Valdībā iezīmējušās domstarpības. Kā parasti, par naudu. Naudu vajag vienmēr. Jo vairāk, jo labāk. Jautājums vienīgi – kur to ņemt? Par to arī strīds.
Atgādināšu, ka pērn, balsojot par šā gada budžetu, Saeima neiedeva mediķiem tik, cik iepriekš pieņemtajā likumā bija noteikts, taču arī nesadūšojās atcelt šo likumu par medicīnas darbinieku finansējumu. Radās pretruna likumos, uz ko norādīja arī Valsts prezidents.
Šogad, pandēmijas apstākļos, politiķi diez vai būs gatavi atkal pasūtīt mediķus vienu māju tālāk. Nauda mediķiem būs jāatrod kaut vai no pazemes. Finanšu ministrija ieplānojusi šo naudu iegūt, pārdalot esošos darbaspēka nodokļus (uz pašvaldību un nākošo pensiju (obligāto sociālo iemaksu) rēķina), kā arī likvidējot maznodokļu (mikrouzņēmumu) režīmus. Sākotnēji šķita, ka šis variants koalīcijā apmierina visus, un vienošanās par nodokļu izmaiņām tiks panākta bez lielām grūtībām. Taču izrādījās, ka koalīcijas lielākajai frakcijai - “Jaunajai konservatīvajai partijai” (JKP) ir savas politiskās intereses, par kurām viņi nedomā klusēt.
Runa ir par JKP jājamzirdziņu - 3x500. Politiskie konkurenti par šo viņu saukli laiku pa laikam pazobojas. Līdz šim JKP atrunājās, ka “nevar visu uzreiz”, “politika ir kompromisu māksla”, “mēs neesam koalīcijā vieni” un tamlīdzīgi, taču, ilgstoši atrunājoties, var zaudēt vēlētāju uzticību. Nupat pēc LTV pasūtījuma veiktie SKDS partiju reitingi Rīgas domes vēlēšanās nav JKP iepriecinoši (5,7%). Tāpēc par savām vēlmēm ik pa brīdim jāatgādina.
Nav tā, ka JKP politiķus nedzird pavisam. Minimālo algu jau no nākamā gada paredzēts palielināt līdz 500 eiro, taču diez vai to var ieskaitīt JKP aktīvā, jo kaimiņvalstīs jau tagad minimālā alga ir augstāka. Līdz ar to šo priekšlikumu atbalsta visi. JKP nepieciešams panākt kaut ko tieši savu. 500 eiro ar nodokļiem neapliekamais minimums būtu atbilde visiem skeptiķiem, kuri pirms tam izsmējīgi ironizēja par 3x500 “populismu”. Šī JKP vēlme “izmaksātu” 120 miljonus eiro, kurus JKP ieskatā varētu viegli iegūt, izmantojot Briseles atceltos budžeta ierobežojumus.
Nav noslēpums, ka politiskās partijas, kā jau visas īpaši egoistiskas struktūras, ir ārkārtīgi greizsirdīgas, tāpēc tām ir grūti piekāpties jautājumos, kas dod priekšrocības citai. Būtiska neapliekamā minimuma paaugstināšana stiprinātu JKP pozīcijas, tāpēc visi pārējie ar finanšu ministru Jāni Reiru un “Vienotību” priekšgalā ieņēmuši stingru pozīciju - pret. Tas viņiem nesagādā lielas grūtības, jo līdz šim Latvijas sabiedrība vienmēr nostājusies fiskālā konservatīvisma pusē.
JKP un Reira-”Vienotības” konflikts pēc būtības ir konflikts starp vieglu, elastīgu attieksmi pret fiskālo un finanšu politiku no vienas puses, un neelastīgu, superkonservatīvu, pat sakrālu attieksmi pret naudu un visu, kas ar to saistīts, no otras. Reirs un “Vienotības” vadoņi burtiski pielūdz taupību un saskata tajā kaut kādu mistisku spēku, kas atrisina visas problēmas. Viņus var saprast, jo sakrāla attieksme pret naudu, par ko 2009. - 2010. gadā brīnījās (nevis apbrīnoja) visa pasaule, viņiem personiski palīdzēja. Tagad viņi cer otrreiz izspēlēt to pašu kārti. To gan šoreiz nebūs tik viegli izdarīt, jo 1) ne Brisele, ne Frankfurte vairs nav viņu ticībā un brīvi operē ar astronomiskām summām; 2) politiskie partneri nav tik pielaidīgi. Skaidrs, ka JKP ekonomiskā bloka ideologs Gatis Eglītis, kurš ilgstoši strādājis pasaules finanšu struktūrās un orientējas modernajās finanšu teorijās, komjaunieša Reira arhaisko izpratni par finanšu sistēmām neuztver nopietni.
Taču JKP jāņem vērā divas lietas. Pirmkārt, latviešu sabiedrības fiskālo konservatīvismu. Latviešu sabiedrībā nav izskaužama pārliecība, ka valdības parādi būs jāatdod tikpat smagi kā jāatdod bankā paņemts privāts kredīts. Tu vari stāstīt, cik gribi, ka šo aizņēmumu pie 0% likmēm pārfinansēs jau pie lielākiem budžeta ieņēmumiem, kā rezultātā parāda apkalpošanas izmaksas attiecībā pret IKP tikai samazināsies, tāpat tas līdz cilvēku zemapziņas dzīlēm neaizies. Latvju konservatīvais vēlētājs viegli uztver stāstus par to, cik grūti (?) būs mūsu bērniem atmaksāt tagad aizņemtos parādus, taču nekādi nesadzird tos, kuri stāsta, ka aizņemšanās veselībai un izglītībai nav nekāda aizņemšanās. Tā ir investīcija, kura, kā liecina attīstīto pasaules valstu prakse, atmaksājas, un vēlāk pārfinansēt ņemtos kredītus ir izdevīgāk, nekā taupīt un dzīvot nabadzībā šodien. Tāpēc Eglīša un JKP retorikai būs vairāk oponentu nekā atbalstītāju. Reirs un viņa ticības brāļi visvairāk baidās, ka viņu sakrālā fiskālās disciplīnas pielūgsme varētu tikt pārbaudīta no pretējā, un pēkšņi izrādītos, ka vecā dogma - jo taupīgāk, jo labāk, nestrādā.
Taču ir vēl otra lieta. Jebkuras domstarpības koalīcijā aktivizē to politiski aktīvo cilvēku sugu, kuru hobijs ir Rīgas kafejnīcās un Pierīgas pirtīs “stādīt” valdības.
Lai arī 99% gadījumu tas viss paliek vien tukšu runu līmenī, jau pati šī “stādīšana” un runas par to, rada zināmu nervozitāti reālajā valdības darbā, jo gaidīt “dunci mugurā” ir politiķu ikdiena. Arī tagad viens otrs “profesionāls” “valdību stādītājs” jau nēsājas apkārt ar jaunās valdības aprisēm, taču līdz 29. augustam koalīcija var gulēt mierīgi. Neviens kaut cik atbildīgs politisks spēks šobrīd neiniciēs valdības krīzi, jo tas varētu negatīvi atsaukties uz Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem.
Jauns politisks cikls ar zināmām pārbīdēm galveno lomu tēlotāju nozīmīguma sarakstā sāksies uzreiz pēc šīm vēlēšanām. Priekšplānā var izvirzīties citi, šiem politiskajiem aktieriem svarīgāki jautājumi. Teiksim, ne vairs fiskālās disciplīnas sakrālais altārtēls, ko tik rūpīgi uztur “Vienotība”, un grauj JKP, bet gan atsevišķiem politiskiem spēkiem tik nozīmīgā azartspēļu un ātro kredītu biznesa saglabāšana. Šādā situācijā neapliekamais minimums un citas budžeta pozīcijas pārvērtīsies par politiskā pokera žetoniem lielākā aizkadra spēlē, kurā šie žetoni tiks viegli “izspēlēti” ne jau sabiedrības interesēs. Tāpēc uzmanība jāpievērš šo spēlētāju rokām (reālajiem darbiem) nevis vārdiem, ar kuriem viņi cenšas vienkārši novērst sabiedrības uzmanību no pašu savtīgās spēles.
