Krīze nemazina politekonomisko spēku apetīti
Šobrīd valstī ir noteikts ārkārtas stāvoklis, kas absolūtajam Latvijas iedzīvotāju vairākumam ir kaut kas līdz šim nepieredzēts. Šajā situācijā nācijai vajadzētu saliedēties un visus spēkus veltīt krīzes novēršanai, taču arī šādā situācijā atrodas laiks un vieta politiski saimnieciskām spēlītēm. Šoreiz par politisko intrigu upuri kritis ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro. Viņam pēkšņi atņemta pielaide valsts noslēpumam.
Kāda ir Nemiro pielaides lietas hronoloģija? Ceturtdien TV3 raidījuma Nekā personīgi (NP) žurnāliste Ilze Jaunalksne Doma laukumā noķer ekonomikas ministru un iztaujā, vai viņam neesot kādas problēmas ar pielaidi valsts noslēpumam? Tikai nākamās dienas rītā to, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) noņēmis Nemiro šo pielaidi, uzzina premjers Krišjānis Kariņš un aicina ministru atkāpties. Nemiro izsaka neizpratni, kādā veidā informācija, ka SAB izskata viņa pielaides jautājumu, nonākusi žurnālistu rīcībā. Vai nav notikusi reāla valsts noslēpuma izpaušana un tā noplūde tieši no SAB? Svētdien kārtējā raidījumā NP Jaunalksne stāsta, ka šī pielaides atņemšana nav nekāda pēkšņā un patiesībā Nemiro pielaide esot bijusi iedota uz laiku. Tiesa, uz diviem gadiem. Tātad pielaides «derīguma» termiņš beidzas tikai nākamgad janvārī.
Te, protams, rodas atsevišķs jautājums - kā var būt pielaide uz laiku? Pēc būtības šis pielaides jautājums ir pavisam vienkāršs - vai konkrētajam cilvēkam valsts var uzticēties, vai arī viņš ir pārāk šaubīgs, lai viņam uzticētu nopietnas lietas. Uzticēties uz kaut kādu termiņu ir diezgan neloģiski. Uzticība vai nu ir, vai tās nav.
Šāda terminēta uzticības došana drīzāk liecina par kaut ko citu. Par to, ka visam šim pielaižu mehānismam patiesībā ir pavisam cita funkcija. Ar šā mehānisma palīdzību tiek bremzētas to cilvēku iespējamās darbības, kuras var traucēt kaut kādu citu spēku interesēm. Šādā gadījumā terminētas pielaides došana nozīmē - tagad mēs tev pielaidi iedodam un tālāk skatīsimies, kā tu uzvedīsies. Ja būsi paklausīgs un ievērosi «noteikumus», tad pielaidi pagarināsim, bet, ja darbosies pretēji mūsu interesēm, tad iedosim vilka pasi.
Jautājums, kas ir tie spēki, kuru intereses ir obligāti jāievēro, lai pielaide netiktu anulēta? Pirms runājam par spēkiem, nosauksim tās Nemiro uzsāktās lietas, kuras varēja izraisīt šo noslēpumaino spēku neapmierinātību. Tās bija trīs. 1) sagatavotais un Saeimas komisijām nodotais likumprojekts par OIK daļēju likvidēšanu; 2) ASV biznesmeņa Pētera Ragauša bīdītais Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projekts ar Latvenergo obligātā iepirkuma garantijām; 3) solījums publiskot Parex bankas pārdošanas dokumentus. Visi trīs ļoti nopietni jautājumi, ar kuriem saistītas ārkārtīgi lielas naudas plūsmas. Skaidrs, ka ja tiek aiztiktas tik nopietnas lietas, tad tas skar ļoti ietekmīgu spēku intereses un iet pret šīm interesēm vairs jau nav pēc «noteikumiem». Savukārt, ja kāds šos noteikumus neievēro, tad tam «pielaidi» dot nevar.
Atcerēsimies, kas dod šo pielaidi? SAB. Kas vada šo iestādi? Jā, jā. Tas pats vienmēr labi safrizētais, omulīgais kungs, kurš savulaik regulāri piestaigāja uz ASV vēstniecību ar dokumentu mapīti rokās. Jānis Maizītis. Gribu uzsvērt, ka negribu neko sliktu teikt par ASV, kas ir mūsu stratēģiskais partneris un faktiskais drošības garants, bet nav nekāds noslēpums, ka pielaides došanā un nedošanā lielu lomu spēlē tieši mūsu stratēģiskie partneri. Par to visi runā pilnīgi atklāti bez mazākās slēpšanās, jo pielaides galvenā formālā jēga ir sargāt NATO noslēpumus. Diemžēl praksē runas par šiem NATO noslēpumiem tiek izmantotas, lai attīrītu ceļu no nevēlamām amatpersonām. Vakar vēl biji ministrs, bet sāki bāzt savu degunu, kur neklājas, un, ak, tu brīnums, šodien atklājas, ka esi jau bez pielaides. Brīvs.
Jānorāda, ka šā mehānisma izmantošana nav tikai mūsu partneru prerogatīva. To tikpat labi, aizbildinoties ar «stratēģiskām interesēm», var izmantot pašmāju darboņi, un nekad droši nevar pateikt - pielaides nedošana notika ārējo vai iekšējo spēku interesēs. Tāda ir mūsu šodienas politekonomiskā realitāte, un šajā realitātē runāt par kaut kādiem Satversmes pantiem, kuros teikts, ka suverēnā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, ir, mazākais, naivi.