Naids kā apzināti kultivēta stratēģija

Nupat intervēju bijušo premjeru Māri Kučinskis (Neatkarīgā, 22.04.2020.). Par Jaunās konservatīvās partijas (JKP) attiecībām ar ZZS viņš izteicās skarbi: «Tā kā patlaban, Latvijas politiskajā praksē nekad agrāk nebija bijis. Vienmēr ir bijusi sapratne, ka šodien tu esi pozīcijā un rīt vari jau būt opozīcijā. Tāpēc jau nedrīkst zaudēt cieņu vienam pret otru. Diemžēl tagad politikā ir ienākuši cilvēki, kuri var uzreiz pateikt - tas ir labs, tas slikts. To mēs pakārsim, to mēs izsūtīsim. Naids pret ZZS ir viņu eksistences pamats. Šis ir gadījums, kad kā vadmotīvs izvirzīts - dodiet mums iespēju, un mēs trešdaļu izsūtīsim, pārējiem atņemsim. Tā ir šīs partijas filozofija. Starp viņiem, kā visās partijās, ir dažādi cilvēki, un nevar visus mest pār vienu kārti, bet tā vadības trijotne visus pārējos nozombē, sarindojot cilvēkus nošaujamos, apcietināmos un izsūtāmos.»

Atzīšos, ka intervijas laikā man šie vārdi par pakāršanu, nošaušanu, izsūtīšanu šķita stipri pārspīlēti. Šaubījos, vai tos atstāt intervijas gala redakcijā. Tomēr nebūtu arī bijis godīgi cenzēt intervējamā teikto. Droši vien Kučinskim, kurš agrāk nav izcēlies ar pārspīlējumiem un pārlieku emocionāliem izteikumiem, ir nopietns pamats par saviem kolēģiem izteikties tieši tā. Tātad, ikdienā esot ar viņiem kopā Saeimā, viņam ir radusies pārliecība, ka zināmos apstākļos šiem personāžiem roka nenodrebētu, ja patiešām būtu jāsastāda nošaujamo, pakaramo un izsūtāmo saraksti.

Savas politiskās karjeras laikā Kučinskis ne reizi nav sevi parādījis kā histērisku, nelīdzsvarotu cilvēku, ko gan nevar teikt par viņa pašreizējiem oponentiem. Tas nozīmē, ka nav pamata apšaubīt Kučinska vērtējuma adekvātumu un viņa vārdos ir vērts ieklausīties. Ko viņš grib pateikt? To, ka valdošās koalīcijas lielākā frakcija balsta savu popularitāti ienaidā un šo naidu sabiedrībā kultivē. Tiek veidota noteikta naidpilna sabiedriskā doma. Kāpēc?

Jau 1945. gadā Džordžs Orvels rakstīja, ka reālajā dzīvē visu nosaka nevis likumi, bet gan sabiedriskā doma. Piemēram, ja cilvēku vairākums stāv un krīt par dažādām brīvībām, teiksim, vārda brīvību, tad šīs brīvības pastāvēs. Savukārt, ja sabiedriskā doma pieļaus mazākuma viedokļu vajāšanu, tad tas notiks, pat ja šo mazākumu aizsargās likums. Līdzšinējā JKP darbība un retorika neļauj šaubīties, ka viņi ar lielāko prieku slēgtu jebkurus medijus, kurus uzskatītu par nevēlamiem. Tos vienkārši nosauktu par kaitīgiem, prettautiskiem un kā tādus aizliegtu, kā tas daudzviet pasaulē notiek. Pamatojot to ar sabiedrības interesēm.

Lai arī JKP reitingi ir kritušies, šīs partijas iespējas sadarīt briesmu lietas nedrīkst novērtēt par zemu. Ričards Dokinzs savā slavenajā grāmatā Saprāta vīrusi velk paralēles starp bioloģiskiem vīrusiem un reliģijām/ticībām kā mentāliem vīrusiem. Viņš atzīmē to kopējās īpašības un izplatīšanās mehānismus. Dokinzs norāda, ka cilvēku sabiedrībā visefektīvāk izplatās tās ticības, kuras ir īpaši neiecietīgas pret citām; nepieļauj savu pamatpostulātu loģisku apjēgu un atbalsta savas ticības agresīvu ekspansiju.

Pārnesot šo domu politiskajā praksē, var secināt, ka politiski visefektīvākās ir tās partijas, kuras agresīvi un neiecietīgi izturas pret citām partijām - antagonistēm un nepieļauj savas darbības un idejiskās loģikas apšaubīšanu. Ar to izskaidrojama nevēlēšanās iet uz jebkādiem kompromisiem, jo naids un nebeidzama cīņa pret «ienaidniekiem» ir JKP politiskās barības bāze. KPV LV kļuva iecietīga pret savu sākotnējo antagonistu - Vienotību - un faktiski pazuda no politisko radaru ekrāniem. No šī aspekta JKP apmātība ar naidu nav nekāda apmātība, bet gan apzināti kultivēta politiskā stratēģija, kura tai nes politiskās dividendes. Pārējām politiskajām partijām, kuras šos JKP naida žults izvirdumus piecieš kā nepatīkamu, bet neizbēgamu politiskās sadzīvošanas blakni, būtu rūpīgi jāizvērtē šādas naida politikas ilgtermiņa ietekme uz mūsu politisko kultūru.