Piektdien Saeima ar aplausiem pauda atbalstu mediķiem, iekšlietu sistēmas darbiniekiem un citiem, kuri, riskējot ar savu un ģimenes locekļu veselību, pilda savus amata pienākumus. Paši deputāti šo ziņu un fotogrāfiju, kurā viņi, kājās stāvot, godina mediķus un citus, labprāt izplatīja sociālajos tīklos.
Taču viena lieta ir aplaudēt un ar muti slavēt pašaizliedzīgos medicīnas darbiniekus, bet pavisam cita, kad atbalsts jāpauž darbos. Drīz vien pēc šīs pateicības plaudēšanas sākās likumprojekta Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību apspriešana, kuras gaitā tika izvirzīts priekšlikums beidzot novērst valsts budžeta pieņemšanas laikā pieļauto nelikumību un palielināt mediķu atalgojumu atbilstoši likuma prasībām. Taču tās pašas rokas, kuras pirms brīža bija demonstratīvi aplaudējušas mediķu pašaizliedzībai, tagad bezkaunīgi, it kā nekas nebūtu noticis, nobalsoja pret mediķu atalgojuma likumīgu palielināšanu. Divus miljardus eiro valdība spēja, kā izteicās finanšu ministrs Reirs, «mobilizēt», bet 60 miljonus jeb 3% no šīs summas valdošā koalīcija sīkmanīgi noskopoja.
Lai arī tiek uzskatīts, ka vēlētāju atmiņa ir īsa un līdz nākamajām vēlēšanām, ja tās ir vēlāk nekā pēc pusgada, deputātu «nedarbi» jau ir aizmirsti, tomēr atgādināšu, kas tad balsoja pret naudas piešķiršanu mediķiem. Tie bija valdošās koalīcijas deputāti no JV, NA, JKP, KPV LV, izņemot Attīstībai/Par! deputātus.
Uz mirkli atliksim malā šos mediķiem neiedotos 60 miljonus. Atbildēsim uz jautājumu, kāpēc mūsu vienmēr tik skopā valdība ir sev neraksturīgi gatava milzu summu (divus miljardus eiro) atvēlēt krīzes seku novēršanai? Jā, šogad mūs gaida dziļa ekonomiskā lejupslīde, bet mēs labi atceramies iepriekšējo krīzi un tā laika Dombrovska valdības vadlīnijas - budžeta konsolidācija, jostu savilkšana un vispārējā taupības politika. Šīs zāles krīzes pārvarēšanai pēc toreizējā valdības vadītāja pārliecības bija tik efektīvas, ka ļāva viņam uzrakstīt grāmatu Veiksmes stāsts un vēlāk turpināt reti sekmīgu karjeru Briseles struktūrās. Tāpat neaizmirsīsim, kādu partiju pārstāvēja Veiksmes stāsta autors. Vai tik viņš nebija tās pašas partijas biedrs, kuras pārstāvis arī šobrīd vada valdību un Finanšu ministriju?
Kas ir mainījies? Kāpēc Kariņš un Reirs neatkārto Dombrovska ceļu un atkal neķeras pie tām pašām metodēm? Kāpēc bēdīgi slavenās «konsolidācijas» vietā Reirs runā par valdības «mobilizētiem» diviem miljardiem? Jānorāda, ka ne vārds «konsolidācija», ne arī «mobilizācija» nav no ekonomisko terminu arsenāla. Tie ir eifēmismi, kas vienā gadījumā nozīmēja budžeta apcirpšanu, bet otrā naudas pēkšņu uzrašanos kā no burvju mākslinieka cilindra. Jēdzieniski izplūdušais, nezinātniskais vārds «mobilizēšana» tiek lietots, lai nebūtu skaidri jāatklāj naudas izcelsmes ekonomiskā būtība. Vai tā būs vienkārša aizņemšanās, vai arī šo naudu ECB izdalīs ES valstīm kā Ziemsvētku dāvanu, vai arī tas būs kāds viltīgāks, daudzpakāpju naudas piesaistes ceļš? Kādu iespaidu uz fiskālajiem rādītājiem atstās šī «mobilizācija»? Skaidras atbildes nav.
Taču vēlreiz - kāpēc šoreiz Vienotības spices vīri rīkojās pilnīgi pretēji agrākā «veiksmes stāsta» receptēm? Atbilde ir vienkārša. Toreiz dziļā krīzē nonāca Baltijas valstis, īpaši Latvija. Pārējo ES krīze skāra daudz mērenāk, un ES finanšu elite ļāva Dombrovskim īstenot viņa bezprecedenta budžeta apcirpšanas eksperimentu, uz kuru paši skatījās kā laboranti uz žurciņām stikla būrītī. Tagad ir cita ES vadība un pilnīgi cita ECB vadība ar Kristīni Lagardu priekšgalā. Viņiem ir pavisam citi priekšstati par naudu, tās dziļāko būtību un vietu ekonomikā. ECB un EK dod skaidrus signālus, ka nauda krīzes situācijā jāņem tik, cik var «apgūt», un Kariņa valdība šos signālus ņem vērā.
Sociālajos tīklos dažādi lišķi jau aicina pateikties valdībai, ka tā šoreiz nav bijusi tik barga kā savulaik Dombrovska valdība un domā par atbalstu brūkošajām biznesa nozarēm. Taču valdības finanšu blokam pateikties patiesībā nav par ko, jo, ja tas arī dara ko labu, tad diemžēl tikai tad, ja to liek darīt no ārpuses, vai arī tāpēc, ka to dara visi citi. Tad mēs arī. Ja blakus Lietuva nesāktu runāt, ka gatava «mobilizēt» piecus miljardus, diez vai mūsējie sīkstuļi sadūšotos uz diviem. Lūk, arī atslēga, kāpēc skopie kļuvuši mazāk skopi.
