Baiļu gaisotnē racionalitāte pazūd

 
©Lauris Aizupietis/F64 Photo Agency

Vispirms, lai novērstu jebkādus pārpratumus, gribu uzsvērt, ka pilnībā atbalstu Latvijā ieviestos karantīnas noteikumus un uzskatu, ka jādara viss, lai novērstu strauju Covid-19 slimnieku pieaugumu. Latvijā joprojām ir vieni no labākajiem Covid-19 rādītājiem Eiropā, un tas lielā mērā ir tieši ieviesto pasākumu rezultāts. Esmu pārliecināts, ka, jo vairāk cilvēku sapratīs situācijas nopietnību un pret to izturēsies ar pienācīgu pietāti, jo labāk, bet...

Tas nedrīkst nozīmēt to, ka tagad būtu aizliegta vai kā nepiedienīga uztverta valdības rīcības kritika. Ja veidojas nekritiska, visam piekrītoša atmosfēra, tad iespēja pieļaut kļūdas tikai pieaug. Tā ir ābeces patiesība, kuru nevajadzētu aizmirst gan valdības pārstāvjiem, gan arī tiem, kuri tos gribētu par katru cenu aizstāvēt.

Slavenais zviedru ārsts, medicīnas «misionārs», kurš ilgus gadus darbojies attālos Āfrikas nostūros, Hanss Roslings, balstoties uz savu ilggadējo pieredzi, saka: «Kad esam baiļu varā, kad laiks spiež un galvā raisās sliktākie turpmākās notikumu attīstības scenāriji, mums ir nosliece pieņemt aplamus lēmumus. Nepieciešamība rīkoties nevilcinoties ierobežo mūsu spējas analītiski domāt.»

Pats Roslings šo domu ilustrē ar piemēru, kad viņš reiz Mozambikā saskārās ar nepazīstamas slimības simptomiem. Baidoties, ka šī slimība varētu būt lipīga, viņš ieteica ciema pārvaldniekam bloķēt autobusu satiksmi ar tuvāko pilsētu. Taču vietējās sievietes, kurām pilsētā bija jātiek, atceltā autobusa vietā sarunāja ar zvejniekiem, ka tie viņas aizvedīs pa okeānu. Laiva bija pārpildīta, tā apgāzās, un visi noslīka.

«Toreiz es vairākas dienas pētīju šo slimību, bet nepatērēju ne minūti, lai izvērtētu ceļu bloķēšanas sekas. Steiga, bailes un koncentrēšanās uz pandēmijas risku nomāca manu spēju racionāli domāt. Cenšoties kaut ko darīt, es pieļāvu šausmīgu kļūdu,» viņš atceras.

Skaidrs, ka šobrīd mums situācija ir gluži cita. Ir reāla, nevis iedomāta pandēmija, un ir jādara viss, lai to ierobežotu. Taču, lai racionāli rīkotos, ir skaidri jāzina mērķis. Vai karantīnas mērķis ir vīrusu apturēt, likvidēt un tādā veidā pandēmiju izbeigt, vai mērķis ir kāds cits? Diemžēl oficiālā valsts līmenī tas netiek pateikts. Ja mērķis ir apturēt pandēmiju, ierosinājumi pieņemt stingrākus karantīnas nosacījumus šķiet pamatoti. Taču ja galvenais uzdevums ir cits, tad izvirzās jautājums par to, lai ar stingrību nepārcenstos. Lai tiktu izvērtētas visas stingrās karantīnas negatīvās sekas.

Var rasties jautājums - kāds gan vēl cits mērķis, kā vien uzvara pār vīrusu, vispār var būt? Taču vairums pasaules virusologu, epidemiologu un arī mūsu Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis vairāk vai mazāk atklāti atzīst, ka tik vienkārši vīrusu uzveikt nevar. Ja reiz tas ir izplatījies pa visu pasauli, tad nav iespējams ielikt absolūtā karantīnā uz vairākiem mēnešiem septiņus miljardus cilvēku. Pat ja vienā vietā izdotos Covid-19 izplatību apturēt, tas nenozīmē, ka tā jebkurā mirklī nevarētu uzliesmot no jauna.

Līdz ar to galvenais mērķis ir nevis pandēmiju izbeigt, bet gan: 1) noturēt pēc iespējas plakanāku saslimušo skaita līkni, lai ar Covid-19 smagi saslimušo skaits nepārsniegtu mūsu medicīnas aprūpes kapacitāti, kura, kā atzīst veselības ministre Ilze Viņķele, šobrīd ir 120 gultas smagi saslimušajiem; 2) pasargāt no vīrusa visvairāk apdraudētās iedzīvotāju kategorijas; 3) iegūt laiku, jo pastāv visai ticama hipotēze, ka Covid-19 mutācijas ceļā evolucionē no bīstamāka uz mazāk bīstamu. Tas nozīmē, ka ar katru nākamo pārnesi tā kaitīgums cilvēkam vājinās. Ja vīruss spēj nogalināt cilvēku, tad tas aiziet bojā līdz ar savu upuri. Tāpēc lielākas iespējas tālāk izplatīties ir mazāk bīstamām vīrusa mutācijām.

Pasaules epidemiologu vidū valda viedoklis, ka pandēmiju uzveikt var vienīgi tad, kad sabiedrība ieguvusi kolektīvo (ap 50% populācijas) imunitāti. Tas nenozīmē, ka, lai šo līmeni sasniegtu, daudziem jāiet bojā. Par laimi, vairums šo slimību pārcieš salīdzinoši viegli. Ja vēl vīruss kļūst arvien vājāks, tad tas ļauj cerēt, ka mums izdosies izvairīties no sliktākā scenārija. Bet, lai tas notiktu, pēc iespējas ilgāk jānotur zemi vīrusa izplatīšanās rādītāji un īpaši jāizolē riska grupās esošie. Tāpēc cilvēkiem strikti jāievēro karantīnas nosacījumi, savukārt valdībai jādomā, kā pilnībā neapstādināt dzīvi ārpus karantīnas.