Nemieri, kas joprojām turpinās ASV, ļoti aktīvi tiek apspriesti arī Latvijas publiskajā telpā. Sociālajos tīklos norit asas, bezkompromisu verbālas sadursmes starp dažādu uzskatu piekritējiem. Var rasties pamatots jautājums – kāpēc šie notikumi tik ļoti interesē arī mūs, jo ikdienā rasu attiecību problēmas Latvijā nav īpaši aktuālas. Cilvēku ar citu ādas krāsu ir maz, nopietnu incidentu vai citu iemeslu satraukumam nav. Taču emocijas sit augstu vilni, kas liecina par dziļi gruzdošiem procesiem sabiedrības zemapziņā. Acīmredzot konflikts ir daudz plašāks par starprasu attiecībām. Tā ir atšķirīgu pasaules redzējumu sadursme.
Pasaule bez robežām - nesasniedzams mērķis
Vēl nesen pasaulē valdošā attieksme pret citu kultūru integrāciju bija vienkārša. Pasaule lēnām un nenovēršami ar liberālās demokrātijas karogu rokās virzās uz globālo unifikāciju Frānsisa Fukujamas “Vēstures beigu” stilā. Situācija būtiski mainījās 2015. gadā, kad teorētiski pareizo ideju par to, ka ikvienam no kara cietušam bēglim ir jāpalīdz un jādod patvērums, nekaunīgi sāka izmantot cilvēku transportētāji. Viņiem šī ideoloģiskā teoretizēšana bija dziļi vienaldzīga. Viņus interesēja vienīgi primitīvs pašlabums. Pār pasauli pārvēlās plašs migrācijas vilnis, un drīz vien kļuva skaidrs, ka tā dēvētie Rietumi nespēs uzņemt un bez jūtamām sekām integrēt visus tos civilizācijas labumu gribētājus, kuri gatavi uz turieni pārvākties.
Pēkšņi lielai sabiedrības daļai nāca apskaidrība, ka pārskatāmā nākotnē pasaule bez robežām, bez konfliktiem, vienota un brālīga ir nesasniedzams mērķis. Pašreizējos apstākļos varbūt pat nevēlams. Jārīkojas nevis atbilstoši ideoloģiski “pareiziem” priekšrakstiem, bet gan atbilstoši situācijai “aiz loga”. Tomēr salīdzinoši daudzi palika nesatricināmi savā ticībā, ka tepat zemes virsū ir iespējama atgriešanās Ēdenē (bezkonfliktu paradīzē), un turpina atkārtot ierastās mantras par ļaunajiem Rietumiem, ekspluatāciju, netaisnību, apspiestību un nabadziņiem, kuriem baltie ir neatmaksājami parādā.
Ticības kari un pretinieku dehumanizācija
Sakāpinātās, neiecietīgās diskusijas, kuras šobrīd vērojamas ne tikai Latvijā, liecina par notiekošu ticības karu. Pagaidām vēl auksto karu. Kā ikvienā karā, arī šajā nepieciešams pretiniekus dehumanizēt, pierakstīt viņiem apzināti ļaunus nodomus un nesimpātiskus rīcības motīvus, lai gan visbiežāk šie nodomi un motīvi ir neapzināti, balstīti iepriekš gūtās zināšanās un pieredzēs.
Problēmas sakne slēpjas tajā, ka vieni apelē pie kaut kāda nebūt racionālisma, kamēr otri ir pārņemti ar reibinošu ticības degsmi, kuru nespēj iedragāt nekādi argumenti.
Nosacītie konservatori vienkārši atceras un zina, kas notiek, ja sabiedrībā parādās liels skaits citas kultūras cilvēku un strauji mainās sadzīviskā vide. Viņi nevēlas to pieļaut atkārtoti. Nosacītie kreisie ir neapmierināti ar esošo lietu kārtību un ir pārliecināti, ka pirms viņiem gadu tūkstošus pasauli ir apdzīvojuši atpalikuši dumiķi, kuri nav pratuši pasaulē likvidēt netaisnību un ieviest taisnīgu iekārtu. Tagad nāks viņi un, bruņojušies ar burvju saukli - “ok, boomer”, beidzot visu sakārtos kā nākas. Pasaulē iestāsies mūžīgā nirvāna. Miers un laime. Gluži kā pēc 1917. gada.
Dzīve nesakrīt ar bezkonfliktu paradīzes cēlāju morāles kodeksu
Patiesībā jau visi cilvēki grib dzīvot labākā pasaulē. Jautājums, kā to sasniegt? Pēc 2015. gada atklājās, ka Eiropas civilizācijas labumi ir jāsargā, jo vieglprātīga visu pasaules pilsoņu aicināšana “pie galda” var beigties ar šo “labumu” nesaudzīgu izvazāšanu pēc Senās Romas norieta parauga. Jā, šādi izteikumi nekādi nesaskan ar atvērtās sabiedrības (bezkonfliktu paradīzes) cēlāju morāles kodeksa dogmām, toties saskan ar realitāti un veselā saprāta principiem.
Šis unificētās pasaules ideāls, bez tautību, reliģiju, dzimumu un citu cilvēku identitāšu atšķirībām, kopš 2015. gada ir krietni zaudējis pievilcību tajā sabiedrības daļā, kura, pārfrāzējot Gēti, nevadās pēc pelēkām ideoloģiskām teorijām, bet gan smeļ pieredzi no reālās dzīves zaļojošā koka. Tagadējie grautiņi ASV, kurus īstenticīgie “taisnības cīnītāji” izliekas neredzam vai vienkārši ignorē, uzskatāmi demonstrē šo ideoloģisko teoriju atrautību no dzīves.
Ir tāds sens, mazliet nejauks sakāmvārds - izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā. Netālu no “rasistiskajām” ASV Karību jūrā ir sala, kur melnādainie pārņēma varu un nodibināja savu valsti ar savu kārtību jau 1804. gadā. Tā ir Haiti. Tajā pašā laikā turīgi baltie amerikāņi, labi izglītoti ideālisti, verdzības nīdēji sametās kopā, nopirka plašu teritoriju (divreiz lielāku par Latviju) Āfrikas rietumos, uz kurieni repatriēja atbrīvotos vergus. 1847. gadā viņi tur nodibināja brīvu, neatkarīgu, demokrātisku valsti - Libēriju, kura nekad nav bijusi kolonija un kura regulāri saņēmusi dāsnu ASV atbalstu (kā grēku izpirkšanas naudu). Diemžēl ne Haiti, ne Libērija nav un nekad nav bijusi vieta, uz kuru visas pasaules “rasistu apspiestie” alktu pārcelties.
Protams, mūsdienu progresīvi noskaņots cilvēks nevar savu pasaules redzējumu balstīt uz šādiem piemēriem, bet dažkārt der atcerēties arī par tiem. Arī par to, kas notika pēc 1917. gada, kad “apspiestie”, gluži kā 1804. gadā Haiti, beidzot tika pie varas. Kaut vai tāpēc, lai neaizlidotu ideoloģisko teoriju stratosfērā, kur pazūd saikne ar realitāti.