis tieši Reiru, kurš, manā izpratnē, ir valstij kaitīgākais ministrs esošajā valdībā. Jā, tur ir viens otrs, kuru izteikumi un rīcība liek šaubīties par viņu profesionalitāti (īpaši Šuplinskas), bet visu tomēr nosaka nauda. Līdz ar to finanšu ministra kā galvenā maka turētāja loma ir nepārvērtējama.
Daudziem Latvijā ir aplams priekšstats par finanšu ministra funkcijām un uzdevumiem. Viņam it kā jābūt īpaši skopam un neiedragājamam, jo visi citi [ministri] grib naudu, kas tāpat nepietiek, tāpēc skopums un stingrība ir īpašības, kuras finanšu ministru tikai ceļ. Diemžēl tas ir pilnīgi greizs priekšstats par labu finanšu ministru. Tāpat kā gādīgs ģimenes tēvs nav tas, kurš bērniem atsaka saldējumu, neved uz kino, pērk lētākās drēbes un tādējādi ieaudzina nabadzības domāšanu, tā arī labs finanšu ministrs nav tas, kurš uz visiem pieprasījumiem atbild ar standartfrāzi - nav naudas. Ja tā būtu, tad par finanšu ministru varētu iecelt jebkuru cilvēku no ielas, trulu cietpauri, kuram pietiktu zināt tikai vienu frāzi - naudas nav [bet jūs turaties].
Taču tieši tāda vienmēr ir bijusi Reira retorika. Tieši viņš ir atbildīgs par to, ka pērnruden mediķi tā arī nesaņēma pirms tam likumā iebalsoto algu palielinājumu. Tagad viņš LTV “Rīta Panorāma” runā, ka “lai nodrošinātu algu celšanu mediķiem un skolotājiem, ir jāpārskata nodokļu sistēma, piemēram, jāveido veselības nodoklis, nepalielinot kopējo nodokļu nastu”.
Ja to teiktu kāds cits politiķis, tad varbūt būtu vērts apspriest, ko viņš ar šo samērā pretrunīgo izteikumu bija domājis? Kā var veidot jaunus nodokļus, nepalielinot kopējo nodokļu nastu? Taču tā kā to saka tukšmuldētājs ar pieklājīgu stāžu, tad skaidrs - ne viņš kaut ko pārskatīs, ne ieviesīs. Tikai duļķos ūdeni ar savstarpēji izslēdzošiem priekšlikumiem. Par laimi tas nenozīmē, ka mediķiem un skolotājiem algas netiks paceltas, jo Covid-19 krīzes ietvaros pasaulē notiek sacensība naudas tērēšanā un, lai kā arī dažādiem reiriem tas nepatiktu, skopums jau sāk izskatīties pagalam nepiedienīgi.
Diemžēl gandrīz droši var prognozēt, ka Reirs centīsies tautai iereibt kā vien spēs. Proti, iedot pēc iespējas mazāk.
Šoreiz gan apstākļi šai riebšanai nebūs tik labvēlīgi kā viņa partijas biedram Dombrovskim iepriekšējās krīzes laikā, jo, kā jau teicu, sīkstulība uz citu pasaules valstu fona šobrīd izskatās īpaši derdzīgi. No otras puses, Latvijā mazohismam ir dziļas, vēsturiskas saknes, tāpēc netrūks šīs riebšanas atbalstītāju. Jebkurā gadījumā, sekojot Li Guanjao norādījumiem, tādi kā Reirs no varas grožiem jātur pēc iespējas tālāk. Singapūras līdera izteikumos ir vērts ieklausīties, jo viņš ar darbiem pierādījis, ka tukšu nerunā.
