“TVRīga 24” raidījumā “Kārtības rullis” pazīstamais publicists Lato Lapsa izteica divas prognozes. Pirmo, ka pēc gada mums visiem mati celsies stāvus no tagad [valdības] sadarītā, un otro, ka nevienam par to nekas nebūs. “Krīze ir tas laiks, kad lietas var nokārtot bez nevajadzīgām procedūrām. Jūs domājat, ka tas, kas notiek ar kaut kādiem respiratoru, masku iepirkumiem, ir vienīgais? Tā vienkārši ir maza aisberga virsotnīte, kas nav īpaši nozīmīga, bet ļoti labi parāda, kā pašlaik lietas notiek,” Covid-19 krīzes ēnā notiekošo raksturo Lapsa.
Lai arī Lapsas situācijas vērtējumam pilnībā pievienojos (par to jau rakstīju “Neatkarīgajā”, 07.05.2020., “Sākums jaunam zelta drudzim”), tomēr nevaru piekrist viņa prognozei, ka “pēc gada mums visiem mati celsies stāvus no tagad sadarītā”. Lai arī nav šaubu, ka krīzes aizsegā notiks (jau notiek) līdzekļu “apgūšana” ar vēl nebijušu vērienu, tas tomēr nekādu “matu celšanos stāvus” neradīs. Jā, atsevišķi politiķi, žurnālisti runās, rakstīs par dažādām nelikumībām, kliedzošiem interešu konflikta gadījumiem, taču politisku zemestrīci tas neizraisīs, nemaz nerunājot par tādu sabiedrības satraukumu, kuru varētu raksturot vārdiem “mati ceļas stāvus”.
Pielaidīgi pret “savējiem”
Kāpēc par to esmu tik pārliecināts? Tāpēc, ka, ilgstoši sekojot politiskajiem procesiem, esmu ievērojis, ka cilvēkus tikpat kā neuztrauc nelietīga varas izmantošana, ja to dara nosacīti savējie. Nav runas pat par politiķiem, par kuriem esi balsojis. Pielaidīga attieksme veidojas pret tiem, kurus uztver kā sociāli tuvus. Rūpīgāk ieskatoties, var pamanīt, ka cilvēkus īsti neuztrauc pats varas ļaunprātīgas izmantošanas fakts, ja vien citi cilvēki vai mediji, kuriem viņi uzticas, regulāri nestāsta, ka par to ir jāšausminās un jāsašūt. Ja viņiem to diendienā autoritatīvi neatgādina, tad cilvēki šādu politiķu rīcību uztver kā pašsaprotamu, un citu politiķu vai žurnālistu sašutumu uztver kā opozīcijas vēlmi ieriebt “labam” cilvēkam.
Piemērus? Gadiem Rīgas domes opozīcija runā par korupciju Rīgas domē. Vai tos, kuriem Ušakova koalīcija šķita simpātiska, tas uztrauca? Gandrīz nemaz. Kā rādīja Eiroparlamenta vēlēšanas, abi šīs koalīcijas līderi sekmīgi katapultējās uz Briseli.
2014. gadā īsi pirms Saeimas vēlēšanām “Vienotība” steidzamā kārtā, nebūdama pārliecināta par vēlēšanu labvēlīgu iznākumu, “par sviestmaizi” realizēja valstij neizdevīgu bankas “Citadele” privatizāciju. Par šo afēru šausminājās opozīcijas politiķi un mediji, dienu pirms dokumentu parakstīšanas no ļoti labi apmaksātā Privatizācijas aģentūras vadītāja amata demonstratīvi atkāpās Ansis Spridzāns un steigšus bija jāmeklē viņam aizvietotājs. Vai tas kaut minimāli ietekmēja “Vienotības” rezultātus vēlēšanās? Diez vai.
Nav pat vērts pieminēt Krieviju, kur zagšanas apmēri ir sasnieguši astronomiskus mērogus, bet tā kā televizors stāsta, ka viss ir labākajā kārtībā un tikai “apmaksāti” opozicionāri skaudīgi smilkst “aizokeāna saimnieku” interesēs, tad par notiekošo šausminās lielpilsētu inteliģence, kamēr caurmēra iedzīvotāji turpina domāt, ka tā arī jābūt.
“Fakuči” kā stilīgs žests
Šobrīd Saeimā trīs augstos amatos atrodas cilvēki, kuri “normālā” sabiedrībā tur nekādi nevarētu būt. Juridisko (sic!) komisiju vada smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Juris Jurašs, kuram tiesas process jau notiek; Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs ir par krāpšanu (sic!) apsūdzētais Atis Zakatistovs, un Budžeta un finanšu (sic!) komisiju vada bankas izputinātājs, ar milzīga apjoma civilprasībām apgrūtinātais Mārtiņš Bondars.
Būtu tikai loģiski, ja šos personāžus vismaz pieklājības pēc aizrotētu no vadošajiem amatiem, taču ‒ nē. Viņu demonstratīva atstāšana amatos jāuztver kā absolūtās varas demonstrācija. Valdošie, kā primitīvi alfa tēviņi rāda - ko gribam, to darām. Neviens mums neko padarīt nevar, tāpēc mums par to nekas nebūs
(kā to pamatoti atzīmē Lapsa). Faktiski parāda sabiedrībai vidējo pirkstu. Vai sabiedrība vārās neapslāpējamā sašutumā? Nē, tā šos “fakučus” uztver kā stilīgus [savējo] žestus.
Lišķīgi jūsmot par kailā karaļa “tērpu” var kļūt necienīgi
Vai tas nozīmē, ka cīnīties pret varas ļaunprātīgiem izmantotājiem ir bezcerīgi? Nekādā gadījumā. Šobrīd daļa labi paēdušu viedokļu līderu jūtas varai sociāli tuvi un izliekas, ka viss kārtībā. Taču plašām sabiedrības masām vara īpaši tuva nav. Cilvēki visu redz un ielāgo. Pagaidām daudzi vēl uzticas varu apkalpojošajiem medijiem un viedokļu līderiem, bet pamazām veidojas kritiskā masa, kad nekaunīgā augstprātība kļūs tik acīs krītoša, ka to vairs nevarēs izlikties neredzam. Tā tas notika pirms pusotra gada ar Ušakovu & Co, kad sastrādātais bija sasniedzis tādus apjomus, ka pat viņu atbalstītājiem turpināt visu attaisnot kļuva nepieklājīgi. Steigšus bija jāmeklē ceļi, kā aizlaisties uz Briseli.
Svarīga varas īpatnība ir tās gaisīgums. Šodien tu esi pie varas un domā, ka tas turpināsies bezgalīgi, bet rīt kauliņi krīt citādāk, un pie varas jau ir citi. Varas nomaiņai mums nav nepieciešama ne “matu celšanās stāvus”, ne “piektais gads”. Pietiek ar to, ka viņi paši pa mazumiņam kraus un kraus savas ikdienišķās riebeklības, līdz vienā brīdī vadzis lūzīs, un tad teikt, cik brīnišķīgs ir kailā karaļa tērps, jau kļūs necienīgi. Arī tiem labi piebarotajiem viedokļu līderiem, kuri pagaidām nekautrējas par šo “tērpu” lišķīgi jūsmot. Līdz ar to, nav tik droši, ka nevienam [no varas] nekas par to nebūs.